- Uzmanīgi palūkojies uz to tur vīrieti, Ērgle, viņš sacīja.
-Kur?
- Tur, aiz liesmojošās lāpas mētājošā žongliera. Tas vīrs ar tibetiešu ādas cepuri galvā.
- Kas tad ir ar vinu?
- Lai varētu labāk viņu aplūkot, it kā nejauši pieiesim tuvāk, Aleksandrs ierosināja.
Kad viņiem tas izdevās, draugi caur masku saskatīja divas gaišas un neizteiksmīgas acu zīlītes tās bija Bruņneša Teksa acis.
- Kā gan viņš šeit nokļuvis? Viņš neatbrauca lidmašīnā kopā ar mums, un nākamais lidojums ir tikai pēc piecām dienām, atgājis nostāk, Aleksandrs sprieda.
- Domāju, ka viņš nav viens, Jaguār. Tie maskējušies bārdaiņi varētu būt Skorpiona sektas locekļi. Es viņus kādu brīdi vēroju, un man šķiet, ka viņiem ir kas padomā.
- Ja redzēsim ko aizdomīgu, brīdināsim Keitu. Tikmēr mēģināsim neizlaist viņus no acīm, Aleksandrs sacīja.
Uz svētkiem no Ķīnas bija ieradusies uguņošanas ekspertu ģimene. Tiklīdz saule nogrima aiz kalnu virsotnēm, ātri iestājās nakts un pazeminājās gaisa temperatūra, tomēr svētki turpinājās. Drīz vien debesis izgaismojās, un pūlis ielās ar sajūsmas kliedzieniem sveica katru brīnumaino uguns eksploziju.
Visapkārt bija tik daudz ļaužu, ka kustēties varēja tikai ar grūtībām. Pie Santamaria de la Ljuvijas, dzimtā tropu ciema klimata pieradusī Nadja no aukstuma drebinājās. Pema piedāvājās pavadīt viņu līdz viesnīcai, lai sameklētu kādu siltāku apģērba gabalu, un abas meitenes aizgāja kopā ar Borobu, kuru svētku troksnis bija padarījis nervozu, bet Aleksandrs tikmēr no tālienes uzmanīja Bruņneša Teksu.
Nadja priecājās, ka Keitai Koldai bija ienākusi prātā doma nopirkt kalniem piemērotu apģērbu. Meitene klabināja zobus gluži kā Boroba. Vispirms viņa uzvilka biezo zīdaiņa jaciņu pērtiķītim un pēc tam uzģērba bikses, biezas zeķes un jaku. Pema uzjautrināta noskatījās, jo viņa savā vieglajā zīda sarongā jutās ļoti ērti.
- Ejam! Citādi palaidīsim garām svētku labāko daļu! meitene iesaucās.
Viņas skriešus metās ārā. Mēness un ķīniešu krāsaino zvaigžņu lietus izgaismoja nakti.
- Kur gan ir Pema un Nadja? Aleksandrs jautāja, prātojot, ka pagājusi jau vairāk nekā stunda, kopš meitenes nebija redzējis.
- Neesmu viņas manījusi, Keita atbildēja.
- Meitenes devās uz viesnīcu, jo Nadja gribēja uzvilkt jaku, bet nu jau viņām vajadzēja būt atpakaļ. Labāk iešu viņas pameklēt, Alekss nosprieda.
- Gan jau atnāks, šeit nekur nevar pazust, vecmāmiņa sacīja.
Viesnīcā Aleksandrs meitenes neatrada. Divas stundas vēlāk visi jau bija uztraukušies, jo nu jau ilgu laiku svētku jūklī abas meitenes neviens nebija manījis. Gids Vandgi kaut kur sadabūja aizlienētu divriteni un aizbrauca līdz mājām, domādams, ka Pema būtu varējusi aizvest Nadju uz turieni, tomēr jau drīz vien satraukts atgriezās.
- Viņas ir pazudušas! Vandgi kliedza.
- Meitenēm nevar būt noticis nekas ļauns. Jūs sacījāt, ka šī ir drošākā zeme pasaulē! Keita iesaucās.
Tobrīd ielās bija vien daži cilvēki: pāris laisku studentu un sievietes, kas no galdiem nokopa atkritumus un ēdiena paliekas. Gaiss smaržoja pēc ziediem un šaujampulvera.
- Varbūt viņas devušās līdzi kādiem universitātes studentiem?… Timotijam Brūsam iešāvās prātā.
Vandgi apgalvoja, kas tas ir neiespējami, Pema nekad neko tādu nedarītu. Neviena godīga meitene nakts laikā bez vecāku atļaujas nekur nedotos, gids sacīja. Visi nolēma iet uz policijas iecirkni, kur viņus laipni uzklausīja divi noguruši virsnieki, kuri strādāja jau kopš rītausmas un nebija ar mieru doties meiteņu meklējumos, apgalvojot, ka viņas noteikti ir kopā ar draugiem vai radiniekiem. Tad, vicinot rokā pasi un žurnālistes apliecību, uz priekšu metās Keita Kolda un savā pavēlnieciskākajā balsī uzstājīgi pieprasīja palīdzību, tomēr arī viņa nespēja policistus izkustināt ne no vietas.
Šie cilvēki ir saņēmuši īpašu mūsu mīļotā karaļa ielūgumu, Vandgi aizrādīja, un virsnieki uzreiz sāka rīkoties.
Atlikusī nakts pagāja, visās malās meklējot Nadju un Pemu. Gaismai austot, visi policijas spēki deviņpadsmit darbinieku bija sacelti kājās, jo Tunkhalā bija pazudušas vēl četras pusaudzes.
Aleksandrs vecmāmiņai atklāja savas aizdomas par pūlī iejukušajiem zilajiem cīnītājiem un piebilda, ka redzējis arī par tibetieti pārģērbušos Bruņneša Teksu. Puisis bija mēģinājis viņam sekot, bet vīrs droši vien apjauta, ka ir pazīts, un iejuka drūzmā. Keita par to informēja policistus, kuri uzskatīja, ka bez drošiem pierādījumiem nav nepieciešamības sēt paniku.
Agri no rīta izplatījās briesmīgā ziņa par dažu meiteņu sagūstīšanu. Gandrīz visi veikali palika slēgti un māju durvis atvērtas, bet mierīgās galvaspilsētas iedzīvotāji tikmēr pulcējās ielās un apsprieda notikušo. Brīvprātīgo brigādes izgāja apsekot tuvāko apkārtni, tomēr šis darbs bija gluži bezcerīgs, jo kalnainais un biezas augu segas klātais apvidus apgrūtināja meklēšanu. Drīz vien sāka izplatīties baumas, tās ātri vien auga, līdz pārvērtās par neapturamu panikas upi, kas aptvēra visu pilsētu, skorpioni, skorpioni!
Divi zemnieki, kas nebija piedalījušies svētkos, apgalvoja, ka redzējuši vairākus jātniekus riksītī dodamies uz kalnu pusi. Zirgu pakavi pret akmeņiem bija šķīluši dzirksteles, melnie apmetņi plīvojuši vējā, un uguņošanas radītajā gaismā jātnieki bijuši līdzīgi dēmoniem, stāstīja pārbiedētie zemnieki. Vēlāk kāda ģimene, kas atgriezās savā ciemā, uz takas atrada nodilušu un ar šņabi pildītu ādas blašķi, ko nogādāja policijā. Uz tās bija iegravēts skorpions.
Vandgi bija zaudējis pašsavaldīšanos. Viņš vaidēja, nometies četrrāpus un iespiedis seju rokās, kamēr gida sieva, pilnīgi sabrukusi, nebilda ne vārda un nenobirdināja ne asariņas.
- Vai runa ir par Skorpiona sektu? To pašu, kas bija Indijā? Aleksandrs Kolds jautāja.
- Zilie karavīri! Es vairs nekad neredzēšu savu Pemu! gids raudāja.
International Geographic ekspedīcijas dalībnieki pamazām vien apkopoja informāciju. Šie asinskārie klaidoņi klīda pa Indijas ziemeļiem, kur mēdza uzbrukt neaizsargātiem ciemiem un saņemt gūstā meitenes, lai pārvērstu tās par savām verdzenēm. Skorpiona sekta sievietes vērtēja zemāk par kārtīgu dunci, pret viņām izturējās sliktāk nekā pret dzīvniekiem, un, baiļu māktas un pasaulei zudušas, viņas dzīvoja alās.
Jaundzimušās meitenītes uzreiz nogalināja, dzīvi palika tikai zēni, kurus trīs gadu vecumā nošķīra no mātes un radināja pie cīņām. Lai padarītu imūnus pret indi, zēnus pakļāva daudziem skorpiona kodieniem, un, sasniedzot pusaudža gadus, viņi varēja pārdzīvot reptiļu un insektu kodienus, kas citādi būtu nāvējoši.
Verdzenes ātri vien mira no slimībām, sliktas izturēšanās vai tika noslepkavotas, tomēr tās nedaudzās, kas nodzīvoja līdz divdesmit gadu vecumam, tika uzskatītas par nederīgām un pamestas, lai atbrīvotu vietu jaunām nolaupītām meitenēm. Tā cikls arvien turpinājās. Uz Indijas ceļiem varēja redzēt šīs nožēlojamās, vājprātīgās un noplukušās sievietes lūdzam žēlastības dāvanas. Bailēs no Skorpiona sektas, neviens viņām netuvojās.
- Un policija neko nedara? Aleksandrs, šausmu pārņemts, vaicāja.
- Tas notiek ļoti nomaļos apgabalos, neaizsargātos un nabadzīgos ciemos. Neviens neuzdrošinās stāties pretī bandītiem, no viņiem baidās un uzskata, ka Skorpiona sektas locekļiem piemīt sātaniskas spējas, ka viņi var uzsūtīt skorpionus un nobeigt visu ciemu. Meitenēm nevar gadīties nekas sliktāks kā nonākt zilo vīru rokās. Dažus gadus viņām būs iespēja dzīvot kā dzīvniekiem, pieredzēt meitu slepkavību, dēlu nošķiršanu un, dzīvām paliekot, kļūt par ubadzēm, skaidroja gids, un piebilda, ka Skorpiona sekta ir zagļu un slepkavnieku banda, kas pārzina visas Himalaju pārejas, šķērso robežas, kad vien vēlas, un vienmēr uzbrūk naktī. Viņi bija klusi kā ēnas.