- Kā jūs uzzinājāt šo numuru? sapīcis jautāja otrais bagātākais cilvēks pasaulē, kad, par spīti balss pārveidošanas ierīcei, bija pazinis savu sarunas biedru.
- Noskaidrot noslēpumus ir daļa no mana darba, Speciālists atbildēja.
- Kādi jums ir jaunumi?
- Drīz vien jūs iegūsiet to, par ko esam vienojušies.
- Tad kādēļ jūs mani traucējat?
- Lai pateiktu, ka Zelta pūķis nekam nederēs, ja jūs nemācēsiet to lietot, Speciālists paskaidroja.
- Tam domāts tulkotais pergaments tas, ko nopirku no ķīniešu ģenerāļa, Kolekcionārs paskaidroja.
- Un jūs domājat, ka kaut kas tik svarīgs un slepens būs uzrakstīts uz viena paša pergamenta gabala? Skaidrojums ir šifrēts.
- Dabūjiet rokā šifra atslēgu! Tādēļ jau esmu jūs nolīdzis.
- Nē. Jūs mani nolīgāt, lai iegūtu šo priekšmetu un neko vairāk. Tas rakstīts līgumā, strikti paskaidroja izkropļotā balss telefona klausulē.
- Pūķis bez instrukcijām mani neinteresē, vai skaidrs? Sadabūjiet tās vai arī nekad neredzēsiet savus miljonus! klients kliedza.
- Es nekad nepārskatu darījuma noteikumus. Mēs esam vienojušies. Pēc nedēļas jums nogādāšu skulptūru un saņemšu savu naudu vai arī jūs cietīsiet neatgriezeniskus zaudējumus.
Klients sajuta draudus un apjauta, ka uz spēles likta viņa dzīvība. Šoreiz otrais bagātākais cilvēks pasaulē nobijās.
- Jums taisnība, līgums ir līgums. Par šifra atslēgu maksāšu papildus. Kā jums šķiet, vai varēsiet to iegūt saprātīgā laika sprīdī? Kā jau zināt, tas ir ļoti steidzams jautājums. Esmu ar mieru maksāt nepieciešamo summu, nauda nav problēma, Kolekcionārs samiernieciski sacīja.
- Šai gadījumā tas nav cenas jautājums.
- Visam uz pasaules ir sava cena.
- Jūs kļūdāties, Speciālists iebilda.
- Vai tad jūs man neteicāt, ka esat spējīgs iegūt jebko? klients tramīgi jautāja.
- Viens no maniem aģentiem tuvākajā laikā kontaktēsies ar jums, balss otrā vada galā atbildēja, un saruna pārtrūka.
Multimiljonārs vairs nespēja iemigt. Atlikušo nakts daļu viņš pavadīja, pētot savu milzīgo bagātību birojā,
kurš aizņēma lielāko dalu ēkas un kur atradās sim-
» >
tiem datoru. Dienu un nakti viņa darbinieki bija pieslēgušies svarīgākajām pasaules biržām. Tomēr, lai kā Kolekcionārs skaitītu un lai cik skaļi kliegtu uz saviem padotajiem, viņš nespēja grozīt faktu, ka bija kāds par viņu bagātāks cilvēks. Tas viņu dzina izmisumā.
Pēc tam kad ekspedīcijas dalībnieki bija apskatījuši skaisto Tunkhalas pilsētu ar pagodas jumtiem, stūpām jeb reliģiskajiem kupoliem, kalnu tempļiem un krāšņo dabu, Vandgi piedāvāja parādīt viesiem universitāti. Universitātes pilsētiņa bija dabas parks ar ūdenskritumiem un tūkstošiem putnu. Parkā slējās vairākas ēkas. Jumti ar uzliektiem galiem, uz sienām uzgleznoti Būdas attēli un lūgšanu karodziņi vērta universitāti līdzīgu klosterim. Pa parka taciņām nelielās grupiņās sarunādamies staigāja studenti, un ekspedīcijas dalībnieki pievērsa uzmanību viņu nopietnībai, kas tik ļoti atšķīrās no Rietumu studentu brīvās izturēšanās.
Viesus sagaidīja rektors un lūdza, lai Keita Kolda pastāstītu audzēkņiem par žurnālu International Geographic, kuru daudzi lasa bibliotēkā.
- Mūsu necilo universitāti ļoti reti apciemo ievērojami viesi, rektors sacīja, ceremoniāli paklanoties.
Tā nu rakstniece, fotogrāfi, Aleksandrs un Nadja nokļuva kādā zālē simt deviņdesmit profesoru un studentu priekšā. Gandrīz visi kaut cik runāja angliski, jo tas bija jauniešu iemīļotākais priekšmets, tomēr daudzos gadījumos Vandgi nācās tulkot. Pirmā pusstunda pagāja ļoti atturīgi.
Publika ar lielu cieņu uzdeva naivus jautājumus un, pirms vērsties pie ārzemniekiem, izpildīja daudzus reveransus. Visbeidzot Aleksandrs pacēla roku.
- Vai arī mēs varam uzdot jautājumus? Mēs esam ieradušies no tālienes, lai kaut ko uzzinātu par šo zemi… viņš sacīja.
Pāris mirkļu valdīja klusums, un studenti apjukuši saskatījās šī bija pirmā reize, kad lektors piedāvāja ko tamlīdzīgu. Pēc neilgas šaubīšanās un sačukstēšanās ar profesoriem rektors piedāvājumam piekrita. Nākamajā pusotrā stundā viesi par Aizliegto karaļvalsti noskaidroja pāris interesantu faktu, un studenti, brīvi no tik ierastajām stīvajām formalitātēm, uzdrošinājās uzdot jautājumus par kino, mūziku, apģērbu, automašīnām un citām ar Ameriku saistītām lietām.
Kad tikšanās jau tuvojās beigām, Timotijs Brūss izvilka kādu rokenrola ierakstu, un Keita Kolda ielika to savā atskaņotājā. Viņas parasti tik kautrīgais mazdēls nespēja pretoties nepārvaramam instinktam un izgāja zāles priekšā, lai sniegtu modernās dejas paraugdemonstrējumu, ko visi vēroja ar pavērtu muti. Boroba, šās bezprātīgas dejas aizrauts, publikai draudzīgi smejot, puisi nevainojami atdarināja. "Konferencei" beidzoties, studentu pūlis pavadīja viesus līdz pat universitātes pilsētiņas robežai, dziedot un dejojot gluži kā Aleksandrs, bet profesori tikām pārsteigti kasīja pakausi.
- Kā gan viņi spēja iemācīties amerikāņu mūziku, ja ir to dzirdējuši tikai vienu reizi? Keita Kolda pārsteigta jautāja.
- Mūzikas ieraksti, vecmāmuļ, studentu vidū apgrozās jau daudzus gadus. Mājās viņi, gluži tāpat kā jūs, valkā džinsus. Tos kā kontrabandu ieved no Indijas, Vandgi smiedamies atbildēja.
Keita Kolda bez liekas kurnēšanas bija pieņēmusi, ka gids viņu sauc par vecmāmuļu. Tā bija cieņas izpausme, pieklājīgs veids, kā vērsties pie gados vecāka cilvēka. Savukārt Nadjai un Aleksam nācās Vandgi saukt par tēvoci un Pemu par māsīcu.
- Ja vien cienījamie viesi nav pārlieku noguruši, varbūt viņi vēlētos nobaudīt Tunkhalai raksturīgo ēdienu… Vandgi kautrīgi piedāvāja.
Cienījamie viesi tik tiešām bija pārguruši, tomēr šādu iespēju nevarēja laist garām. Notikumiem pārpilno dienu viņi noslēdza gida mājā, kura, tāpat kā daudzas galvaspilsētas ēkas, bija no baltiem ķieģeļiem un krāsota koka būvēts divstāvu nams ar sarežģītiem putnu un ziedu gleznojumiem tādā pašā stilā kā pilī redzētie. Bija neiespējami noskaidrot, kuri ir Vandgi ģimenes locekļi, jo nāca un gāja dučiem ļaužu un ar viņiem visiem iepazīstināja kā ar tēvočiem, brāļiem un brālēniem. Te nelietoja uzvārdus. Piedzimstot vecāki bērnam deva divus vai trīs vārdus, lai atšķirtu viņu no pārējiem, tomēr katrs cilvēks pēc paša gribas varēja tos mainīt vairākas reizes mūžā. Vienīgie, kas izmantoja uzvārdu, bija karaliskās ģimenes locekļi.
Pema, viņas māte un vairākas tantes un māsīcas pasniedza ēdienu. Visi apsēdās uz grīdas ap apaļu galdiņu, uz kura salika veselu kaudzi sarkano rīsu, graudaugu un dažādus dārzeņus, aizdarītus ar garšvielām un pipariem. Tūdaļ pat atnesa arī gardumus, īpaši pagatavotus cienījamajiem ārzemniekiem: jaka aknas, aitas plaušas, cūkas kājas un asisnsdesas, kas bija tik bagātīgi pildītas ar pipariem un papriku, ka jau no ēdiena smaržas vien viesiem sāka asarot acis un Keitai uznāca kārtējā klepus lēkme. Te ēda ar rokām, izveidojot no ēdiena nelielas bumbiņas, un pieklājība prasīja pirmās bumbiņas piedāvāt viesiem.
Ceļot pie mutes pirmo kumosu, Aleksandrs un Nadja gandrīz iekliedzās: neviens no abiem nekad dzīvē nebija baudījis neko tik asu. Mute dega vienās ugunīs, it kā tur būtu iebērtas liesmojošas ogles. Starp klepus uzplūdiem Keita Kolda brīdināja, ka neklājas apvainot viesmīlīgos saimniekus, tomēr Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji jau zināja, ka ārzemnieki nebija spējīgi norīt šādu ēdienu. Kamēr abiem jauniešiem pār vaigiem lija asaru šaltis, pārējie aizrautīgi smējās, sitot pie zemes kājas un rokas.