- Mans tētis katrā zinā izvēlētos labāk nekā es… -
meitene pasmaidīja.
- Vai tu esi pie pilna prāta? Es gan nekad neko tādu nepieļautu! puisis iesaucās.
-Ja mēs būtu piedzimuši Amazonē, miglāja ļaužu ciltī, mums vajadzētu gādāt iztiku, medījot ar saindētām šautriņām. Ja mēs būtu piedzimuši šeit, mums nemaz neliktos dīvaini, ka vecāki izvēlas dzīvesbiedru, Nadja aizstāvēja savu viedokli.
- Kā gan tu vari samierināties ar šādu sistēmu? Paskaties, kāda nabadzība! Vai tev patiktu tā dzīvot?
- Nē, Jaguār, tomēr es negribētu, lai man pieder vairāk nekā nepieciešams, meitene iebilda.
Keita Kolda aizveda jauniešus apskatīt pilis un tempļus. Viņi apstaigāja arī tirgus, kur Aleksandrs nopirka rokassprādzes mammai un māsām, un Nadja ļāva sev kā indietēm apgleznot rokas ar hennu. Zīmējums atgādināja īstas mežģīnes un saglabājās uz ādas vēl divas vai trīs nedēļas. Boroba, kā vienmēr, pārvietojās uz saimnieces pleca vai gurna, tomēr atšķirībā no Ņujorkas šeit tas nevienu īpaši neizbrīnīja, jo Indijā pērtiķi bija ierastāki mājdzīvnieki nekā suņi.
Kādā laukumā sakrustotām kājām zemē sēdēja divi čūsku dresētāji un spēlēja flautu. No groziem izlīda kobras un, instrumenta skaņu hipnotizētas, šūpodamās izslējās gaisā. Tās ieraugot, Boroba sāka klaigāt, nolēca no saimnieces pleca un veikli uzrāpās kādā palmā. Nadja piegāja pie čūsku dresētājiem un sāka kaut ko murmināt džungļu valodā. Drīz vien abi reptiļi šņācot pagriezās pret meiteni, un viņu smailās mēlītes tikmēr snaikstījās gaisā. Četras iegarenas acis kā naži pavērsās pret Nadju.
Pirms kāds to spēja iedomāties, kobras izlīda no groziem un līda uz Nadjas pusi. Laukumā sākās kliegšana, un notikuma aculieciniekus vienā mirklī pārņēma panika. Drīz vien tuvumā vairs neviena nebija, tikai pārsteiguma un šausmu paralizētais Aleksandrs un viņa vecmāmiņa. Dresētāji neveiksmīgi mēģināja aizvilināt čūskas ar flautas skaņām, tomēr neuzdrošinājās tuvoties.
Nadja joprojām šķita bezkaislīga, un viņas zeltaino seju rotāja gluži vai uzjautrinājums. Viņa nekustējās ne milimetru, un kobras tikām saritinājās meitenei pie kājām, līda augšup pa viņas kalsno ķermeni, aizsniedzoties līdz pat kaklam un sejai, un joprojām šņāca.
Izmirkuši aukstos sviedros, Keita nodomāja, ka pirmo reizi mūžā zaudēs samaņu. Viņa sēdus atkrita zemē un tā arī palika, pilnīgi bāla, ar pārgrieztām acīm un nespēja izteikt ne vārda. Kad bija pagājis pirmais apstulbums, Aleksandrs saprata, ka nevajag kustēties. Viņš gana labi pazina draudzenes dīvainās spējas. Amazonē viņš bija redzējis, kā Nadja paņem rokās surukukū, vienu no indīgākajām čūskām pasaulē, un aizmet to tālu prom. Puisis saprata: ja vien kāds neizdarīs ko aplamu, Ērgle būs drošībā.
Pagāja vairākas minūtes, līdz meitene savā meža valodā deva pavēli, un reptiļi lēnām nokāpa lejā pa viņas ķermeni un atgriezās grozos. Čūsku dresētāji mudīgi uzlika groziem vāku, paķēra tos un skriešus devās prom, pārliecināti, ka šī ārzemniece ar spalvām matos ir īsts dēmons.
Nadja pasauca Borobu un, kad pērtiķītis atkal sēdēja viņai uz pleca, vienā mierā turpināja pastaigu pa laukumu. Nesakot ne vārda, Aleksandrs viņai smaidīdams sekoja un klusībā uzjautrinājās par to, ka vecmāmiņa pilnīgi bija zaudējusi savu ierasto aukstasinību.
6 Skorpiona sekta
Pēdējo dienu Nūdeli Keitai Koldai nācās pavadīt kādā ceļojumu aģentūrā, lai sagādātu biļetes vienīgajam lidojumam nedēļā uz Zelta pūķa karaļvalsti. Vainīgs šoreiz nebija lielais pasažieru skaits, bet gan niecīgais vietu skaits lidmašīnā. Kamēr Keita kārtoja darīšanas, viņa atļāva Nadjai un Aleksandram vieniem pašiem doties uz Sarkano cietoksni, kas atradās netālu no viesnīcas. Tas bija liels un sens cietoksnis, iecienīts tūristu apskates objekts.
Nekādā ziņā nepametiet viens otru un atgriezieties viesnīcā pirms saulrieta, rakstniece deva norādījumus.
Kolonizācijas laikā cietoksni bija izmantojis angļu karaspēks. Britu karaļnams milzīgo zemi uzskatīja par savu visvērtīgāko dārgumu, līdz Indija 1949. gadā ieguva neatkarību. Kopš tā laika cietoksnis netika izmantots. Tūristi varēja apskatīt tikai daļu no milzīgās konstrukcijas. Ļoti maz cilvēku pārzināja cietokšņa iekšieni, sarežģītu gaiteņu, slepenu zāļu un pazemes eju labirintu, kas gluži kā astoņkāja taustekļi stiepās vēl zem pilsētas.
Nadja un Aleksandrs sekoja gidam, kas angļu valodā vadīja tūristu grupas ekskursiju. Pusdienlaika smacējošais karstums cietoksnī nebija jūtams; te bija vēss, un uz mūriem varēja redzēt gadsimtiem ilgi krājušos zaļu sūbējumu. Gaiss bija piesūcies ar nepatīkamu smaku, un gids pastāstīja, ka to rada milzum daudzo pagrabos dzīvojošo žurku urīns. Tūristi šausmās aizsedza degunu un muti, un vairāki devās ārā no cietokšņa.
Drīz vien Nadja tālumā samanīja Bruņneša Teksu, kas, atbalstījies pret kādu kolonu, skatījās uz visām pusēm, it kā kādu gaidītu. Nadja jau gribēja doties viņu pasveicināt, bet Aleksandrs pievērsa uzmanību vīrieša dīvainajai uzvedībai un saķēra draudzeni aiz rokas.
- Pagaidi, Ergle, paskatīsimies, kas šim vīram aiz ādas. Es viņam pārlieku neuzticos, viņš sacīja.
-Atceries, ka viņš tev izglāba dzīvību tajā milzu pūlī…
- Jā, bet kaut kas man viņā tomēr nepatīk.
- Kādēļ?
- Izskatās, ka viņš maskējas. Neticu, ka viņš tiešām ir hipijs, kas vēlas iegūt narkotikas, kā mums stāstīja lidmašīnā. Vai esi pievērsusi uzmanību viņa muskuļiem? Viņš kustas kā viens no tiem karatē filmu varoņiem.
Hipiji un narkomāni tā neizskatās, Aleksandrs sacīja.
Slēpjoties tūristu pūlī, jaunieši nogaidīja un neizlaida Bruņneša Teksu no acīm. Drīz vien viņi pamanīja, ka netālu no paziņas parādījās garš, tunikā un tikpat zili melnā turbānā kā viņa āda tērpies vīrs. Ap vidukli viņam bija apsieta plata, melna josta, aiz kuras aizbāzts nazis ar līku asmeni un kaula spalu. Svešinieka tumšajā, garas bārdas un kuplu uzacu ieskautajā sejā kā ogles mirdzēja acis.
Draugi redzēja, ka vīri pazīst viens otru un sasveicinās; pēc tam indietis pazuda aiz kāda stūra, amerikānis viņam sekoja, un abi jaunieši, nepārmijuši ne vārda, nolēma doties vīriem pa pēdām, lai redzētu, kas notiks. Nadja iečukstēja Borobam ausī, lai viņš ir kluss un mierīgs. Pērtiķītis kā mugursoma iekārās saimniecei plecos.
Viņi gāja tikai pāris metru aiz Bruņneša Teksa, pieplakuši pie sienas un slēpjoties aiz kolonām. Reizēm draugi izlaida abus no acīm, jo cietokšņa arhitektūra bija sarežģīta un varēja skaidri redzēt, ka šie vīri vēlas pazust nepamanīti, tomēr, Nadjas nemaldīgā instinkta vadīti, jaunieši viņus vienmēr atkal atrada. Vīrieši bija krietni attālinājušies no pārējiem tūristiem, vairs nevarēja dzirdēt ne balsis, ne arī kādu redzēt. Draugi šķērsoja zāles, kāpa lejup pa stāvām, laikazoba un daudzo gājēju nodeldētām kāpnēm, un abiem tā vien likās, ka viņi visu laiku iet apļiem vien. Nepatīkamajai smakai pievienojās aizvien skaļāks troksnis, kas atgādināja cikāžu kori.
- Mums nevajadzētu kāpt zemāk, Ergle. Tas ir žurku troksnis. Viņas ir bīstamas, Aleksandrs sacīja.
- Ja tie vīri var nokāpt pagrabā, kāpēc gan nevarētu mēs? meitene atbildēja.
Abi draugi pa pazemes telpām virzījās uz priekšu klusējot, jo labi saprata, ka atbalss atkārto un pastiprina katru vārdu. Aleksandrs baidījās, ka vēlāk viņi nevarēs atrast atpakaļceļu, tomēr nevēlējās skaļi paust savas bažas, lai nesabiedētu draudzeni. Viņš nebilda ne vārda arī par iespējamiem čūsku midzeņiem, jo pēc notikuma ar kobrām šādas bažas vairs nešķita iederīgas.