- Kādēļ tā?
- Viņš kādā slepenā vietā iegūst izglītību. Tādu bērnību un jaunību piedzīvo visi Aizliegtās karalistes monarhi. Vecāki nodod bērnu lamai, kas sagatavo viņu valdīšanai. Vēl bez citām lietām princim ir jāiemācās arī atšifrēt Zelta pūķa teiktais.
- Tad jau šis lama, vai kā nu viņu tur sauc, arī zina šifra atslēgu.
- Nē. Viņš ir tikai skolotājs vai garīgais vadītājs. Izņemot karali un troņprinci, visu šifra atslēgu nezina neviens. Tā ir sadalīta četrās daļās, un katra no tām atrodas citā klosterī. Skolotājs divpadsmit gadus vada princi pa šiem klosteriem, kamēr tas iemācās visu kodeksu, aģents skaidroja.
- Cik vecs ir princis?
- Viņam ir apmēram astoņpadsmit gadu. Viņa izglītošana jau ir gandrīz beigusies, tomēr mēs neesam droši, ka viņš jau apguvis visu šifru.
- Kur šis princis atrodas pašlaik? Kolekcionārs nemierīgi sarosījās.
- Mēs domājam, ka kādā slepenā alā Himalaju kalnos.
- Ko tad jūs gaidāt? Atvediet viņu šurp!
- Tas nebūs viegli izdarāms. Es jau jums sacīju, ka precīza viņa atrašanās vieta nav zināma, un tāpat nav skaidrs, vai viņš jau pārvalda visu jums nepieciešamo informāciju.
- Noskaidrojiet to! Tādēļ jau es jums maksāju! Un, ja nevarat viņu atrast, uzpērciet karali.
- Kā?
- Šo niecīgo valstu valdnieķeļi visi kā viens ir korumpēti. Piedāvājiet viņam, ko vēlaties: naudu, sievietes, automobiļus, kas vien viņam tīk, multimiljonārs sacīja.
- Šo karali nevar iekārdināt nekas no tā, kas pieder jums. Viņu neinteresē materiālas lietas, japāņu aģents atbildēja, nemaz nemēģinot slēpt nepatiku, ko juta pret klientu.
- Un vara? Atombumbas, piemēram?
- Pilnīgi noteikti, ka ne.
- Tad sagūstiet viņu, spīdziniet, dariet to, kas nepieciešams, lai izvilktu no viņa noslēpumu!
- Šai gadījumā spīdzināšana nedarbosies. Viņš nomirs, nepasakot ne vārda. Ķīnieši šīs metodes jau ir izmēģinājuši ar tibetiešu lamām, un tās tikai retu reizi dod rezultātus. Šie ļaudis ir trenējušies nošķirt ķermeni no prāta, Speciālista sūtnis sacīja.
- Kā gan viņi to dara?
- Sacīsim tā, viņi paceļas augstākā mentālā pakāpē. Gars atbrīvojas no matērijas, vai saprotiet?
- Gars? Un jūs tam ticat? Kolekcionārs smējās.
- Nav nozīmes, vai es tam ticu. To pierāda fakti.
- Vai jūs vēlaties teikt, ka viņi ir kā tie cirka faķīri, kas var badoties mēnešiem ilgi un gulēt uz naglām?
- Es runāju par kaut ko daudz noslēpumaināku. Daži lamas var nošķirt garu no ķermeņa tik ilgi, cik vēlas.
-Un?
- Tas nozīmē, ka viņi nejūt sāpes. Viņi pat var nomirt, ja to vēlas. Vienkārši pārstāt elpot, un viss. Spīdzināt šādu cilvēku ir pilnīgi bezjēdzīgi, aģents skaidroja.
- Un patiesības serums?
- Tā kā prāts atrodas augstākā līmenī, atvienots no smadzenēm, narkotikas uz to neiedarbojas.
- Tas nozīmē, ka šīs valstiņas karalis arī ir spējīgs uz ko tādu? Kolekcionārs ierēcās.
- Pavisam droši mēs to nevaram apgalvot, tomēr, ja jaunībā saņemtā izglītība bija pilnīga un ja viņš visu dzīvi ir vingrinājies, tad tieši to tas arī nozīmē.
- Šīm vīram noteikti piemīt kāds trūkums! Kolekcionārs iesaucās, kā iesprostots dzīvnieks staigājot pa kabinetu.
- Trūkumu viņam ir pavisam maz, bet mēs tos sameklēsim, aģents nobeidza sarunu un nolika uz galda papīriņu, uz kura ar violetu tinti bija uzrakstīts sešciparu skaitlis, ko izmaksās šī operācija.
Cena bija neticami augsta, tomēr Kolekcionārs sprieda, ka runa nav par vienkāršu sagūstīšanu un, lai vai kā, viņš šo summu var samaksāt. Kad viņš būs ieguvis Zelta pūķi un kontrolēs pasaules tirgu, šo investīciju būs iespējams tūkstoškārt atgūt.
- Labi, bet es nevēlos itin nekādas problēmas, jums jādarbojas ļoti diskrēti un nav jāizraisa starptautisks skandāls. Ir ļoti būtiski, lai neviens mani nesaistītu ar šo lietu, jo tas var sagraut manu reputāciju. Šī valstiņa var iet pie velna, bet jums jāparūpējas, lai karalis sāk runāt, vai skaidrs? Detaļas mani neinteresē.
- Drīz vien jums būs jaunas ziņas, ciemiņš sacīja, celdamies kājās un klusi pazūdot.
Kolekcionāram šķita, ka aģents ir izkūpējis gaisā. Bagāto vīru pārņēma drebuļi: bija nepatīkami veikt darījumus ar tik bīstamiem cilvēkiem. Tomēr viņš nevarēja žēloties Speciālists bija augstākās klases profesionālis un bez viņa palīdzības nebija iespējams kļūt par pasaulē visbagātāko cilvēku, par numur viens, par visbagātāko cilvēku civilizācijas vēsturē, vēl bagātāku par ēģiptiešu faraoniem un romiešu imperatoriem.
Himalajus apspīdēja rīta saule. Skolotājs Tensings bija pabeidzis meditāciju un lūgšanas. Tievā ūdens tērcītē, kas tecēja no kalniem, viņš bija lēni un ar precizitāti, kas raksturīga ikvienai viņa kustībai, nomazgājies, un tagad skolotājs gatavoja dienas vienīgo ēdienreizi. Viņa māceklis, princis Dils Bahadūrs ūdenī bija uzvārījis tēju, sāli un jaka taukus. Daļu šķidruma viņš ielēja kādā izžāvētā ķirbī, lai varētu to dzert visu dienu, bet otru samaisīja ar apceptiem miežu miltiem un pagatavoja tsampu. Abi nēsāja savu porciju mazā maisiņā starp tunikas krokām.
Dils Bahadūrs bija uzvārījis arī dažus dārzeņus, ko viņi ar lielām pūlēm audzēja dabīgas kalnu terases liesajā zemē, diezgan tālu no alas, kur dzīvoja. Princim nācās iet vairākas stundas, lai iegūtu sauju zaļu lapu un garšvielu.
- Redzu, ka tu klibo, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.
- Nē, nē…
Skolotājs vērīgi paskatījās, un māceklis viņa acīs pamanīja jautrības dzirkstelīti.
- Es nokritu, viņš atzinās, rādīdams nobrāzumus un sasitumus uz vienas kājas.
- Kā tas gadījās?
- Es biju izklaidīgs. Man žēl, skolotāj, jauneklis sacīja un dziļi noliecās.
- Ziloņu dresētājam nepieciešami pieci tikumi, Dil Bahadūr: laba veselība, pašpārliecinātība, pacietība, patiesums un gudrība, lama smaidot sacīja.
- Es aizmirsu par pieciem tikumiem. Šobrīd mana veselība nav laba tāpēc, ka ejot zaudēju pašpārliecību. Pašpārliecību zaudēju tāpēc, ka steidzos un man nebija pacietības. Liedzoties jums, ka kliboju, es nebiju patiess. Galu galā, skolotāj, esmu ļoti tālu no gudrības.
Viņi abi līksmi iesmējās. Lama devās pie kādas koka kastes, izņēma nelielu māla tasīti, kurā bija zaļgana smēre, un uzmanīgi iezieda jaunekļa kāju.
- Skolotāj, es domāju, ka jūs esat sasniedzis apgaismību, bet palikāt uz zemes, lai mani mācītu, Dils Bahadūrs nopūtās un kā atbildi saņēma draudzīgu lamas dunku.
Viņi sagatavojās īsai pateicības ceremonijai, ko vienmēr noturēja pirms ēdienreizes, tad lotosa pozā apsēdās kalna virsotnē ar tsampa tasīti rokās un priekšā noliktu tēju. Starp kumosiem, ko abi lēnām košļāja, viņi klusējot apbrīnoja ainavu, jo ēdot nekad nerunāja. Skatiens pazuda varenajā kalnu grēdā ar sniegotām virsotnēm. Debesis bija kļuvušas kobaltzilas.
- Nakts būs auksta, sacīja princis paēdis.
- Šis ir ļoti skaists kalns, skolotājs piebilda.
- Es jau zinu: te un tagad. Mums ir jāpriecājas par šā mirkļa skaistumu, nevis jādomā par gaidāmo vētru… māceklis ar vieglu ironiju sacīja.
- Ļoti labi, Dil Bahadūr!