- Varbūt tiešām, Tensings pasmaidīja un pēc brīža piebilda, ka, vadoties pēc svētceļnieka norādījumiem, viņiem jāturpina iet uz ziemeļiem. Priekšā bija visgrūtākais ceļa posms.
- Skolotāj, vai jūs kādreiz esat redzējis sniega cilvēkus?
- Viņi ir kā pūķi: pa ausīm spļauj uguni un viņiem ir četri pāri roku.
- Satriecoši! jauneklis iesaucās.
- Cik reižu neesmu teicis, lai tu netici visam, ko dzirdi? Meklē pats savu patiesību, lama smējās.
- Skolotāj, bet mēs taču neapgūstam Būdas mācību, mēs tikai sarunājamies… apmulsušais māceklis nopūtās.
- Šai dzīvē es sniega cilvēkus neesmu redzējis, tomēr atceros tos no iepriekšējās. Viņiem ir tāda pati izcelsme kā mums, un pirms vairākiem tūkstošiem gadu viņu civilizācija bija gandrīz tikpat attīstīta kā mūsējā, bet tagad sniega cilvēki kļuvuši ļoti primitīvi un saprātā aprobežoti.
- Kas ar viņiem notika?
- Sniega cilvēki ir ļoti agresīvi. Viņi nogalināja cits citu un iznīcināja visu, kas tiem piederēja, pat savu zemi. Izdzīvojušie aizbēga uz Himalaju virsotnēm, un tur šī rase sāka degradēties. Tagad viņi vairāk ir līdzīgi dzīvniekiem, lama paskaidroja.
- Vai vinu ir daudz?
- Viss ir relatīvi. Mums šķitīs, ka daudz, ja sniega cilvēki mums uzbruks, un maz, ja viņi būs draudzīgi noskaņoti. Jebkurā gadījumā viņi nedzīvo ilgi, tomēr viegli vairojas, tāpēc pieļauju, ka ielejā viņu ir diezgan daudz. Sniega cilvēki dzīvo grūti pieejamās vietās, kur viņus neviens nevar atrast, tomēr reizēm dodas pārtikas meklējumos un apmaldās. Iespējams, ka tā radušies pēdu nospiedumi, kurus piedēvē tā dēvētajam briesmīgajam sniega cilvēkam, lama sprieda.
- Pēdu nospiedumi ir ļoti lieli. Sniega cilvēki noteikti ir milzeņi. Vai viņi joprojām ir agresīvi?
- Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, uz kuriem es nevaru atbildēt, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.
Tensigs vadīja mācekli pa kalnu virsotnēm, lēca pāri bezdibeņiem, rāpās pa vertikālām nogāzēm un gāja pa šaurām, klintīs iecirstām taciņām. Te bija arī seni iekaramie tilti, tomēr tik sliktā stāvoklī, ka tos varēja izmantot, tikai ievērojot lielu piesardzību. Kad pūta spēcīgs vējš vai krita krusa, ceļabiedri paslēpās un nogaidīja. Reizi dienā viņi ēda tsampu: ceptu miežu miltu, žāvētu augu, jaka tauku un sāls maisījumu. Zem ledus kārtas bija arī gana daudz ūdens. Reizēm jaunajam Dilam Bahadūram šķita, ka viņi iet lokiem vien, jo ainava visu laiku izskatījās vienāda, tomēr viņš par savām bažām skolotājam neko neteica tas Tensingu varētu apvainot.
Kad pienāca vakars, abi ceļabiedri uzmeklēja vietu naktsmītnei. Reizēm pietika ar kādu plaisu, kur varēja paglābties no vēja; citreiz viņi atrada kādu alu, tomēr dažkārt viņiem neatlika nekas cits, kā gulēt zem klajas debess jaka ādas aizvējā. Kad bija ierīkota pieticīga nometne, abi sakrustotām kājām apsēdās ar seju pret sauli un monotoni skaitīja galveno Būdas mantru, atkārtojot to atkal un atkaclass="underline" Om mani padme hum, esi sveicināts, brīnišķais dārgum lotosa sirdī! Atbalss atkārtoja šos vārdus neskaitāmas reizes, līdz tie izgaisa starp Himalaju virsotnēm.
Pārgājiena laikā mūks un viņa skolnieks mugursomās vāca sausus kociņus un zāli, lai vakarā varētu aizkurt uguni un pagatavot ēdienu. Pēc vakariņām viņi stundu meditēja. Tikmēr aukstums sasaldēja ceļabiedru ķermeņus kā ledus skulptūras, tomēr viņi to nemaz nemanīja. Viņi bija pieraduši pie nekustīguma, kas deva rāmumu un mieru. Budisma rituāla laikā skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi atslābinājušies, tomēr modri. Viņi jutās brīvi no nevajadzīgām domām un pasaulīgām lietām, taču nekad neaizmirsa par cilvēku ciešanām.
Pēc vairāku dienu pārgājiena pa kalniem, uzkāpuši mūžīgā sasaluma joslā, ceļabiedri nonāca pie Centhandzonga, nocietināta seno lamu klostera, kur bija radusies tuvcīņa tao-šu. XIX gadsimtā kāda zemestrīce klosteri bija sagrāvusi, un kopš tā laika mūki tur vairs nedzīvoja. Tā bija akmens, ķieģeļu un koka celtne ar vairāk nekā simt telpām un izskatījās it kā pielipusi pie stāvās klints. Mūki klosterī bija mitinājušies vairākus gadsimtus un veltījuši savu dzīvi garīguma meklējumiem un cīņas mākslas pilnveidošanai.
Sākotnēji tao-šu mūki bija ārsti, kas ļoti labi pārzināja anatomiju. Ar laiku viņi atklāja punktus, kas varēja ķermeni aktivizēt vai paralizēt, un šīs zināšanas apvienoja ar Āzijā izplatītiem cīņas paņēmieniem. Mūku mērķis bija garīgi attīstīties, apzinoties sava ķermeņa un emociju spēku. Kaut gan tuvcīņā viņi bija neuzveicami, tao-šu mūki savas zināšanas nekad neizmantoja cietsirdīgiem nolūkiem, bet vienīgi fiziskai un garīgai pilnveidei; tāpat viņi savā prasmē nedalījās ar kuru katru, bet tikai ar dažiem īpaši izvēlētiem vīriešiem un sievietēm. Tao-šu Tensings bija apguvis no mūkiem un šo cīņas mākslu iemācījis arī Dilam Bahadūram.
Zemestrīce, sniegs, ledus un laikazobs bija sagrāvuši lielāko daļu celtnes, tomēr vēl bija saglabājušās divu mājas spārnu drupas. Ceļabiedri līdz klosterim nokļuva, veicot tik stāvu un sarežģītu augšupceļu, ka neviens nebija mēģinājis šeit spert kāju gandrīz pusgadsimtu.
- Drīz vien te nolaidīsies no gaisa, Tensings sprieda.
- Skolotāj, jūs domājat, ka no lidmašīnām iespējams atklāt Sniega cilvēku ieleju? princis prašņāja.
- Iespējams.
- Iedomājieties, cik daudz spēku mēs ietaupītu! Mēs varētu aizlidot uz turieni īsā laikā.
- Ceru, ka tā tomēr nenotiks. Ja sagūstīs sniega cilvēkus, tad viņus pārvērtīs par gadatirgus dzīvniekiem vai vergiem, lama noteica. Ceļinieki iegāja Centhandzongā, lai atpūstos un zem jumta pārlaistu nakti. Klostera drupās vēl bija saglabājušies nodiluši paklāji ar reliģiskiem zīmējumiem, podi un ieroči, ko zemestrīci pārdzīvojušie mūki nevarēja paņemt līdzi. Te bija arī vairākas Būdas skulptūras, nogāzusies uz grīdas gulēja pat liela Apgaismotā Būdas statuja. Zeltītā krāsa jau bija nodilusi, tomēr citādi tā bija neskarta. Sniega un ledus putekļi klāja gandrīz visu, piešķirot vietai pārsteidzošu skaistumu un padarot to līdzīgu stikla pilij. Aiz ēkas kāda lavīna bija izveidojusi vienīgo līdzeno vietu apkārtnē, tādu kā pagalmu basketbola laukuma lielumā.
- Skolotāj, vai šeit varētu nosēsties lidmašīna? Dils Bahadūrs jautāja, nespēdams apslēpt sajūsmu par nedaudzajiem moderniem aparātiem, kurus zināja.
- Es neko daudz nesaprotu no tādām lietām, Dil Bahadūr, nekad neesmu redzējis nosēžamies lidmašīnu, tomēr man šķiet, ka šeit ir par maz vietas, turklāt kalni veido spēcīgu vēju virpuli.
Virtuvē mētājās katli un citi dzelzs priekšmeti, sveces, ogles, malkas pagales un aukstumā saglabājušies graudi. Te bija arī trauki ar eļļu un podiņš medus viela, ko princis nezināja. Tensings iedeva viņam to pagaršot, un jaunietis pirmo reizi sajuta saldo garšu. Pārsteigums un bauda viņu gandrīz nogāza no kājām. Ceļabiedri aizkūra uguni, lai pagatavotu ēdienu, un kā cieņas apliecinājumu pie skulptūrām aizdedzināja sveces. Tovakar viņi paēda labāk un gulēja zem jumta, un šī iespēja bija īsas pateicības ceremonijas vērta.
Ceļabiedri klusumā meditēja, kad starp klostera drupām izdzirda garu rūcienu. Viņi atvēra acis tajā pašā brīdī, kad zālē ienāca liels Himalaju tīģeris, vairāk nekā pustonnu smags un balts zvērs, visasinskārākais dzīvnieks pasaulē.
Princis telepātiski saņēma skolotāja pavēli un centās to izpildīt, kaut gan viņa pirmā instinktīvā reakcija bija likt lietā tao-šu un mesties sevi aizstāvēt. Ja izdotos piespiest roku aiz tīģera ausīm, viņš varētu dzīvnieku paralizēt; tomēr princis palika nekustīgi sēžam un centās mierīgi elpot, lai dzīvnieks nesajustu baiļu smaku. Tīģeris lēnām tuvojās mūkiem. Par spīti draudošajām briesmām, jaunietis nevarēja vien beigt apbrīnot dzīvnieka izcilo skaistumu. Viņa kažoks bija gaišā ziloņkaula krāsā ar brūnām svītrām un acis zilas kā Himalaju ledāji. Tas bija pieaudzis tēviņš, milzīgs un spēcīgs lielisks eksemplārs.