Alas sienai it kā lidojot pārskrēja neskaidra ēna. Nadjas acis nespēja saskatīt, kas tas ir, bet ar sirdi viņa redzēja uzticamo pērtiķīti Borobu. Ar milzīgu atvieglojumu meitene saprata, ka mazais draugs bija sekojis sagūstītājiem. Zirgi ātri vien atstāja viņu iepakaļ, bet pērtiķītis spēja saimniecei iet pa pēdām un kaut kādā veidā bija atradis arī ieeju alā. Nadja ar visu sirdi vēlējās, lai Boroba, viņu ieraugot, aiz prieka nesāk spiegt, un mēģināja dzīvnieciņu domās nomierināt.
Pie Nadjas Boroba bija nokļuvis drīz pēc piedzimšanas, kad meitenei bija deviņi gadi. Tolaik dzīvnieciņš bija ļoti maziņš, un viņa to bija barojusi ar pipetīti. Viņi nekad nešķīrās. Pērtiķītis auga līdzās meitenei, un viņi bija tiktāl pieraduši viens pie otra, ka varēja apjaust, ko otrs jūt. Vēl bez dzīvnieku valodas, ko Nadja bija iemācījusies, viņi sapratās arī ar žestiem un mīmiku. Pērtiķītis sajuta saimnieces brīdinājumu un netuvojās viņai. Boroba nekustīgs sakņupa kādā tumšā stūrītī, novēroja apkārtni, apsvēra iespējas un gaidīja.
Kad meitene pārliecinājās, ka Borobas klātbūtni neviens nav pamanījis un uzraudzes krācieni neapklust, viņa klusi iesvilpās. Tad pērtiķītis, visu laiku turēdamies sienas tuvumā un ēnā, lēnām tuvojās, līdz nonāca pie meitenes un ar lēcienu metās viņai ap kaklu. Borobam mugurā vairs nebija zīdaiņu jaciņas, viņš to bija novilcis. Dzīvnieciņa rociņas saķēra Nadjas sprogainos matus, un krunkainā sejiņa satraukti berzējās gar meitenes kaklu.
Nadja pagaidīja, kamēr viņš nomierinās, un pateicās Borobam par uzticību. Pēc tam meitene kaut ko iečukstēja pērtiķītim ausī. Boroba uzreiz paklausīja. Aizslīdot prom pa jau zināmo ceļu, viņš tuvojās guļošajiem vīriešiem un ar savām veiklajām un maigajām rociņām ar apbrīnojamu precizitāti izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un aiznesa to Nadjai. Boroba apsēdās pretī saimniecei un uzmanīgi vēroja, kā viņa pārgriež saites sev ap potītēm. Duncis bija tik labi uztrīts, ka to izdarīt nebija grūti.
Atbrīvojusi sevi, Nadja pamodināja Pemu.
- Šis ir piemērots brīdis bēgšanai, viņa čukstēja.
- Kā tu domā tikt garām sargam?
- Nezinu, tad jau redzēsim.
Tomēr Pema neļāva pārgriezt saites un ar asarām acīs čukstēja, ka nevar bēgt.
- Nadja, es nekur tālu netikšu. Paskaties, kā esmu ģērbusies, ar šīm sandalēm es nevaru skriet kā tu. Ja iešu tev līdzi, viņi noķers mūs abas divas. Vienai pašai tev ir lielākas iespējas to izdarīt.
- Vai tu esi traka? Bez tevis es nevaru iet! Nadja čukstēja.
- Tev ir jāmēģina. Uzmeklē palīdzību. Es nevaru atstāt pārējās meitenes, palikšu kopā ar viņām, kamēr tu atgriezīsies ar papildspēkiem. Ej tūlīt, citādi būs par vēlu, Pema sacīja, novelkot jaku, lai atdotu to Nadjai.
Pema runāja ar tādu noteiktību, ka Nadja nolēma paklausīt. Nebija iespējams paņemt līdzi visas meitenes, jo viņas nespētu nemanītas tikt no šejienes prom; viena pati viņa, iespējams, to varētu izdarīt. Abas draudzenes apkampās, un Nadja ļoti uzmanīgi piecēlās kājās.
Rētainais sievišķis miegā kustējās, murmināja nesaprotamus vārdus un kādu brīdi šķita, ka viss ir zaudēts, tomēr tad uzraudze atkal iekrācās ierastajā ritmā. Nadja nogaidīja piecas minūtes, lai pārliecinātos, ka arī pārējie guļ, un tūdaļ pat, cieši piespiedusies sienai, devās uz priekšu pa to pašu ceļu, pa kuru bija gājis Boroba. Viņa dziļi ieelpoja un koncentrējās, lai spētu kļūt neredzama.
Nadja un Aleksandrs Amazones džungļos bija pavadījuši neaizmirstamas dienas kopā ar miglāja ļaudīm, nošķirtākajām un noslēpumainākajām būtnēm uz pasaules. Šie indiāņi, kas vēl aizvien dzīvoja kā akmens laikmetā, savā ziņā bija ļoti evolucionējuši. Viņi augsti nevērtēja materiālos labumus, dzīvoja ciešā saskarē ar dabas spēkiem un pilnīgā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Viņi bija daļa no sarežģītās džungļu ekosistēmas gluži tāpat kā koki, kukaiņi un zeme. Gadsimtiem ilgi šī cilts nebija uzturējusi nekādus kontaktus ar ārpasauli, indiāņus aizsargāja viņu dievi, tradīcijas, kopības izjūta un māka kļūt neredzamiem. Kad draudēja briesmas, viņi vienkārši pazuda. Šī spēja bija tik varena, ka neviens neticēja miglāja ļaužu eksistencei; par viņiem stāstīja leģendas, un arī šis apstāklis cilti bija pasargājis no ārzemnieku ziņkārības un alkatības.
Nadja saprata, ka tas nav vienkāršs iluzionistu triks, bet gan ļoti sena māksla, kurā nepieciešams nepārtraukti vingrināties. "Tas ir tāpat kā iemācīties spēlēt flautu, nepieciešams daudz trenēties," meitene sacīja Aleksandram, bet viņš neticēja, ka varētu ko tādu iemācīties, un nemaz necentās vingrināties. Turpretim Nadja sprieda, ka arī viņa var iemācīties to, ko prot indiāņi. Viņa zināja, ka nepietiek tikai ar maskēšanos, veiklību, klusumu un apkārtnes pārzināšanu, bija nepieciešams likt lietā arī prātu. Vajadzēja reducēties līdz nekam, iztēloties, ka ķermenis kļūst caurspīdīgs, līdz pārvēršas par tīru garu. Bija nepieciešams koncentrēties un saglabāt iekšējo mieru, lai sev apkārt uzburtu brīnumainu psihisko lauku. Pietika ar mazu neuzmanību, lai viss izgāztos. Tikai īpašā stāvoklī, kad gars un prāts strādāja kopā, bija iespējams kļūt neredzamam.
Mēnešos, kas pagāja kopš piedzīvojumiem Briesmoņu pilsētā pašā Amazones džungļu vidū, līdz brīdim, kad meitene atradās kalnu alā Himalajos, Nadja bija nenogurstoši trenējusies. Panākumi bija tik lieli, ka reizēm pašas tēvs viņu sauca skaļā balsī, lai arī meitene atradās turpat līdzās. Kad meita pēkšņi uzradās ne no kurienes, Sesars Santoss satrūkās. "Vai es tev neesmu teicis, lai tu šādi neparādies! Tu mani iedzīsi kapā!" viņš žēlojās.
Nadja zināja, ka šai brīdī viņu var glābt tikai miglāja ļaužu māka. Meitene nomurmināja Borobam, lai viņš pāris minūšu nogaida, pirms sekot, jo viņa nevarēja kļūt neredzama ar dzīvnieku rokās. Tad viņa koncentrējās uz savu iekšieni, uz mistisko vietu, kurā nokļūstam mēs visi, kad aizveram acis un izraidām no prāta visas domas. Dažu minūšu laikā Nadja sasniedza transam līdzīgu stāvokli. Viņa juta, ka atdalās no ķermeņa un spēj to novērot no augšas, it kā apziņa būtu pacēlusies pāris metru virs galvas. No šī stāvokļa meitene redzēja, kā viņas kājas sper soli, pēc tam vēl un vēl vienu, attālinās no Pemas un pārējām meitenēm, un, kustoties kā palēninātā filmā, šķērso krēslaino laukumu sarga priekšā.
Viņa nogāja tikai pāris centimetru atstatumā no briesmīgās sievietes ar pātagu, kā neredzama ēna izslīdēja starp cīnītāju guļošajiem ķermeņiem un gandrīz vai lidojot devās uz alas izeju, kur nogurušais sargs, bezmērķīgi skatīdamies naktī un neizlaižot no rokām šaujamo, ar pūlēm centās palikt nomodā. Nadja ne sekundi nezaudēja koncentrēšanos un neļāva bailēm un nedrošībai atkal atgriezt dvēseli atpakaļ ķermeņa cietumā. Ilgi nekavējoties un nemainot soļu ritmu, viņa tuvojās vīram, līdz gandrīz jau pieskārās viņa mugurai. Meitene bija tik tuvu, ka sajuta kaujinieka siltumu, netīrības un ķiploku smaku.
Sargs viegli nodrebinājās un ciešāk sažņaudza ieroci rokās, it kā instinktīvi nojaustu par kādas radības klātbūtni, bet viņa prāts nekavējoties aizšķērsoja ceļu jebkādām aizdomām. Tvēriens atkal atlaidās un acis lipa ciet no miega un noguruma.
Nadja izgāja no alas kā spoks un, tumsā neko neredzot, turpināja nesteidzīgi un neatskatoties iet uz priekšu. Nakts aprija viņas trauslo siluetu.