Pirmā līdz durvīm nokļuva Keita Kolda. Viņu atspirdzināja vēja brāzma. Rakstniece ar izbīli pamanīja, ka pie kāpnēm ir noklāts grezns paklājs, kas savieno lidmašīnu ar nelielo dažādās krāsās izraibināto koka ēku, kurai bija pagodai raksturīgs ieliekts jumts. Paklāja abās pusēs stāvēja bērni ar ziedu groziem rokā. Gar paklāja malām visā tā garumā bija uzslieti slaidi masti, kuros plīvoja gari zīda karogi. Vairāki žilbinoši raibi tērpti mūziķi ar lielām platmalēm galvā, bungām un metāla mūzikas instrumentiem rokās pulcējās nostāk.
Pie kāpnēm stāvēja četri augsti ierēdņi svētku tērpos: zīda svārkos, ko ap vidukli cieši apņēma tumši zila josta ministru amata zīme; garās, ar koraļļiem un tirkīziem izšūtās jakās un augstās ādas platmalēs, kas rotātas ar lentēm un zeltu. Rokā viņi turēja smalkas, baltas zīda šalles.
Paskat tik! Nebiju gaidījusi šādu uzņemšanu! iesaucās rakstniece un ar roku pārbrauca pār savu ceļojuma apģērbu un briesmīgo vesti ar tūkstoš kabatām.
Kopā ar ceļabiedriem viņa, smaidot un mājot ar roku, kāpa lejup pa kāpnēm, tomēr sveicienu neviens neatņēma. Ekspedīcijas dalībnieki pagāja garām augstajām amatpersonām un bērniem ar ziediem rokās, tā arī neizpelnoties nevienu skatienu, it kā viņu vispār nebūtu.
Aiz viņiem no lidmašīnas izkāpa Judīte Kinska, mierīga, smaidīga un nevainojama. Tieši tad mūziķi apdullinoši skaļi sāka spēlēt savus instrumentus, bērni meta ziedlapiņas, un augstie ierēdņi izpildīja dziļu reveransu. Judīte Kinska viņus sveicināja ar vieglu galvas mājienu, tad izstiepa rokas, kurās turēja baltas zīda šalles katas.
International Geographic reportieri redzēja, ka no nelielā namiņa ar pagodas jumtu iznāk svīta ar vairākām grezni rotātām personām. Pašā vidū gāja apmēram sešdesmit gadu vecs jauneklīga izskata vīrs, kurš bija garāks nekā pārējie un ģērbies vienkāršos, garos, tumši sarkanos svārkos jeb sarongā, kas nosedza viņa ķermeņa apakšējo daļu, un ar safrāndzeltenu auduma gabalu uz viena pleca. Skūtā galva bija kaila. Viņš gāja basām kājām, un šā vīra vienīgā rotaslieta bija dzintara lūgšanu rokassprādze un medaljons uz krūtīm. Par spīti šai vienkāršībai, kas kontrastēja ar apkārtējo krāšņumu, nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir karalis. Atbrīvojot ceļu, ārzemnieki pavirzījās sāņus un tāpat kā pārējie gluži automātiski dziļi paklanījās; tik lielu autoritāti iedvesa karalis.
Ar galvas mājienu karalis sveicināja Judīti Kinsku, un viņa klusējot atņēma sveicienu; tūdaļ pat, izpildot vairākus sarežģītus reveransus, viņi apmainījās šallēm. Dārzu arhitekte ceremonijas soļus veica nevainojami; viņa nejokoja, kad stāstīja Keitai Koldai, ka līdz niansēm apguvusi šās zemes paradumus. Beiguši sasveicināšanās rituālu, viņi abi plati pasmaidīja un rietumnieku manierē pastiepa viens otram roku.
Laipni gaidīta mūsu pieticīgajā zemē! ar britu akcentu sacīja valdnieks.
Karalis un viņa viešņa, kuplās svītas pavadīti, tūdaļ pat devās prom, bet Keita un viņas ceļabiedri, apjukuši no visa redzētā, kasīja galvu. Judīte Kinska droši vien bija atstājusi uz karali satriecošu iespaidu šādi neuzņēma ainavu arhitektes, kuras nolīgtas stādīt tulpes valdnieka dārzā, bet gan pilnvarotos vēstniekus.
Ekspedīcijas dalībnieki vāca kopā bagāžu, tajā skaitā arī fotogrāfu saiņus ar kamerām un statīviem, kad pie viņiem pienāca vīrs, kurš stādījās priekšā kā Vandgi, ekspedīcijas gids un tulks. Viņš bija ģērbies ar strīpainu jostu viduklī savilktā sarongā, īsā jakā bez piedurknēm un mīkstas ādas zābakos. Keitas uzmanību piesaistīja viņa itāļu platmale, kas bija līdzīga tām, kas redzamas filmās par mafiju.
Viņi ielika bagāžu sagrabējušā džipā, iekārtojās, cik nu labi varēja, un devās galvaspilsētas virzienā, kas, pēc Vandgi vārdiem, "tepat vien bija", tomēr patiesībā izrādījās gandrīz trīs stundu ilga brauciena attālumā. Jo tas, ko gids sauca par lielceļu, bija vien šaura un līkumaina taka. Vandgi runāja senatnīgā angļu valodā ar tik stipru akcentu, ka teikto bija grūti saprast; šķita, ka viņš mācījies no grāmatām un tikai paretam varējis valodu arī lietot.
Pa ceļu pārvietojās dažāda vecuma mūki un mūķenes, daži tikai piecus vai sešus gadus veci, ar trauciņiem ēdiena ubagošanai rokās. Te varēja sastapt ar somām apkrāvušos zemniekus, jauniešus ar velosipēdiem un vēršu vilktus pajūgus. Visi cilvēki bija vidēja auguma, ar aristokrātiskiem sejas vaibstiem un pašcieņas pilnu stāju. Viņi vienmēr smaidīja, it kā būtu patiesi apmierināti. Vienīgie motorizētie transportlīdzekļi, ko ceļabiedri redzēja, bija kāds vecs motocikls, kuram kā improvizēts jumtiņš bija piestiprināts lietussargs, un neliels, daudzās krāsās izraibināts un ar pasažieriem, dzīvniekiem un saiņiem piebāzts autobusiņš. Lai samainītos, džipam nācās nobraukt malā un pagaidīt, jo uz šaurā ceļa divi spēkrati nevarēja satilpt. Vandgi pastāstīja, ka viņa majestātei pieder vairāki moderni automobiļi, un Judīte Kinska noteikti jau esot viesnīcā.
- Karalis ģērbjas kā mūks… Aleksandrs nespēja atturēties, neizteicis savu pirmo spilgtāko iespaidu.
- Viņa majestāte ir mūsu garīgais vadonis. Pirmos savas dzīves gadus viņš pavadīja kādā Tibetas klosterī. Viņš ir ļoti svēts vīrs, gids paskaidroja un kā cieņas zīmi sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās.
- Es domāju, ka mūki ievēro celibātu, Keita Kolda sacīja.
- Daudzi tiešām to dara, bet karalim ir jāprecas un jārada pēcnācēji, kas mantos troni. Viņa majestāte ir atraitnis. Cienījamā kundze nu jau desmit gadus mirusi.
- Cik bērnu viņiem ir?
- Viņi ir svētīti ar četriem dēliem un piecām meitām. Viens no bērniem būs nākamais karalis. Pie mums nenotiek kā Anglijā, kur vecākais dēls manto troni. Šeit pēc tēva nāves par karali kļūst princis ar visšķīstāko sirdi, Vandgi paskaidroja.
- Un kā var zināt, kuram ir visšķīstākā sirds? Nadja jautāja.
- Karalis un karaliene labi pazīst savus bērnus un lielākoties to uzmin, tomēr šo lēmumu ir jāapstiprina lielajam lamam, kas pēta debesu zīmes un dažādi pārbauda izraudzīto bērnu, lai noteiktu, vai viņš tiešām ir kāda iepriekšējā valdnieka reinkarnācija.
Gids paskaidroja, ka pārbaudījumi ir nekļūdīgi. Piemēram, vienā no tiem princim bija jāpazīst septiņi priekšmeti, ko pirms tūkstoš astoņsimt gadiem lietojis pirmais Zelta pūķa karaļvalsts valdnieks. Šos priekšmetus kopā ar citiem līdzīgiem salika uz grīdas, un bērns izvēlējās. Ja princis izturēja šo pārbaudījumu, viņam vajadzēja jāt ar mežonīgu zirgu. Ja bērns tiešām bija karaļa reinkarnācija, dzīvnieks pazina viņu un nomierinājās. Tāpat princim nācās pārpeldēt svēto upi, kas ir strauja un ledaina. Tiem, kuriem sirds tiešām bija šķīsta, palīdz straume, pārējie noslīkst. Šis pārbaudījums vienmēr izrādījies īstais.
Visā Aizliegtās karaļvalsts pastāvēšanas laikā vienmēr ir valdījuši taisnīgi un ar paredzēšanas spējām apveltīti karaļi, sacīja Vandgi, un piebilda, ka, par spīti tam, ka nav spēcīga karaspēka, kas varētu stāties pretī varenajiem kaimiņiem Indijai un Ķīnai, zeme nekad nav tikusi iekarota un pakļauta. Pašreiz kā tēva sekotājs bija izraudzīts jaunākais dēls, kas vēl bija pavisam mazs, kad nomira māte. Lamas viņam bija devuši iepriekšējo reinkarnāciju vārdu Dils Bahadūrs, "drosmīgā sirds". Kopš tā laika neviens viņu nebija redzējis, jo princis izglītojās slepenā vietā.