Kad Nadja Santosa atgriezās ķermenī un paskatījās visapkārt, viņa saprata, ka atpakaļceļu uz Tunkhalu nespētu atrast pat gaišā dienas laikā, kur nu vēl piķa melnā naktī. Apkārt slējās kalni, un tā kā šurpceļā meitenes galva bija apsegta, viņai nebija, pēc kā orientēties. Vienīgā skaidrā liecība bija tā, ka ceļš bija vedis augšup kalnos. Tas nozīmēja, ka tagad viņai jākāpj lejup, bet Nadja nezināja, kā to izdarīt, lai nesastaptos ar zilajiem vīriem. Viņa atcerējās, ka netālu no alas bija palicis viens kaujinieks ar zirgiem, un nevarēja zināt, cik vīru vēl klīda kalnos. Spriežot pēc pašpārliecības, ar kādu pārvietojās bandīti, viņu droši vien bija daudz.
Ko mēs tagad darīsim? meitene jautāja Borobam, kad abi atkal bija kopā, bet dzīvnieciņš zināja tikai ceļu, pa kuru bija nokļuvis līdz alai, to pašu, kuru izmantoja arī kaujinieki.
Pērtiķītis, kurš tāpat kā saimniece nebija pieradis pie aukstuma, drebēja tik stipri, ka viņam klabēja zobi. Meitene iekārtoja viņu zem jakas sev uz krūtīm, un uzticamā drauga klātbūtne viņu spēcināja. Nadja uzlika galvā kapuci, cieši to aizsēja un nožēloja, ka līdzi nav Keitas pirkto cimdu. Viņa pielika plaukstas pie mutes un, lai sasildītos, pūta uz tām dvašu, pēc tam iebāza rokas kabatās, tomēr bez roku palīdzības šai kalnainajā apvidū bija neiespējami noturēt līdzsvaru un tikt uz priekšu. Nadja lēsa: tiklīdz uzlēks saule un gūstītāji sapratīs, ka viņa ir aizbēgusi, vīri ātri vien dosies meitenei pa pēdām, jo viņi nevarēja atļauties, ka viena no gūsteknēm nokļūst līdz ielejai un saceļ trauksmi. Viņi, bez šaubām, bija pieraduši pārvietoties pa kalniem; turpretim Nadjai nebija ne jausmas, kur viņa atrodas.
Zilie vīri nolems, ka viņa devusies uz leju, kur atradās ciemati un Aizliegtās karaļvalsts ieleja. Lai viņus apmānītu, meitene nolēma kāpt augšā kalnos, kaut arī skaidri saprata, ka tādā veidā viņa vēl vairāk attālinās no sava mērķa un zaudē laiku. Pemas un pārējo meiteņu liktenis bija atkarīgs no tā, cik ātri viņai izdosies atrast palīdzību. Nadja cerēja rītausmā uzkāpt virsotnē un no turienes pārliecināties, vai nav iespējams kā citādi nokļūt ielejā.
Kāpt kalnā izrādījās daudz lēnāk un smagāk, nekā viņa bija iedomājusies, jo grūti pārvaramo apvidu klāja arī tumsa, kuru vāri klīdināja mēness. Meitene slīdēja un krita simtiem reižu. Viņai sāpēja vakardienas sitiena vieta galvā un daudzie zilumi pa visu ķermeni, tomēr viņa neatļāvās par to domāt. Bija grūti elpot, un ausīs zumēja; Nadja saprata, ka, pēc Keitas Koldas vārdiem, šādā augstumā bija mazāk skābekļa.
Starp klintīm auga nelieli krūmiņi, kuri ziemā pilnīgi pazuda, bet vasaras saulē sparīgi stiepās garumā. Aiz tiem Nadja turējās, virzīdamās augšup. Kad pietrūka spēka, viņa atcerējās savu kāpienu līdz tepui virsotnei, kur atrada ērgļa ligzdu ar trim brīnišķīgajiem dimantiem. "Ja es varēju izdarīt to, tad varu arī tagad, kad ir daudz vieglāk", viņa sacīja Borobam, bet pērtiķītis, nekustīgi sēžot zem jakas, neizbāza ārā pat deguna galiņu.
Ausa gaisma, un līdz kalna virsotnei vēl bija apmēram divsimt metru. Vispirms parādījās neskaidrs mirdzums, kas dažās minūtēs kļuva oranžīgs. Kad pirmie saules stari apspīdēja pasakaino Himalaju kalnu masīvu, debesis pārvērtās īstā krāsu simfonijā, mākoņi ieguva purpura krāsu un sniega laukumiņi rožainu mirdzumu.
Nadja neapstājās, lai apbrīnotu ainavas skaistumu, bet ar pārdabiskiem spēkiem turpināja kāpt augšup un drīz vien aizelsusies un nosvīdusi jau atradās kalna augstākajā punktā. Šķita, ka sirds krūtīs tūdaļ saplīsīs gabalos. Meitene bija iedomājusies, ka no šejienes varēs redzēt Tunkhalas ieleju, bet viņas acu priekšā kalns aiz kalna līdz pat bezgalībai pletās nebeidzamie Himalaji. Paskatoties lejā, Nadjai šķita, ka vairākos virzienos kustas cilvēku figūras: tie bija zilie vīri. Cīnoties ar izmisumu un nogurumu, meitene nomākta apsēdās uz kāda klintsbluķa. Vajadzēja atpūsties un atgūt elpu, bet šeit palikt nebija iespējams ja viņa neatradīs kādu paslēptuvi, sekotāji drīz vien viņu uzies.
Boroba zem jakas sakustējās. Nadja pavēra rāvējslēdzēju, un mazais draugs izbāza galvu ar savām saprātīgajām actiņām.
Nezinu, uz kurieni iet, Boroba. Visi kalni izskatās vienādi, un es neredzu nevienu taku, Nadja sacīja.
Dzīvnieciņš norādīja uz to pusi, no kurienes viņi bija nākuši.
- Tur es nevaru atgriezties, jo tad mani sagūstītu zilie kaujinieki. Bet tu, Boroba, gan nepievērstu sev uzmanību, šai zemē pērtiķi ir visās malās. Tu vari atrast atpakaļceļu uz Tunkhalu. Ej un sameklē Jaguāru! Nadja izrīkoja.
Pērtiķītis papurināja galvu, aizsedza ar plaukstām acis un iekliedzās, bet Nadja paskaidroja, ka, paliekot kopā, nebija nekādas iespējas atbrīvot pārējās meitenes un izglābties pašiem. Pemas, meiteņu un viņas pašas liktenis tagad bija atkarīgs no Borobas. Viņam bija jāspēj sameklēt palīdzību, vai arī viņas visas ies bojā.
- Es paslēpšos tepat tuvumā, kamēr vien būšu droša, ka mani nemeklē, bet pēc tam izdomāšu, kā tikt līdz ielejai. Tikmēr tev, Boroba, ir jāskrien, ko kājas nes. Jau ir uzaususi saule, nebūs vairs tik auksts un tu varēsi nokļūt pilsētā vēl pirms saules rieta, Nadja Santosa uzstāja.
Visbeidzot dzīvnieciņš atrāvās no meitenes un vēja ātrumā devās lejup no kalna.
Keita Kolda aizsūtīja Timotiju Brūšu un Džoelu Gonsalesu iekšzemē fotografēt floru un faunu žurnālam International Geographic. Šoreiz viņiem viss darbs būs jāpaveic vieniem pašiem, kamēr viņa paliks galvaspilsētā. Rakstniece neatcerējās, kad vēl dzīvē ir bijusi tik satraukta, izņemot gadījumu, kad Aleksandrs un Nadja pazuda Amazones džungļos. Sesaram Santosam viņa bija apgalvojusi, ka šis ceļojums uz Aizliegto karalisti nemaz nav bīstams. Kā gan viņa paziņos tēvam, ka viņa meita ir sagūstīta? Vēl jo mazāk viņa varēja stāstīt, ka
Nadja nokļuvusi profesionālu slepkavnieku rokās, kas zog meitenes, lai pārvērstu tās verdzenēs.
Keita un Aleksandrs šobrīd atradās pils audienču zālē, kur karalis viņus pieņēma sava ģenerālkomandiera, premjerministra un divu augsti stāvošu lamu klātbūtnē. Salonā bija arī Judīte Kinska.
- Lamas ir pētījuši debesu ķermeņu stāvokli un devuši rīkojumus klosteros lūgt par pazudušajām meitenēm un vākt ziedojumus. Ģenerālis Mijars Kunglungs vada militāro operāciju. Iespējams, ka viņš jau ir mobilizējis policiju, vai ne? jautāja karalis, kura mierīgajā sejā neatspoguļojās lielais satraukums.
- Iespējams, Jūsu Majestāte… Arī pils sargi ir trauksmes stāvoklī. Robežas tiek apsargātas, ģenerālis atbildēja sliktā angļu valodā, lai arī ārzemnieki saprastu runāto.
- Varbūt arī tauta izies meklēt meitenes. Es zinu, ka mūsu zemē nekas tamlīdzīgs nekad nav noticis. Iespējams, mēs drīz saņemsim kādas ziņas, ģenerālis piebilda.
- Iespējams? Man tas nešķiet pietiekami! Keita Kolda iesaucās un tūdaļ pat iekoda sev lūpā, jo saprata, ka pieļāvusi briesmīgu nepieklājību.
- Koldas kundze droši vien ir mazliet satraukta… piebilda Judīte Kinska, kas acīmredzot bija iemācījusies runāt aplinkus, kā tas bija pieņemts Zelta pūķa karaļvalstī.
- Iespējams, Keita sacīja un noliecās, aizlikusi sejai priekšā kopā sakļautās plaukstas.
- Vai būtu vietā jautāt, kā cienījamais ģenerālis domā organizēt meklēšanu? Judīte Kinska interesējās.
Nākamās piecpadsmit minūtes ārzemnieki uzdeva jautājumus, uz kuriem saņēma aizvien izvairīgākas atbildes, līdz bija skaidrs, ka uz karali vai ģenerāli nav iespējams izdarīt spiedienu. Keita un Aleksandrs aiz nepacietības sāka svīst. Beidzot valdnieks piecēlās kājās un pārējiem neatlika nekas cits kā vien atvadīties un atmuguriski iziet no telpas.