Tensings un Dils Bahadūrs sakrustotām kājām sēdēja lotosa pozā, viņu rokas bija uzliktas uz ceļgaliem, un abi mūki skatījās uz tīģeri. Bija skaidrs ja dzīvnieks ir izsalcis, nav daudz iespēju viņu apturēt. Atlika vienīgi cerēt, ka zvērs ir paēdis, kaut gan nebija ticams, ka šai nomaļajā apgabalā būtu pieejams kāds medījums. Tensingam piemita neparastas psihiskās spējas, jo viņš bija tulku, kāda izcila senatnes lamas reinkarnācija. Viņš koncentrēja šīs spējas kā staru, lai ielauztos dzīvnieka prātā.
Mūki juta sejā lielā zvēra elpu, siltu un dvakojošu gaisu, kas izplūda pa tīģera nāsīm. Atskanēja vēl viens šermuļus uzdzenošs rūciens. Tīģeris pienāca vīriem pavisam tuvu, un viņi sajuta zvēra aso ūsu pieskārienu. Vairākas mūžību garas sekundes lielais kaķis staigāja mūkiem apkārt, ošņāja viņus un bakstīja ar savu milzīgo ķepu, tomēr neuzbruka. Skolotājs un māceklis sēdēja pilnīgi nekustīgi, atvērti labvēlībai un līdzjūtībai. Tīģeris abos nemanīja nedz bailes, nedz agresiju, tikai empātiju, un, apmierinājis savu ziņkārību, aizsoļoja prom ar tādu pašu cienību, kā bija ieradies.
- Nu redzi, Dil Bahadūr, reizēm miers tīri labi noder… tāds bija vienīgais lamas komentārs. Princis nespēja skolotājam atbildēt, jo balss vēl bija iesprūdusi krūtīs.
Par spīti negaidītajam apciemojumam, ceļabiedri nolēma pārlaist nakti Centhandzonga klosterī, tomēr piesardzības labad apgūlās līdzās ugunskuram un pa rokai novietoja vairākus šķēpus, ko bija atraduši starp tao-šu mūku ieročiem. Tīģeris vairs neatgriezās, bet, nākamajā rītā atkal dodoties ceļā, mūki mirdzošajā sniegā redzēja dzīvnieka milzīgo pēdu nospiedumus un no tālienes dzirdēja rūcienu atbalsis kalnu virsotnēs.
Dažas dienas vēlāk Tensings pēkšņi priecīgi iesaucās un norādīja uz spraugu starp divām stāvām kalna nogāzēm. Tās bija divas melnas klinšu sienas, kuras miljoniem gadu bija pulējusi erozija un ledus. Mūki ļoti uzmanīgi iegāja kanjonā, jo vajadzēja pārvietoties pa atsevišķiem klintsbluķiem, starp kuriem bija dziļas bedres. Iekams spert kāju, ar nūju bija jāpārliecinās par pamatnes noturību.
Tansings kādā bedrē iemeta akmeni, un tā izrādījās tik dziļa, ka ceļabiedri pat nedzirdēja akmeni atsitamies pret dibenu. Virs galvas starp spīdīgajām klinšu sienām kā zilu lenti tik tikko varēja saskatīt debesis. Piepeši viņi izdzirda šaušalīgus vaidus.
- Par laimi, mēs neticam spokiem un dēmoniem, vai ne? lama noteica.
- Vai tiešām tā ir tikai mana iztēle, kas liek saklausīt šo baiso gaudošanu? jauneklis pajautāja, un viņam no šausmām uzmetās zosāda.
- Varbūt tas ir vējš, kas te skrien gluži kā gaiss caur trompeti.
Ceļabiedri bija nogājuši jau labu gabalu, kad viņus pārsteidza puvušu olu smaka.
- Sērs, skolotājs paskaidroja.
- Es nevaru paelpot, sacīja Dils Bahadūrs un aizsedza ar rokām degunu.
- Varbūt vajadzētu iedomāties, ka tas ir kāds smaržūdens, Tensings ierosināja.
- No visiem aromātiem pats saldākais ir tikums, jauneklis smaidot citēja.
- Tad iedomājies, ka šis saldais smaržūdens ir tikums, arī lama pasmaidīja.
Eja bija apmēram kilometru gara, tomēr mūkiem bija nepieciešamas divas stundas, lai to šķērsotu. Dažviet tā bija tik šaura, ka viņiem, retinātā gaisa nogurdinātiem, nācās izlocīties starp klintīm, tomēr abi mūki nevilcinājās, jo svētceļnieks bija skaidri norādījis, ka tālāk būs izeja. Viņi redzēja klintīs izkaltus dobumus, kur baloja galvaskausi, un kaudzēm lielu kaulu, kas reiz šķita piederējuši cilvēciskām būtnēm.
- Tā droši vien ir sniega cilvēku kapsēta, Dils Bahadūrs noteica.
Mitra un silta gaisa vēsma vēstīja, ka kanjona izeja ir klāt. Tensings izgāja pirmais, un viņam pa pēdām sekoja māceklis. Ainava, ko Dils Bahadūrs ieraudzīja, līdzinājās skatam no citas planētas. Ja ķermenis nebūtu tik noguris un kuņģi nekairinātu sēra smaka, viņš droši vien domātu, ka devies astrālā ceļojumā.
- Te nu tā ir Sniega cilvēku ieleja, lama sacīja.
Ceļinieku acīm pavērās vulkānisks kalns. Te bija daži zaļi pelēku augu pudurīši un biezi krūmi, visur auga lielas dažādas formas un krāsas sēnes. Apkārt bija redzami strautiņi un peļķes ar burbuļojošu ūdeni un dīvaini klinšu veidojumi, no zemes pacēlās augsti baltu dūmu stabi. Gaisā virmoja viegla migliņa, kas tālāko priekšmetu kontūras padarīja neskaidras un piešķīra ielejai sapnī redzētas ainavas veidolu. Ciemiņi jutās, it kā būtu nonākuši ārpus realitātes un nokļuvuši citā dimensijā. Pēc tik daudzām stindzinošā salā pavadītām dienām kalnos šie siltie tvaiki jutekļiem bija īsta dāvana, pat par spīti nelabajai smakai, kas aizvien vējoja gaisā, lai arī jau vājāka nekā kanjonā.
-Agrāk daži pēc fiziskām un garīgām īpašībām rūpīgi izraudzīti lamas šo ceļojumu veica reizi divdesmit gados, lai ievāktu ārstniecības augus, kas nevienā citā vietā nav atrodami, Tensings paskaidroja.
Viņš pastāstīja, ka 1950. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, izpostīja vairāk nekā sešus tūkstošus klosteru un padzina mūkus. Lielākā daļa lamu devās trimdā uz citām valstīm, piemēram, Indiju un Nepālu, paņemot sev līdzi arī Būdas mācību. Ķīniešu iebrucēju plāns izgāzās, un tā vietā, lai iznīdētu budismu, viņi panāca gluži pretējo šī reliģija izplatījās pa visu pasauli. Tomēr zudībā gāja daudzas zināšanas par medicīnu un lamu garīgajiem rituāliem.
-Augus izžāvē, samaļ un samaisa ar citām sastāvdaļām. Viens grams šā pulvera var būt daudz vērtīgāks nekā visas pasaules zelts, Dil Bahadūr, skolotājs teica.
- Mēs nevaram aiznest no šejienes daudz augu. Cik žēl, ka neesam paņēmuši līdzi kādu jaku, jaunietis nopūtās.
- Iespējams, ka neviens jaks no laba prāta nelēktu pāri bezdibenim, balansējot tikai uz nūjas, Dil Bahadūr.
Ņemsim līdzi tik, cik varēsim.
Mūki devās tālāk noslēpumainajā ielejā un pēc neilga laika pamanīja skeletiem līdzīgus veidojumus. Lama pastāstīja māceklim, ka tās ir pārakmeņojušās paliekas no dzīvniekiem, kas šeit mituši pirms lielajiem plūdiem. Tensings nometās četrrāpus un kaut ko meklēja, līdz parādīja tumšu akmeni ar sarkaniem lāsumiem.
- Šis, Dil Bahadūr, ir pūķa izkārnījums. Tam piemīt maģiskas spējas.
- Man nevajadzētu ticēt visam, ko es dzirdu, vai ne, skolotāj? māceklis pavaicāja.
- Nē, bet šoreiz gan tu varētu man ticēt, lama sacīja, pasniedzot jauneklim savu atradumu.
Princis vilcinājās. Viņu nevaldzināja doma tam pieskarties.
- Tas ir pārakmeņojies, Tensings smējās. Tas pāris minūtēs var sadziedēt lauztus kaulus. Gabaliņš šīs vielas, samalts un izšķīdināts rīsa degvīnā, var aizvest tevi uz jebkuru zvaigzni, kas spīd pie debesu juma.
Tensinga atrastajam gabaliņam bija caurums. Lama izvēra aukliņu un atradumu pakāra Dilam Bahadūram kaklā.
- Tas ir kā bruņas un var atvairīt dažādus metālus.
»
Bultas, naži un citi tamlīdzīgi ieroči nevarēs tevi ievainot.
- Bet, lai mani nogalinātu, iespējams, pietiek ar iekaisušu zobu, klupienu uz ledus vai akmens sitienu pa galvu… jauneklis iesmējās.