Sākumā gaisma ieplūda pa nelieliem atvērumiem griestos un mūros; vēlāk draugiem jau nācās garus gabalus pārvietoties pa tumsu, taustoties gar sienām. Laiku pa laikam pavīdēja kāda nespodra spuldzīte, un viņi varēja redzēt gar sienām ložņājošas žurkas. No griestiem bīstami nokarājās elektrības vadi. Jaunieši manīja, ka grīda bija mitra un dažviet pa to tecēja smakojoša ūdens straumītes. Drīz vien viņu kājas bija samērcētas, un Aleksandrs mēģināja nedomāt par to, kas notiktu, ja pēkšņi gadītos kāds īssavienojums. Iespēja nosisties ar elektrību viņu nebiedēja tik ļoti kā žurkas, kas kļuva aizvien agresīvākas.
Nepievērs tām uzmanību, Jaguār. Viņas neuzdrošinās tuvoties, bet, tiklīdz saodīs, ka mums ir bail, uzbruks, Nadja čukstēja.
Bruņneša Tekss atkal pazuda. Jaunieši tagad atradās nelielā pagrabtelpā, kur agrāk bija glabājusies munīcija un pārtika. Trīs durvju ailas veda uz telpām, kas izskatījās pēc tumšiem un gariem koridoriem. Aleksandrs ar zīmēm jautāja Nadjai, kuru no tām vajadzētu izvēlēties, un meitene pirmo reizi apjukusi vilcinājās. Viņa nebija pārliecināta. Tad Nadja paņēma Borobu, nolika dzīvnieciņu uz grīdas un vieglītēm pagrūda, liekot viņam izvēlēties savā vietā. Cik vien ātri spēdams, pērtiķītis uzrāpās saimniecei uz pleciem viņam bija bailes no žurkām un ūdens. Meitene atkārtoja pavēli, bet dzīvnieciņš negribēja kāpt zemē un ar trīcošu ķepiņu norādīja uz durvju aili labajā pusē, kas bija visšaurākā no trim.
Draugi sekoja Borobas norādei, saliekusies un pēc taustes, jo šeit vairs nebija nevienas spuldzītes un valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Aleksandrs, kas bija daudz garāks nekā Nadja, sasita galvu un skaļi ievaidējās. Dažas minūtes viņus apņēma sikspārņu mākonis, izraisot panikas lēkmi Borobam, kurš meklēja glābiņu zem saimnieces krekla.
Tad puisis koncentrējās un sauca melno jaguāru. Pēc pāris sekundēm viņš gluži kā ar antenām uztvēra apkārtējos priekšmetus. Alekss bija vingrinājies jau vairākus mēnešus kopš Amazonē uzzināja, ka šis Dienvidamerikas džungļu karalis ir viņa totēma dzīvnieks. Puisis bija mazliet tuvredzīgs un pat ar brillēm tumsā redzēja slikti, tomēr bija iemācījies uzticēties jaguāra instinktam, kuru reizumis sauca palīgā. Viņš nekavējoties sekoja Nadjai, "skatoties ar sirdi", kā to darīja nu jau aizvien biežāk.
Pēkšņi Alekss apstājās un satvēra draudzeni aiz rokas: šai vietā eja meta spēju līkumu. Nedaudz tālāk spīdēja vāra gaisma, un draugi skaidri sadzirdēja balsis. Ļoti piesardzīgi viņi paskatījās ap stūri un ieraudzīja, ka trīs metrus tālāk koridors veidoja vēl vienu telpu, līdzīgu tai, kādā viņi tikko bija bijuši.
Bruņneša Tekss, melnā tērpies vīrs un vēl divi tāpat ģērbušies tipi bija nometušies četrrāpus ap eļļas lampiņu, kas meta vārgu, tomēr pietiekamu gaismu, lai jaunieši viņus varētu labi saskatīt. Bija neiespējami pieiet tuvāk, jo nebija kur paslēpties, un draugi saprata, ka nebūtu labi tikt pamanītiem. Jaguāram prātā pazibēja doma, ka neviens nezina, kur viņi atrodas. Viņi varēja nomirt šajos pagrabos, un vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, līķus neviens neatrastu. Alekss jutās atbildīgs par Nadju, galu galā tieši viņam bija ienākusi prātā ideja sekot Bruņneša Teksam un tāpēc viņi tagad atradās šai zaņķī.
Vīri sarunājās angliski, Bruņneša Teksa balss bija dzidra, bet pārējo akcents padarīja teikto gandrīz nesaprotamu. Tomēr bija skaidrs, ka runa ir par kādu darījumu. Viņi redzēja, ka Bruņneša Tekss iedod paciņu ar banknotēm vīram, kurš izskatās pēc grupas vadītāja. Pēc tam visi ilgi apsprieda darbības plānu, kur runa bija par šaujamieročiem, kalniem un, iespējams, kādu templi vai pili, taču par to draugi vairs nebija droši.
Grupas vadītājs uz klona grīdas izklāja karti un ar naža galu norādīja Bruņneša Teksam ceļu. Eļļas lampiņa izgaismoja vīru. No attāluma draugi karti nevarēja labi saskatīt, tomēr bija skaidri redzama ugunszīme uz melnīgsnējās rokas un tas, ka šis pats zīmējums atkārtojas arī uz dunča kaula roktura. Tas bija skorpions.
Alekss sprieda, ka viņi ir redzējuši gana daudz, un ir laiks doties atpakaļ, iekams šie vīri beigs sarunu. Vienīgā izeja no telpas bija koridors, kurā viņi pašlaik atradās. Viņiem vajadzēja doties prom, pirms konspiratori nolēmuši atgriezties, jo citādi viņi jauniešus uzietu. Nadja atkal aprunājās ar Borobu, kurš, sēdēdams saimniecei uz pleca, nekavējoties norādīja ceļu. Aleksandrs atvieglots atcerējās, ko tēvs mēdza teikt, kad viņi kopā kāpa kalnos: "Pārvari šķēršļus, kad tie parādās, nezaudē enerģiju bailēs no tā, kas varētu notikt." Alekss pasmaidīja un nodomāja, ka nevajag tik daudz uztraukties, jo ne vienmēr tas bija viņš, kas uzņēmās rūpes par notiekošo. Jau ne vienu reizi vien Nadja bija pierādījusi, ka ir ļoti apdāvināta meitene.
Piecpadsmit minūtes vēlāk viņi jau bija nonākuši ielas līmenī, un drīz vien sadzirdēja arī tūristu balsis. Jaunieši pielika soli un iejuka pūlī. Bruņneša Teksu viņi tā arī vairs neredzēja.
- Keita, vai tu kaut ko zini par skorpioniem? Aleksandrs vecmāmiņai pajautāja, kad viņi atkal satikās viesnīcā.
- Daži no tiem, kas mīt Indijā, ir ļoti indīgi. Ja tie iekož, var pat nomirt. Tomēr es ceru, ka tā nenotiks, jo tas varētu aizkavēt ceļojumu; man tiešām nav laika bēru ceremonijām, attrauca Keita, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga.
- Man vēl neviens no tiem nav iekodis.
- Tad kāpēc tevi tas tā interesē?
- Es gribu zināt, ko skorpions nozīmē. Vai tas, piemēram, ir reliģisks simbols?
- Tāda ir čūska, īpaši jau kobra. Leģenda vēstī, ka milzīga kobra sargāja Budu, kamēr viņš meditēja. Bet par skorpioniem es neko nezinu.
- Vai tu varētu to noskaidrot?
- Tad man vajadzēs sazināties ar to apnicīgo Ludoviku Leblānu. Vai tu tiešām esi pārliecināts, ka vēlies man lūgt tik lielu ziedošanos, dēls? rakstniece purpināja.
- Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, vecmāmiņ, atvaino, Keita…
Viņa ieslēdza savu mazo datoru un nosūtīja ziņu profesoram. Ņemot vērā laika starpību, nebija iespējams viņam piezvanīt. Keita nezināja, kad saņems atbildi, tomēr cerēja, ka drīz, lai gan nebija skaidrs, vai no Aizliegtās karaļvalsts būs iespējams sazināties. Paklausot sirdsbalsij, viņa nosūtīja ziņu arī savam draugam Izakam Rozenblatam, lai pavaicātu, vai viņš kaut ko zina par zelta pūķi, kas, domājams, atradās valstī, uz kuru viņi devās. Keitai par brīnumu, juvelieris atbildēja nekavējoties:
"Dārgā draudzene! Kāds prieks saņemt ziņu no tevis! Protams, ka es zinu par zelta pūķi, ikviens nopietns juvelieris ir lasījis tā aprakstu, jo šī skulptūra ir viens no retākajiem un vērtīgākajiem priekšmetiem pasaulē. Slaveno pūķi neviens nav redzējis, tomēr eksistē zīmējumi. Tas ir apmēram sešdesmit centimetru garš, un uzskata, ka statuja izgatavota no masīva zelta, tomēr tas vēl nav viss: juveliera darbs ir ļoti sens un skaists. Turklāt figūra ir inkrustēta ar dārgakmeņiem; tikai divas perfektās, pilnīgi simetriskās rubīna zvaigznes, kas, saskaņā ar leģendu, veido pūķa acis, maksā veselu bagātību. Kāpēc tu man to jautā? Ceru, ka neplāno nozagt pūķi, kā to izdarīji ar Amazones dimantiem?"
Keita apliecināja juvelierim, ka tieši tas viņai ir prātā, un nolēma vēlreiz neatgādināt, ka dimantus bija atradusi Nadja. Rakstniecei tīri labi patika, ka Izaks Rozenblats ticēja viņas spējām tos nozagt. Keita prātoja, ka šādā veidā senais mīlnieks nezaudēs par viņu interesi. Viņa skaļi iesmējās, tomēr smiekli tūdaļ pat pārvērtās klepus lēkmē. Kādā no daudzajām kabatām viņa sameklēja blašķi ar zālēm no Amazones.