- Vai viņi ir ienākuši Aizliegtajā karalistē? Aleksandrs jautāja. Viņam prātā sāka ataust briesmīgas aizdomas.
- Līdz šim viņi to nekad nebija darījuši. Skorpiona sekta darbojas tikai Indijā un Nepālā, gids atbildēja.
- Un kādēļ gan viņi nāca tik tālu? Ir dīvaini, ka viņi uzdrošinājās ierasties tādā pilsētā kā Tunkhala. Un vēl dīvaināk ir tas, ka viņi to darīja tieši svētku laikā, kad visa tauta bija ielās un policija moži strādāja, Aleksandrs sacīja.
Nekavējoties dosimies pie karaļa. Jāmobilizē visi iespējamie resursi, Keita nosprieda.
Rakstnieces mazdēls domāja par Bruņneša Teksu un atbaidošajiem, Sarkanajā cietoksnī redzētajiem ļaudīm. Kāda gan loma visā šai lietā ir tam vīram? Ko nozīmēja karte, kuru viņi todien pētīja?
Aleksandrs nezināja, kur sākt meklēt Ērgli, tomēr bija gatavs pārstaigāt Himalajus no viena gala līdz otram. Viņš iedomājās, kā šai brīdī jūtas draudzene. Svarīga bija katra minūte Nadju vajadzēja atrast, pirms vēl nebija par vēlu. Viņam tagad vairāk nekā jebkad bija nepieciešams jaguāra mednieka instinkts, tomēr puisis bija tik nervozs, ka nevarēja pietiekami koncentrēties. Sviedri tecēja Aleksandram pār pieri un muguru, samērcējot arī kreklu.
Nadja un Pema uzbrucējus neredzēja. Viņām uzmeta divus tumšus apmetņus un abas tūlīt ietina tajos. Pēc tam meitenes sasēja kā saiņus un pacēla gaisā. Nadja kliedza un mēģināja aizsargāties, bet viņu apdullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Pema, gluži pretēji, ļāvās liktenim un saprata, ka šobrīd pretoties nav lietderīgi un nepieciešams pietaupīt enerģiju priekšdienām. Sagūstītāji šķērsām uzlika meitenes zirga mugurā, un paši apsēdās aiz viņām, stingru roku pieturot savas neslavas. Sedlu vietā bija tikai uz pusēm pārlocīta sega, un dzīvnieka šūpošanos meitenes amortizēja ar ceļgaliem. Viņas bija lieliskas jātnieces.
Nadja atguva samaņu pēc pāris minūtēm, un, tiklīdz prāts nedaudz noskaidrojās, mēģināja aptvert situāciju. Par spīti tam, ka līdz šim meitene nekad nebija jājusi, viņa uzreiz apjauta, ka atrodas zirga mugurā. Vēderā un krūtīs atbalsojās katrs dzīvnieka solis, un uz muguras varēja sajust lielu un spēcīgu, ķepai līdzīgu roku, kas viņu turēja.
Nāsīs spiedās asa sasvīduša zirga un vīrieša drēbju smaka, bet tieši tā viņai atkal ļāva atgūt prāta skaidrību un domāt. Nadja bija radusi dzīvot ciešā saskarsmē ar dabu un dzīvniekiem, tāpēc viņai bija attīstīta ožas atmiņa. Sagūstītājs smaržoja citādi nekā Aizliegtās karaļvalsts ļaudis, kuri bija pārspīlēti tīrīgi. Dabiskais zīda, kokvilnas un vilnas aromāts jaucās kopā ar pārtikā izmantoto garšvielu un mandeļu eļļas smaržu, ko visi lietoja, lai piešķirtu matiem lielāku mirdzumu. Nadja ar aizvērtām acīm varētu pazīt Aizliegtās karaļvalsts iedzīvotāju. Vīrs, kas viņu turēja, bija netīrs, it kā viņa drēbes nekad nebūtu mazgātas. Viņa āda sīvi oda pēc ķiplokiem, oglēm un putekļiem. Tas noteikti bija ārzemnieks.
Nadja uzmanīgi klausījās un sprieda, ka bez diviem zirgiem, kuros jāja Pema un viņa pati, bija vēl vismaz četri vai pieci. Meitene apjauta, ka viņi visu laiku jāj kalnup. Kad zirgs mainīja soli, bija skaidrs, ka viņi vairs nejāj pa taku, bet gan pa lauku. Viņa dzirdēja pakavus atsitamies pret akmeņiem un juta dzīvnieka piepūli, kāpjot augšup. Reizēm zirgs paklupa, un tad jātnieka balss nesaprotamā valodā viņu uzmundrināja.
No kratīšanās meitenei sāpēja visi kauliņi, bet viņa nespēja iekārtoties ērtāk, jo striķi viņu bija padarījuši pilnīgi nekustīgu. Spiediens krūtīs bija tik liels, ka Nadja baiļojās par salauztām ribām. Kā gan varētu atstāt kādu zīmi, lai viņu būtu iespējams atrast? Meitene bija droša, ka Jaguārs mēģinās to darīt, tomēr šie kalni bija īsts virsotņu un bezdibeņu labirints. Ja viņa vismaz varētu novilkt kurpi, Nadja prātoja, tomēr tas nebija iespējams, jo viņai kājās bija šņorzābaki.
Krietnu brīdi vēlāk, kad abas gūsteknes jau bija pavisam apdullušas un gandrīz zaudējušas samaņu, zirgi apstājās. Nadja saņēma spēkus, lai atgūtos, un uzmanīgi klausījās. Jātnieki nokāpa no zirgu mugurām, un meitene juta, ka viņu atkal paceļ gaisā un kā maisu nosviež zemē. Viņa nokrita uz akmeņiem, dzirdēja ievaidamies Pemu, un tūdaļ pat kādas rokas atsēja striķus un noņēma apmetni. Viņa ieelpoja ar pilnu krūti un atvēra acis.
Vispirms Nadja ieraudzīja tumšu debesjumu un Mēnesi, pēc tam divas melnas un bārdainas sejas noliecamies pār viņu. Ķiploku un alkohola smārds, kā arī tabakai līdzīga smaka kā dūre triecās sejā. Vīru ļaunās, dobumos iegrimušās ačteles bija spīdīgas un izsmējīgas. Viņiem trūka vairāku zobu, un tie daži, kas vēl vīdēja mutē, bija gandrīz melni. Indijā Nadja bija redzējusi ļaudis ar šādiem zobiem, un Keita paskaidroja, ka viņi košļā beteļpalmas riekstus. Par spīti diezgan lielajai tumsai, Nadja pazina vīrus, ko bija redzējusi Sarkanajā cietoksnī, tie bija briesmīgie Skorpiona sektas cīnītāji.
Sagūstītāji ar joni uzrāva Nadju kājās, bet viņiem nācās meiteni balstīt, jo viņai ļima ceļgali. Nedaudz tālāk Nadja redzēja sāpēs saliekušos Pemu. Ar žestiem un grūdieniem sagūstītāji lika meitenēm kustēties uz priekšu. Viens no viņiem palika kopā ar zirgiem, bet pārējie veda gūsteknes augstāk kalnos. Nadja bija aprēķinājusi pareizi te bija pieci jātnieki.
Viņas kāpa augšup apmēram piecpadsmit minūtes, kad pēkšņi parādījās vairāku, vienādi ģērbtu, tumšu, bārdainu un dunčiem bruņotu vīru grupiņa. Nadja mēģināja pārvarēt bailes un "klausīties ar sirdi", centās saprast vīru valodu, tomēr viņa bija pārāk satriekta un sāpju nomākta. Kamēr vīri sarunājās, meitene aizvēra acis un iedomājās, ka ir ērglis, augstumu valdnieks, karaliskais putns, viņas totēma dzīvnieks. Dažas sekundes viņa juta, ka paceļas spārnos kā lieliskais putns un pie savām kājām ieraudzīja Himalaju kalnu grēdas un ļoti, ļoti tālu arī ieleju, kur atradās Tunkhalas pilsēta. Grūdiens atkal atgrieza meiteni atpakaļ uz zemes.
Zilie cīnītāji aizdedza improvizētas lāpas ap ietaukotu koku apsietus lupatu vīkšķus. Drebelīgajā gaismā viņi vadīja meitenes pa kalnā dabīgi radušos šauru plaisu. Viņi gāja pieplakuši pie klints, katru soli sperot ļoti uzmanīgi, jo turpat zem kājām pletās dziļš bezdibenis. Ledaina vēja brāzmas cirtās sejā kā pātagas sitieni. Par spīti tam, ka bija vasara, starp akmeņiem vietām bija redzami sniega klāti laukumi.
Nadja prātoja, ka dzīvot šeit ziemā ir ļoti nepatīkami, ja jau pat vasarā ir tik auksts. Pemai mugurā bija tikai zīda tērps un kājās sandales. Nadja gribēja iedot draudzenei savu jaku, bet, tiklīdz mēģināja to novilkt, saņēma sitienu un pavēli turpināt ceļu. Pema gāja pašās rindas beigās, un Nadja viņu nevarēja redzēt, bet nojauta, ka draudzene atrodas bēdīgākā situācijā nekā viņa. Par laimi, viņām nebija tālu jāiet, drīz vien grupiņa apstājās pie dzelkšņainiem krūmiem, kurus vīri pašķīra. Lāpas meta gaismu uz labi noslēptu ieeju alā. Nadja saguma cerība, ka Jaguārs varētu viņu atrast, ar katru brīdi kļuva aizvien niecīgāka.
Ala bija plaša, ar vairākām zālēm. Meitenes redzēja saiņus, ieročus, zirglietas, segas, kā arī maisus ar rīsiem, lēcām, žāvētiem dārzeņiem, riekstiem un garas ķiploku virtenes. Spriežot pēc apmetnes izskata un ēdmaņas daudzuma, bija skaidrs, ka sagūstītāji šeit ir pavadījuši vairākas dienas un grasās te uzturēties vismaz vēl tikpat ilgi.