Šai brīdī kāds ierēdnis paziņoja par Judītes Kinskas ierašanos. International Geographic ekspedīcijas biedri saprata, kāpēc viņi šorīt nebija redzējuši sievieti viesnīcā, viņa bija apmetusies karaļa pilī. Dārzu arhitekte sveicienā pielieca galvu un apsēdās uz grīdas līdzās pārējiem ārzemniekiem. Viņa bija tērpusies vienkāršā kleitā, rotājusies vienīgi ar grebta kaula afrikāņu rokassprādzi, un rokās turēja savu ādas somu, no kuras acīmredzot nekad nešķīrās.
Pēkšņi Cevangs, karaļa leopards, kas visu laiku bija rāmi, tomēr saspringti sēdējis, ar vienu lēcienu nostājās Aleksandram priekšā un savilka purnu draudīgā grimasē, atklājot skatienam ikvienu no saviem asajiem zobiem. Visi klātesošie sastinga, un sargi jau grasījās iejaukties, tomēr karalis viņus ar žestu atturēja un pasauca dzīvnieku. Leopards pagriezās pret saimnieku, bet nepaklausīja.
Nemaz neapjauzdams, ko dara, Aleksandrs bija noņēmis brilles, nometies četrrāpus un pieņēmis tādu pašu dzīvnieka izteiksmi: saliecis pirkstus viņš ņurdēja un rādīja zobus.
Tad Nadja, neizkustoties no vietas, sāka dīvaini murrāt kā kaķis. Leopards uzreiz pagriezās pret meiteni, pienāca klāt, ar purnu pabakstīja viņai seju un apostīja, kustinot asti. Pēc tam, visiem par pārsteigumu, dzīvnieks uz muguras apgūlās līdzās meitenei, un viņa, bez bailēm un nepārtraucot murrāt, glaudīja lielā kaķa vēderu.
- Vai jūs spējat sarunāties ar dzīvniekiem? it kā nekas nebūtu noticis, karalis jautāja.
Pārsteigtie ārzemnieki nosprieda, ka šai karaļvalstī sarunāties ar dzīvniekiem nebija nekas neparasts.
- Reizēm, meitene atbildēja.
- Kas notiek ar manu Cevangu? Lielākoties viņš ir pieklājīgs un paklausīgs, karalis norādīja uz leopardu un pasmaidīja.
- Domāju, ka ieraugot jaguāru, viņš izbijās, Nadja sacīja.
Neviens, izņemot Aleksandru, nesaprata šā teikuma nozīmi. Keita Kolda spontāni piesita sev pie pieres jaunieši droši vien dzen velnu, un ekspedīcijas dalībnieki izskatās kā savā vaļā palaisti trakie. Tomēr karali nesatrauca meduskrāsas meitenes atbilde. Viņš tikai uzmanīgāk paskatījās uz amerikāņu zēnu, kas jau atkal sēdēja, kājas sakrustojis. Vien viņa nosvīdusi piere liecināja par nesen pārdzīvoto izbīli.
Nadja Santosa nolika leopardam priekšā vienu zīda šalli, dzīvnieks to uzmanīgi saņēma zobos un nolika pie karaļa kājām, lai pēc tam iekārtotos savā parastajā vietā uz paaugstinājuma.
- Vai jūs varat sarunāties arī ar putniem? karalis jautāja.
- Reizēm, meitene atkal atbildēja.
- Šeit mēdz parādīties daži interesanti putni, karalis sacīja.
Patiesībā Zelta pūķa karaļvalsts bija kā ekoloģiska svētvieta, kur dzīvoja daudzas pārējā pasaulē jau izmirušas sugas, tomēr lielīšanās tika uzskatīta par nepiedodamu sliktas audzināšanas pazīmi; to nedarīja pat karalis, kas bija vislielākā autoritāte faunas un floras jautājumos.
Vēlāk, kad International Geographic grupa atvēra karaļa doto sainīti, viņi pārliecinājās, ka tajā atradās putnu fotogrāfiju grāmata. Vandgi paskaidroja, ka karalis pats tās bija uzņēmis; tomēr viņa vārds grāmatā neparādījās, jo tā tiktu uztverta kā godkārības izpausme.
Pārējais tikšanās laiks pagāja, runājot par Zelta pūķa karaļvalsti. Ārzemnieki pamanīja, ka visi runā ļoti nenoteikti. Visbiežāk lietotie vārdi bija "iespējams" un "varbūt", izvairoties paust noteiktu viedokli un salīdzinājumus. Ja abas puses nebija vienisprātis, šāda attieksme ļāva ar godu izkļūt no situācijas.
Šķita, ka Judīte Kinska par brīnišķīgo dabu un reliģiju zina ļoti daudz. Šīs ārzemniekiem tik netipiskās zināšanas bija iekarojušas karaļa un pārējā galma labvēlību.
- Man ir liels gods uzņemt mūsu zemē žurnāla International Geographic sūtņus, sacīja valdnieks.
- Mēs jums no sirds pateicamies par izrādīto viesmīlību. Šai karaļvalstī pret dabu izturas ar tādu cieņu kā nekur citur pasaulē, Keita Kolda atbildēja.
- Ja mēs kaitējam dabai, mums par to jāmaksā. Tikai trakie varētu darīt ko tādu. Gids Vandgi jūs pavadīs, kurp vien vēlaties. Varbūt jūs varētu apmeklēt tempļus vai dzongus, nocietinātos klosterus, kur mūki jūs uzņems kā viesus un sniegs visu nepieciešamo informāciju, karalis piedāvāja.
Visi pamanīja, ka teiktais neattiecas uz Judīti Kinsku, un nojauta, ka viņai valdnieks bija iecerējis pats izrādīt savas karaļvalsts krāšņumus.
Tikšanās tuvojās beigām, atlika vairs tikai pateikties un atvadīties. Tad Keita Kolda pieļāva pirmo neuzmanības kļūdu. Nespējot pretoties spējai vēlmei, viņa bez aplinkiem pajautāja par Zelta pūķi. Zālē uzreiz iestājās ledains klusums. Galminieki sastinga, un karaļa laipnais smaids nozuda. Klusuma brīdis bija ļoti mokošs, līdz Judīte Kinska uzdrošinājās iejaukties.
- Atvainojiet mūsu nevietā uzdoto jautājumu, Jūsu Majestāte. Mēs labi nepārzinām šejienes paražas; ceru, ka Koldas kundzes jautājums jūs neaizskāra… Patiesībā viņa runāja mūsu visu vārdā. Leģenda arī mani interesē tāpat kā International Geographic žurnālistus, viņa sacīja, ar savām brūnajām acīm cieši veroties karalī.
It kā gribētu pārliecināties par Judītes Kinskas nodomiem, karalis uz viņas skatienu atbildēja ar ļoti nopietnu izteiksmi, līdz visbeidzot pasmaidīja. Ledus acumirklī izkusa, un visi atviegloti uzelpoja.
- Pūķis eksistē, tā nav tikai leģenda; man žēl, bet jūs nevarēsiet to redzēt, karalis runāja ļoti stingri, ko līdz tam nebija darījis.
- Kaut kur lasīju, ka šī svētā statuete atrodas kādā nocietinātā Tibetas klosterī. Reizumis prātoju, kas gan ar to notika pēc ķīniešu iebrukuma… Judīte Kinska turpināja.
Keita nodomāja, ka neviens cits neuzdrošinātos turpināt šo tematu. Šī sieviete bija ļoti pārliecināta par sevi un uz karali atstāto iespaidu.
- Svētais pūķis simbolizē mūsu tautas garu. Tas nekad nav pametis mūsu karaļvalsti, valdnieks paskaidroja.
- Atvainojiet, Jūsu Majestāte, es nebiju pienācīgi informēta. Ir tikai loģiski, ka tas atrodas šai pilī kopā ar jums, Judīte Kinska sacīja.
- Iespējams, karalis atbildēja, pieceļoties kājās, lai dotu zīmi, ka tikšanās ir beigusies.
International Geographic ekspedīcijas dalībnieki atvadījās ar dziļiem reveransiem un izgāja no zāles atmuguriski, tikai Keita Kolda bija tā sapinusies sarongā, ka viņai neatlika nekas cits kā pacelt to līdz ceļiem un klupšus krišus doties prom, pagriežot viņa majestātei muguru.
Karaļa leopards Cevangs sekoja Nadjai līdz pat pils durvīm, berzēja purnu pret meitenes roku, tomēr neizlaida no acīm Aleksandru.
- Neskaties uz viņu, Jaguār. Viņš ir greizsirdīgs… meitene smējās.
8 Nolaupītās
Kolekcionāru pamodināja privātā telefona zvans uz naktsgaldiņa. Bija divi naktī. Tikai trīs cilvēki zināja šo numuru: viņa ārsts, miesassargu priekšnieks un māte. Telefons nebija zvanījis jau vairākus mēnešus. Kolekcionāram nebija nepieciešams ne ārsts, ne drošībnieku priekšnieks. Māte pašlaik Antarktīdā fotografēja pingvīnus. Pēdējos gadus šī kundze pavadīja dažādos greznos kruīzos, pastāvīgi pārvietojoties no vienas vietas uz citu. Piestājot ostā, viņu sagaidīja darbinieks, turot rokā biļeti uz jaunu kruīzu. Dēls bija atklājis, ka šādā veidā māti iespējams nodarbināt un nav nepieciešams vinu satikt. »