Redzamākajā vietā bija uzstādīts improvizēts un šausminošs altāris. Uz akmens kaudzes bija nolikta baisās dievietes Kālī skulptūriņa un tai apkārt vīdēja vairāki cilvēku galvaskausi un kauli, izbāztas žurkas, čūskas un citi reptiļi, trauciņi ar tumšu, asinīm līdzīgu šķidrumu un pudelītes ar melniem skorpioniem. Ienākot alā, kaujinieki nometās ceļos pie altāra, iebāza pirkstus trauciņos un pēc tam lika tos mutē. Nadja ievēroja, ka katram no vīriem aiz jostas bija aizbāzta vesela kolekcija ar dažādas formas dunčiem.
Bandīti abas meitenes iegrūda alas dziļumā, kur viņas sagaidīja skrandains sievišķis suņādas apmetnī, kas tā valkātāju padarīja līdzīgu hiēnai. Būtnes āda bija tādā pašā zilganā tonī kā cīnītājiem, pār viņas labo vaigu no acs līdz pat zodam stiepās briesmīga rēta kā no dunča cirtiena un pierē ar nokaitētu dzelzi bija iededzināts skorpions. Rokā viņai bija īsa pātaga.
Sakņupušas pie ugunskura, četras nolaupītās meitenes drebēja no aukstuma un bailēm. Sievišķis kaut ko noņurdēja un norādīja, lai Pema un Nadja pievienojas pārējām. Nadjai vienīgajai bija ziemas drēbes, citas meitenes bija tērpušās karaļa dzimšanas dienai par godu apvilktās zīda sarongās. Nadja saprata, ka arī pārējās meitenes bija nolaupītas tieši tāpat kā viņas, un tas deva mazu cerību, jo policija noteikti meklē viņas pat debesīs un zem zemes.
Nadju un Pemu sagaidīja vaidu koris, bet tad sieviete pienāca tuvāk ar paceltu pātagu, un sagūstītās meitenes apklusa un paslēpa galvas rokās. Abas draudzenes nosēdās līdzās.
Izmantojot brīdi, kad sardze zaudēja modrību, Nadja ievīstīja Pemu savā jakā un čukstus uzmundrināja draudzeni gan jau viņas atradīs veidu, kā aizbēgt no šejienes. Pema trīcēja, tomēr spēja nomierināties; viņas skaistajās melnajās acīs, kas agrāk vienmēr bija smaidījušas, tagad vīdēja drosme un izlēmība. Nadja paspieda draudzenes roku, un kopības izjūta abas spēcināja.
Viens no Skorpiona vīriem, Pemas skaistuma un lepnuma iespaidots, nenovērsa no viņas ne acu. Viņš pienāca pie pārbiedēto meiteņu grupiņas un, uzlicis roku uz dunča spala, nostājās iepretī Pemai. Kaujinieks valkāja to pašu tumšo un netīro tuniku un taukaino turbānu, bija noaudzis ar bārdu, vīra āda bija dīvainā zili melnā tonī un zobi no beteļpalmas riekstu košļāšanas gluži melni, tomēr šā cīnītāja uzvedība liecināja par autoritāti, jo pārējie viņu respektēja. Šķiet, šis bija kaujinieku vadonis.
Pema piecēlās kājās un izturēja cīnītāja skaudro skatienu. Vīrs izstiepa roku un saņēma meitenes garos matus, kas gluži kā zīds izslīdēja starp viņa netīrajiem pirkstiem. No matiem uzvēdīja viegla jasmīnu smarža. Zilais kaujinieks izskatījās aizdomājies un gandrīz vai aizkustināts, it kā nekad mūžā nebūtu pieskāries tādam skaistumam. Pema spēji pakustināja galvu un atbrīvojās no tvēriena. Ja arī meitenei bija bail, viņa to neizrādīja; gluži pretēji viņas izteiksme bija tik izaicinoša, ka sievišķis ar rētu, pārējie bandīti un sagūstītās meitenes pat nepakustējās, pārliecināti, ka cīnītājs bezkaunīgajai cietumniecei iesitīs, bet, visiem par brīnumu, viņš tikai sausi nosmējās un pakāpās soli atpakaļ. Tad vīrs slaidi nospļāvās Pemai pie kājām un atgriezās pie saviem biedriem, kas bija satupuši uguns tuvumā. Viņi ierāva no savām blašķēm, košļāja sarkanos beteļpalmas riekstus, spļaudījās un runāja par karti, kas bija izklāta uz grīdas.
Nadja nojauta, ka tā bija tā pati vai ļoti līdzīga kartei, ko viņi ar Aleksandru bija redzējuši Sarkanajā cietoksnī. Meitene nesaprata, ko viņi runā, jo pēdējo stundu nežēlīgie notikumi Nadju bija tik spēcīgi ietekmējuši, ka viņa nespēja "klausīties ar sirdi". Pema draudzenei ausī iečukstēja, ka kaujinieki runā kādā Ziemeļindijas dialektā un ka viņa saprot tikai pāris vārdus: pūķis, ceļi, klosteris, amerikānis, karalis.
Draudzenes nevarēja sarunāties, jo rētainais sievišķis viņas bija izdzirdis un tuvojās, kulstīdams pātagu.
Aizverieties! viņa norūca.
Meitenes sāka no bailēm vaidēt, tikai ne Pema un Nadja, kas saglabāja aukstasinību, tomēr nolaida skatienu, lai uzraudzi lieki nesadusmotu. Kad večas uzmanība pievērsās kam citam, Pema klusiņām Nadjai pastāstīja, ka zilo kaujinieku pamestajām sievietēm vienmēr bija iededzināts skorpions uz pieres un daudzas bija mēmas, jo viņām bija nogriezta mēle. Šausmu pārņemtas, meitenes vairs nesarunājās, tikai apmainījās skatieniem.
Pārējās četras meitenes, kas bija atvestas uz alu mazliet agrāk, bija pārņēmusi panika, tādēļ Nadja nojauta, ka viņām ir zināms kas tāds, ko viņa nenojauta un pat neuzdrošinājās pajautāt. Viņa saprata, ka arī Pema zināja, kas viņas sagaida, tomēr ir drosmīga un gatava cīnīties par savu dzīvību. Drīz vien arī pārējās meitenes pārņēma Pemas drosme un, iepriekš par to nevienojoties, tās pulcējās ap viņu, meklējot aizstāvību. Nadja juta apbrīnu pret draudzeni un niknumu par pašas nespēju sarunāties ar pārējām meitenēm, jo viņas nezināja ne vārda angliski. Viņa nožēloja, ka atšķiras no pārējām.
Viens no zilajiem kaujiniekiem deva pavēli, un sieviete ar rētu uz brīdi aizmirsa par gūsteknēm, lai pakalpotu. Viņa ielēja bļodiņās šķidrumu no kāda katla, kas liesmās virs ugunskura bija nokūpējis gluži melns, un pasniedza tās vīriešiem. Pēc otras vadoņa pavēles viņa gariem zobiem apkalpoja arī gūsteknes.
Nadja paņēma vara katliņu, kurā kūpēja pelēks šķidrums. Degunā iecirtās ķiploku smarža, un meitene gandrīz vai nenovaldīja augšup kāpjošo kuņģa saturu. Vajag ēst, viņa nolēma, jo visi spēki būs nepieciešami bēgšanai. Nadja pamāja Pemai, un abas meitenes pacēla trauku pie lūpām. Nevienai nebija vēlēšanās izaicināt veiksmi.
9 Boroba
Mēness nogrima aiz sniegotajām virsotnēm, un ugunskurs alā pārvērtās pelnu un dzirksteļu kaudzītē. Uzraudze, neizlaižot pātagu no rokām, sēžot krāca ar atvērtu muti, un viņai pār zodu stiepās siekalu strūkliņa. Zilie kaujinieki gulēja zemē, tomēr viens no viņiem ar šauteni rokās stāvēja sardzē pie alas ieejas. Vientulīga lāpa vārgi apgaismoja apkārtni un meta biedējošas ēnas uz klints sienām.
Kaujinieki ar ādas strēmelēm bija sasējuši gūstekņu potītes un iedevuši viņām četras biezas vilnas segas. Piespiedušās cita citai un mēģinot sadalīt šaurās segas, nelaimīgās meitenes mēģināja kaut mazdrusciņ sasildīties. Raudu nokausētas, visas bija aizmigušas, tikai ne Pema un Nadja, kas izmantoja brīdi, lai čukstus aprunātos.
Pema pastāstīja draudzenei mazumiņu, ko viņa zināja par biedējošo Skorpiona sektu, par to, kā viņi zaga meitenes un cik slikti pret tām izturējās. Tām, kas pārāk daudz runāja, nogrieza mēli, un tām, kas mēģināja aizbēgt, dedzināja pēdas.
- Es nedomāju beigt savu dzīvi šo šausmīgo vīriešu rokās. Tad jau labāk padarīt sev galu, Pema sprieda.
- Nerunā tā, Pema. Jebkurā gadījumā labāk ir aiziet bojā, mēģinot bēgt, nekā mirt bez cīņas.
- Vai tu domā, ka no šejienes iespējams aizbēgt? Pema jautāja, norādot uz aizmigušajiem kaujiniekiem un sargu pie ieejas.
- Gan mēs atradīsim brīdi, lai to izdarītu, Nadja apgalvoja, kustinot potītes, kas no ciešajiem apsējiem bija pietūkušas.
Pēc brīža abas draudzenes pieveica nogurums un viņas sāka snaust. Bija pagājušas vairākas stundas, un Nadja, kurai nekad nebija bijis pulksteņa, bet kura bija pieradusi aprēķināt laiku, sprieda, ka varētu būt ap diviem naktī. Instinkts brīdināja meiteni, ka kaut kas notiek. Viņa ar ādu sajuta, ka gaisā mainās enerģija, tāpēc pamodās.