- Šis ir skaists rīts, iespējams, ka dārzā būs daudz putnu, Judīte Kinska izmeta.
- Iespējams, karalis piekrita, vadīdams viešņu ārā.
Karalis un Judīte Kinska pastaigājās pa šauro taciņu, kas vijās cauri parkam, kur viss šķita ļoti mežonīgs, tomēr trenēta acs spēja novērtēt kopējo harmoniju. Tieši šeit, starp krāšņajiem ziediem, kokiem un simtiem putnu dziesmu, Judīte Kinska bija ierosinājusi sākt eksperimentu ar tulpēm.
Karalis prātoja, ka viņš nav tā vērts, lai būtu savas tautas garīgais vadītājs, jo nejutās sasniedzis nepieciešamo sagatavotības pakāpi. Viņš visu dzīvi bija trenējies atteikties no zemes lietām un materiālām vērtībām. Viņš labi zināja, ka nekas pasaulē nav pastāvīgs, ka viss mainās, sabrūk, mirst un atkal atdzimst citā formā; tādēļ pieķerties pasaulīgām lietām nebija vērts tas tikai radīja ciešanas. Ejot budisma ceļu, šī patiesība bija jāpieņem. Reizēm valdniekam šķita, ka viņš to spēj, tomēr tikšanās ar šo ārzemnieci viņam atkal lika šaubīties. Viņš jutās tik ļoti savaldzināts, ka tas viņu darīja ievainojamu. Līdz šim valdnieks nekad nebija jutis ko līdzīgu, jo mīlestība uz sievu bija plūdusi kā mierīgs strauts. Kā gan viņš varēja aizsargāt savu karalisti, ja no mīlas kārdinājuma nespēja nosargāt pats sevi? Nebija jau nekas slikts vēlēties mīlestību un tuvību ar otru cilvēku, prātoja karalis, bet šai situācijā viņš tomēr nevarēja to atļauties, jo atlikušie dzīves gadi bija pilnīgi jāvelta tautai. Judīte Kinska pārtrauca karaļa pārdomas.
- Cik izcila rota, Majestāte! viņa sacīja, norādot uz dārglietu, kas karājās karalim uz krūtīm.
- Šīs valsts karaļi to ir nēsājuši jau tūkstoš astoņsimt gadu, viņš pastāstīja, noņemot un pasniedzot medaljonu viešņai, lai viņa to varētu apskatīt tuvāk.
- Tas ir ļoti skaists, viņa sacīja.
- Tādu seno koralli kā šis mēs augstu vērtējam, jo tas ir reti sastopams. Tādu var atrast vēl arī Tibetā. Koraļļa eksistence apliecina, ka pirms tūkstošiem gadu jūras ūdens apskaloja Himalaju virsotnes, karalis stāstīja.
- Ko nozīmē šis uzraksts? Judīte Kinska vaicāja.
- Tie ir Būdas vārdi: "Pārmaiņām jābūt labprātīgām un nevis uzspiestām".
- Ko tas nozīmē?
- Mēs visi varam mainīties, tomēr neviens nevar piespiest mūs to darīt. Pārmaiņas parasti notiek, kad saskaramies ar neapstrīdamu patiesību, ar kaut ko tādu, kas liek mums mainīt uzskatus, valdnieks sacīja.
- Man šķiet dīvaini, ka medaljonam esat izvēlējušies tieši šo frāzi…
- Mūsu zemē vienmēr ir bijušas cieņā tradīcijas. Valdnieku pienākums ir aizsargāt tautu no pārmaiņām, kas nav balstītas uz patiesību, karalis atbildēja.
- Pasaule mainās ļoti ātri. Es saprotu, ka šeit arī studenti vēlas pārmaiņas, Judīte Kinska noteica.
- Dažus jauniešus apbur ārzemju produkti un dzīvesveids, bet ne viss modernais ir labs. Lielākā daļa manas tautas nevēlas pārņemt Rietumu paražas.
Viņi bija nonākuši līdz kādam dīķim un apstājās, lai pavērotu karpu deju kristāldzidrajā ūdenī.
- Domāju, ka personiskā ziņā uzraksts uz medaljona nozīmē, ka ikviens cilvēks var mainīties. Vai jūs, majestāte, ticat, ka jau izveidojusies personība var mainīties? Piemēram, ka kāds tūļa var kļūt par varoni vai noziedznieks par svēto? Judīte Kinska jautāja, atdodot karalim medaljonu.
- Ja cilvēks šīs dzīves laikā nemainās, viņam tas būs jādara nākamās reinkarnācijas laikā, valdnieks pasmaidīja.
- Katram no mums ir sava karma. Iespējams, ka ļauna cilvēka karma nevar mainīties, viņa sprieda.
- Varbūt, ka šā cilvēka karma ir atrast kādu patiesību, kas viņam liek mainīties, karalis atbildēja un samulsis pamanīja miklumu viešņas brūnajās acīs.
Viņi bija nokļuvuši līdz dārza daļai, kur vairs neauga krāšņas puķes. Te bija kluss un klinšains smilšu laukumiņš, kurā kāds ļoti vecs mūks ar grābekli veidoja rakstus. Karalis pastāstīja, ka šo ideju ir aizņēmies no Japānā redzētajiem dzen klosteriem. Gabaliņu tālāk viņi šķērsoja koka tiltiņu. Tekot pāri akmeņiem, upīte radīja muzikālu skaņu. Karalis un viešņa nonāca līdz nelielai pagodai, kur uz tējas ceremoniju viņus gaidīja vēl kāds mūks, kas paklanoties sveicināja. Kamēr sieviete novilka kurpes, viņi turpināja sarunāties.
- Majestāte, es nevēlos būt nepieklājīga, tomēr nojaušu, ka šo meiteņu pazušana visai tautai ir smags trieciens… Judīte sacīja.
- Varbūt… valdnieks atbildēja, un viešņa pirmo reizi manīja, ka mainās viņa sejas izteiksme un starp uzacīm iegulst dziļa rieva.
- Vai nav vēl kas, ko varētu darīt? Es domāju, kaut kas vairāk par militāro darbību…
- Par ko jūs runājat, Kinskas jaunkundz?
- Lūdzu, Majestāte, sauciet mani par Judīti.
- Judīte ir skaists vārds. Mani diemžēl neviens nesauc vārdā. Šķiet, tā prasa protokols.
- Iespējams, ka tik nopietnā gadījumā kā šis Zelta pūķis būtu vērtīgs ieguvums, ja vien leģenda par viņa maģiskajām spējām tiešām ir patiesa, viņa sprieda.
- Judīt, Zelta pūķis palīdz tikai tajās lietās, kas saistītas ar karalistes labklājību un drošību.
- Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos, majestāte, bet iespējams, ka šī lieta ir tieši tāda. Ja pazūd karalistes pilsoņi, tas nozīmē, ka ar labklājību un drošību kaut kas nav kārtībā, Judīte Kinska palika pie sava.
- Iespējams, ka jums ir taisnība, galvu nolaidis, karalis atzina.
Viņi iegāja pagodā un apsēdās uz grīdas pretī mūkam. Apaļajā koka istabā valdīja maiga puskrēsla, ko klīdināja vien ogles, uz kurām senatnīgā metāla traukā vārījās ūdens. Kamēr mūks soli pa solim izpildīja garo un lēno ceremoniju, lai divās nelielās metāla tasītēs pasniegtu rūgtu zaļo tēju, viņi abi klusēdami meditēja.
10 Baltais ērglis
Kā jau ierasts, Speciālists ar Kolekcionāru sazinājās ar aģenta starpniecību. Šoreiz sūtnis bija kāds japānis, kas lūdza tikšanos, lai ar otro pasaulē bagātāko cilvēku pārrunātu darījumu stratēģiju Āzijas zelta tirgū.
Todien Kolekcionārs no kāda spiega bija nopircis Pentagona slepenāko arhīvu šifra atslēgu. Amerikas Savienoto Valstu militārie arhīvi varēja noderēt viņa bruņošanās programmai. Tādiem investoriem kā viņš bija svarīgi, lai pasaulē būtu konflikti; miers viņam nekādi nebija pa prātam. Kolekcionārs bija izrēķinājis, ka noteiktam procentam zemeslodes iedzīvotāju jākaro, lai veicinātu bruņojuma tirgu. Ja šis skaitlis bija pārāk mazs, viņš zaudēja naudu, savukārt, ja tas bija par daudz liels, fondu biržas vērtība strauji kāpa un risks bija pārāk liels. Kolekcionāram par laimi, karus izraisīt nācās ļoti viegli, kaut arī tos izbeigt vairs nebija tik vienkārši.
Kad asistents viņu informēja par kādu nepazīstamo, kas vēlas steidzami tikties, Kolekcionārs uzminēja, ka šo cilvēku varētu būt sūtījis Speciālists. Te bija divi atslēgas vārdi: zelts un Āzija. Kolekcionārs nepacietīgi bija gaidījis jau vairākas dienas, tādēļ nekavējoties pieņēma viesi. Aģents vērsās pie klienta nevainojamā angļu valodā. Kolekcionāram bija sveša jebkāda izsmalcinātība, tāpēc viņš pat nepamanīja viesa eleganto uzvalku un nevainojamo uzvedību.
- Speciālists ir noskaidrojis to divu personu identitāti, kas vienīgās precīzi zina, kā darbojas jūs interesējošā statuja. Tie ir karalis un troņprincis, kuru neviens nav redzējis kopš piecu vai sešu gadu vecuma, viņš precizēja.