Uzjautrinātā Pema atnesa jaunajiem draugiem tēju, lai viņi varētu izskalot muti, un šķīvi ar tiem pašiem dārzeņiem, kas pagatavoti bez asajām garšvielām. Alekss un Nadja sazvērnieciski saskatījās. Amazones džungļos viņi bija ēduši pat ceptu čūsku un no mirušā pelniem pagatavotu zupu. Nepārmijot ne vārda, abi nolēma, ka šis nav piemērots brīdis, lai atkāptos no saviem principiem. Viņi pateicās, noliecoties ar kopā saliktām plaukstām, pēc tam sagatavoja sev uguns lodīti un drosmīgi iebāza mutē.
Nākamajā dienā notika reliģiski svētki, kas sakrita ar pilnmēness iestāšanos un karaļa dzimšanas dienu. Šim pasākumam visa valsts bija gatavojusies jau vairākas nedēļas. Visi Tunkhalas iedzīvotāji izgāja ielās, un no attālākajiem kalnu ciematiem ieradās zemnieki, kuri zirga mugurā bija ceļojuši vairākas dienas. Pēc tam kad lamas visus bija svētījuši, parādījās mūziķi ar instrumentiem un pavāres, kas sakārtoja garus galdus ar ēdienu, saldumiem un rīsu liķiera krūkām. Sai reizē viss bija bez maksas.
Trompetes, bungas un klosteru gongi skanēja jau no agra rīta. Ticīgie un no tālienes ieradušies svētceļnieki pulcējās tempļos, ziedoja, grieza lūgšanu riteņus un aizdedza jaka tauku sveces. Pār pilsētu pacēlās degušu tauku un vīraka kociņu smarža.
Lai uzzinātu kaut ko par Aizliegto karaļvalsti, tās paradumiem un reliģiju, pirms došanās ceļā Aleksandrs bija pārskatījis skolas bibliotēku. Tagad viņš Nadjai īsi pastāstīja par budismu, jo meitene nekad nebija dzirdējusi runājam par Budu.
Tagadējās Nepālas dienvidos pieci simti sešdesmit sestajā gadā pirms Kristus piedzima princis, kuru sauca Sidhārtha Gautama. Neilgi pēc viņa dzimšanas kāds gaišreģis paredzēja, ka šis bērns valdīs pār visu zemi, tomēr tikai tad, ja viņu pasargās no iznīcības un nāves. Pretējā gadījumā viņš būs izcils garīgais skolotājs. Prinča tēvam tīkamāka bija pirmā iespēja, tādēļ viņš apjoza pili ar augstiem mūriem, lai nodrošinātu Sidhārtham krāšņu, prieka un skaistuma pilnu dzīvi bez ciešanām. Kalpotāji ātri saslaucīja pat no kokiem nokritušās lapas, lai princis neredzētu, kā tās sakalst. Tā arī nekad neizgājis no paradīzes, jauneklis apprecējās un viņam piedzima dēls. Princim bija divdesmit deviņi gadi, kad viņš reiz devās ārpus pils dārza un ieraudzīja slimības, nabadzību, sāpes un cietsirdību. Viņš noskuva matus, noņēma dārglietas, novilka greznās drēbes un devās patiesības meklējumos. Sešus gadus Sidhārtha mācījās kopā ar Indijas jogiem un pakļāva savu ķermeni visstingrākajam askētismam…
- Ko tas nozīmē? Nadja jautāja.
- Viņš dzīvoja ļoti atturīgi. Gulēja uz ērkšķiem un ēda tikai dažus rīsu graudus dienā.
- Nav nekas labs… Nadja sprieda.
- Tieši tā nolēma arī Sidhārtha. Pēc baudpilnās dzīves pilī viņš bija nodevies visbargākajai paššaustīšanai un tad saprata, ka vidusceļš ir vispiemērotākais, Aleksandrs sacīja.
- Kāpēc viņu sauc par Apskaidroto? meitene vēlējās uzzināt.
- Tāpēc, ka trīsdesmit piecu gadu vecumā viņš, sešas dienas nepakustoties, nosēdēja zem kāda koka un meditēja. Kādā pilnmēness naktī, gluži kā šonakt, viņa prāts un gars atvērās, un viņš saprata visus dzīves pamatprincipus un procesus. Citiem vārdiem sakot, kļuva par Budu.
- Sanskritā "Buda" nozīmē "atmodies" vai "apgaismots", paskaidroja Keita, kas uzmanīgi klausījās mazdēla paskaidrojumus. Buda nav vis vārds, bet gan tituls, un, ar cieņu dzīvojot un garīgi vingrinoties, par budu var kļūt ikviens, viņa piebilda.
- Budisma pamatā ir līdzjūtība pret visu, kas dzīvo un pastāv. Patiesība un apgaismība ikvienam jāmeklē sevī pašā un nevis citos vai ārējās lietās. Tādēļ budistu mūki nestaigā apkārt, pievēršot ļaudis savai ticībai kā mūsu misionāri, bet gan lielāko daļu dzīves pavada, rāmi meditējot un meklējot paši savu patiesību. Viņiem pieder tikai tunika, sandales un bļodiņa ēdiena ubagošanai. Mūkus neinteresē materiālie labumi, Aleksandrs sacīja.
Nadjai, kurai nepiederēja nekas vairāk kā vien neliela soma ar pašu nepieciešamāko apģērbu un trīs matos iespraustas papagaiļa spalvas, šis budisma princips šķita pieņemams.
No rīta notika loka šaušanas turnīri viskuplāk apmeklētie Tunkhalas svētku pasākumi. Labākie loka šāvēji greznojās krāšņākajos tērpos, un meitenes viņiem ap kaklu aplika no ziediem darinātas rotas. Loki bija gandrīz divus metrus gari un ļoti smagi.
Arī Aleksandram piedāvāja vienu loku, taču viņš tikai ar pūlēm varēja to pacelt un vēl jo mazāk trāpīt mērķī. Puisis no visa spēka atvilka stiegru, bet neuzmanības dēļ bulta izšļūca viņam caur pirkstiem un aizlidoja kāda eleganta galminieka virzienā pāris metru no mērķa. Aleksandrs ar šausmām redzēja, kā vīrs nokrīt, un domāja, ka ir to nogalinājis, tomēr uzjautrinātais upuris ātri vien piecēlās kājās. Bulta bija iestrēgusi viņa platmalē. Neviens neapvainojās. Ārzemnieka tūļību sveica smieklu koris, un atlikušo dienas daļu galminieks bultu cepurē nēsāja kā savdabīgu trofeju.
Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāji bija tērpušies savās labākajās drānās, un lielākajai daļai bija maskas vai dzelteni, balti un sarkani nokrāsotas sejas. Ap platmalēm, kaklā, ausīs un uz rokām mirdzēja sudraba, zelta, senu koraļļu un tirkīzu rotas.
Šoreiz karalis ieradās ar satriecošu galvassegu Aizliegtās karaļvalsts kroni galvā. Tas bija darināts no zīda un izšūts ar zeltu un dārgakmeņiem. Pašā vidū mirdzēja liels rubīns. Uz krūtīm valdniekam vizēja karaliskais medaljons. Ar raksturīgo miera un optimisma izteiksmi sejā karalis bez pavadoņiem pastaigājās starp saviem pavalstniekiem, kuri acīm redzami viņu dievināja. Karaļa svīta sastāvēja tikai no nešķiramā leoparda Cvanga un goda viešņas Judītes Kinskas, kas bija tērpusies šai zemei raksturīgā apģērbā, bet uz pleca joprojām nesa savu ādas somu.
Vakarā uzstājās maskās tērpušies aktieri, akrobāti un žonglieri. Meiteņu grupas dejoja tradicionālās dejas, un labākie atlēti demonstrēja zobencīņu un kādas ārzemniekiem nezināmas kaujas mākslas paņēmienus. Viņi veica galvu reibinošus lēcienus un kustējās tik pārsteidzoši ātri, ka šķita lidojam pār pretinieku galvām. Neviens nespēja uzvarēt kādu kalsnu un glītu jaunekli, kuram piemita panteras veiklība un aukstasinība. Vandgi ārzemniekiem pastāstīja, ka tas ir viens no karaļa dēliem, tomēr ne tas, kurš izvēlēts par troņmantnieku. Puisim piemita karotājam nepieciešamās īpašības, viņš vienmēr vēlējās uzvarēt, viņam patika aplausi, viņš bija nepacietīgs un untumains. Turklāt, piebilda gids, viņš nebija veidots no tāda materiāla, lai kļūtu par gudru valdnieku.
Saulei rietot, svētku kņadai pievienojās circeņu sisināšana. Aizdegās tūkstošiem lāpu un papīra lukturīšu.
Jūsmīgajā pūlī bija daudz ļaužu maskās. Tās bija īsti mākslas darbi dažnedažādas, ar zeltu un spīdīgām krāsām izzīmētas. Nadja pievērsa uzmanību tam, ka zem dažām maskām vīdēja melnas bārdas, jo Aizliegtās karaļvalsts vīrieši rūpīgi skuvās. Te nekad nevarēja redzēt ļaudis ar rugājiem noaugušu seju, to uzskatīja par netīrību. Kādu brīdi pētījusi pūli, meitene atklāja, ka bārdainie indivīdi nepiedalās svētku norisēs. Nadja jau grasījās par savu novērojumu pavēstīt Aleksandram, kad draugs norūpējies pienāca pie viņas.