Keita Kolda izmantoja brīdi, lai pajautātu gidam par noslēpumaino Zelta pūķi. Vandgi neizskatījās īpaši ieinteresēts runāt par šo tematu, tomēr International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pamanījās no viņa skopajām atbildēm izdarīt dažus secinājumus. Šķita, ka skulptūra varēja paredzēt nākotni, tomēr tikai karalis spēja atšifrēt pareģojumu mīklaino valodu. Zelta pūķa vara bija jāizmanto tikai tautas labā un nekad personīgiem mērķiem, tāpēc valdniekam bija jābūt ar šķīstu sirdi. Karaļa sirdī nedrīkstēja būt vietas alkatībai.
Pa ceļam viņi redzēja zemnieku mājas un daudzus tempļus, kurus uzreiz varēja pazīt pēc vējā plīvojošiem lūgšanu karodziņiem; tieši tādus ekspedīcijas dalībnieki jau bija redzējuši lidostā. Gids sasveicinājās ar ļaudīm; šķita, ka šeit visi cits citu pazīst.
Viņi pabrauca garām sarkanās mūku tunikās tērptu zēnu rindām, un gids paskaidroja, ka izglītošana šeit lielākoties notiek tempļos, kuros skolnieki dzīvo jau no piecu vai sešu gadu vecuma. Daži no viņiem tā arī nekad nepamet klosteri, jo izvēlas sekot savu skolotāju lamu pēdās. Meitenes apmeklē speciāli viņām domātas skolas. Valstī ir arī universitāte, tomēr jaunieši lielākoties profesiju apgūst, studējot Indijā un dažos gadījumos ja ģimene var segt izdevumus vai students ir izpelnījies valsts stipendiju arī Anglijā.
Virs dažām pieticīgām ēkām slējās televīzijas antenas. Vandgi ceļabiedriem sacīja, ka uz televīzijas pārraidēm sanāk kopā kaimiņi, bet, tā kā bieži nav elektrības, pārraides notiek dažādos laikos. Gids piebilda, ka lielākā daļa valsts iedzīvotāju sazinās pa telefonu; lai to izdarītu, vajadzēja tikai aiziet līdz pasta nodaļai, ja tāda bija, vai līdz skolai, kur vienmēr bija kāds telefons. Protams, mājās telefona te nebija nevienam, jo tas gluži vienkārši nav nepieciešams. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless apmainījās ar šaubu pilniem skatieniem. Vai Zelta pūķa karaļvalstī viņi varēs izmantot savus mobilos telefonus?
- Šo telefonu darbību apgrūtina kalni, tāpēc tos šeit gandrīz nepazīst. Man stāstīja, ka jūsu zemē neviens nerunā aci pret aci, bet sazinās tikai pa telefonu, gids sacīja.
- Un pa elektronisko pastu, Aleksandrs piebilda.
Par to esmu dzirdējis, bet redzējis nekad neesmu, Vandgi atzina.
Ainava bija pasakaina, moderno tehnoloģiju neskarta. Zemi apstrādāja ar vēršiem, kas lēni un pacietīgi vilka arklus. Terasēs kalnu nogāzēs bija redzami simtiem smaragdzaļi rīsa lauki. Ceļa malās auga nepazīstamu sugu koki un puķes, un tālumā pacēlās sniegotās Himalaju virsotnes.
Aleksandrs ievēroja, ka lauksaimniecība šeit ir diezgan atpalikusi, bet vecmāmiņa aizrādīja, ka ne visu var izmērīt ar produktivitāti, jo šī ir vienīgā valsts pasaulē, kur ekoloģija ir daudz svarīgāka par peļņu. Vandgi šie vārdi glaimoja, tomēr viņš neko nesacīja, lai ciemiņus nepazemotu, jo gids bija dzirdējis, ka valstī, no kuras viņi nāk, galvenais ir peļņa.
Divas stundas vēlāk saule jau bija aizslēpusies aiz kalniem un pēcpusdienas ēnas krita pār zaļajiem rīsa laukiem. Vietām kādā templī vai mājā pazibēja trīcošas eļļas lampu gaismiņas. Varēja dzirdēt klusu un ļoti zemu lielo trompešu skaņu, ar kurām mūki sauca ticīgos uz vakara lūgšanām.
Brīdi vēlāk ceļabiedri tālumā ieraudzīja pirmās Tunkhalas celtnes; galvaspilsēta gan vairāk līdzinājās palielam ciemam. Uz galvenās ielas bija dažas laternas, kas ļāva pamanīt it visur valdošo tīrību un kārtību, kā arī kontrastus: jaki gāja pa ielu līdzās itāļu motocikliem, vecmāmiņas uz muguras nesa savus mazbērnus, un policisti, ģērbušies kā seni prinči, regulēja satiksmi. Daudzām mājām durvis bija līdz galam vaļā, un Vandgi paskaidroja, ka noziedzības šai valstī praktiski nav, turklāt te visi cits citu pazīst. Ikviens, kas iegāja kādā namā, varēja būt draugs vai radinieks. Policijai nebija daudz darba, tai tikai bija jāuzrauga robežas, jānodrošina kārtība svētku laikā un jākontrolē dumpīgie studenti.
Veikali vēl bija atvērti. Vadgi apstādināja džipu pie viena no tiem, tikai nedaudz lielāka par skapi, kur pārdeva zobu pastu, saldumus, Kodak fotoaparātu filmiņas, saulē izbalējušas pastkartes, kā arī dažas Nepālas, Indijas un Ķīnas avīzes un žurnālus. Ceļinieki pamanīja, ka šeit pārdod arī tukšas bundžas, pudeles un lietotas papīra turzas. Katrai lietai, pat nenozīmīgākajai, bija sava vērtība, jo to nebija daudz. Nekas negāja zudumā, visu izmantoja un pārstrādāja. Plastmasas maisiņš vai stikla pudele bija īsts dārgums.
- Šis ir mans pieticīgais veikaliņš, un līdzās atrodas mans nelielais nams, kurā man būs milzīgs gods jūs uzņemt, nosarcis paziņoja Vandgi, jo nevēlējās, lai ārzemnieki uzskata viņu par iedomīgu.
Ciemiņus iznāca sagaidīt apmēram piecpadsmit gadus veca meitene.
- Un šī ir mana meita Pema. Viņas vārds nozīmē "lotosa zieds", gids piebilda.
- Lotosa zieds ir šķīstības un skaistuma simbols, Aleksandrs sacīja, nosarkdams gluži tāpat kā Vandgi, jo šie vārdi šķita smieklīgi.
Pārsteigtā Keita uzmeta viņam greizu skatienu. Puisis piemiedza vecmāmiņai ar aci un nočukstēja, ka pirms došanās ceļojumā bija to izlasījis bibliotēkā.
- Ko vēl tu noskaidroji? viņa pieglaimīgi pajautāja.
- Pajautā un redzēsi, Keita, es zinu gandrīz tikpat daudz, cik Judīte Kinska, Aleksandrs zobgalīgi atbildēja.
Pema ļoti pievilcīgi pasmaidīja, sejas augstumā salika kopā plaukstas un paklanījās tradicionālajā sveicienā. Viņa bija slaida un stalta kā bambusa niedre; laternu dzeltenīgajā gaismā meitenes āda līdzinājās ziloņkaulam un lielajās acīs atspīdēja nerātns mirdzums. Viņas melnie mati bija kā maigs apmetnis, kas brīvi krita pār pleciem un muguru. Arī viņa, gluži tāpat kā visi pārējie šejienes cilvēki, bija tērpusies tradicionālajā apģērbā. Starp vīriešu un sieviešu drēbēm nebija lielas atšķirības, visi valkāja svārkus jeb sarongu un jaku vai blūzi.
Nadja un Pema pārsteigtas skatījās viena uz otru. Vienā pusē stāvēja meitene no Dienvidamerikas sirds ar spalvām matos un melnu pērtiķīti ap kaklu; otrā šī augstākajos Āzijas kalnos dzimusī meitene ar balerīnas grāciju. Viņas abas pārņēma pēkšņs simpātiju vilnis.
- Ja jūs vēlaties, varbūt Pema rīt varētu meitenei un vecmāmuļai parādīt, kā lietot sarongu, samulsušajam gidam ienāca prātā.
Izdzirdot vārdu "vecmāmuļa", Aleksandrs iespurdzās, tomēr Keita Kolda nekādi nereaģēja. Rakstniece tikko bija sapratusi, ka šorti, kas viņām abām ar Nadju bija kājās, šai zemē ir nepiedienīgi.
- Mēs jums būsim ļoti pateicīgas… Keita atbildēja un pieliecās, salikusi plaukstas pie sejas.
Beidzot ārzemju ceļotāji ieradās pilsētā un valstī vienīgajā viesnīcā. Nedaudzie tūristi, kas riskēja doties uz iekšzemes ciemiem, nakšņoja zemnieku mājās, kur viņus vienmēr ļoti laipni uzņēma. Viesmīlība netika liegta nevienam. Ekspedīcijas dalībnieki aiznesa bagāžu uz istabām: vienā no tām mitināsies Keita un Nadja un otrā visi vīrieši. Salīdzinājumā ar Indijas maharadžas pils neiedomājamo greznību šīs viesnīcas istabiņas vairāk līdzinājās mūku cellēm. Noguruma pieveiktie ceļinieki nemazgājušies un neizģērbušies iekrita gultā, tomēr drīz vien pamodās, sastinguši no aukstuma. Gaisa temperatūra bija strauji kritusies. Viņi ieslēdza savas laternas un kādā stūrī atrada kārtīgi sakrautas smagas vilnas segas, zem kurām nogulēja līdz pat rītausmai, kad ceļabiedrus pamodināja garo un smago trompešu skumīgās gaudas, aicinot uz lūgšanām.