- Iespējams, ka man nemaz tik daudz vairs nav atlicis, ko mācīties, jauneklis pasmaidīja.
- Gandrīz nekas, tikai kāds nieks pieticības, lama atbildēja.
Šai brīdī debesīs parādījās putns, izpletis milzīgos spārnus, tas lidoja lieliem lokiem un pēc brīža pazuda.
- Kas tas bija par putnu? lama jautāja.
- Izskatījās pēc balta ērgļa, jauneklis atbildēja.
- Es te nekad tādu neesmu redzējis.
- Jūs jau daudzus gadus novērojat dabu. Iespējams, ka pazīstat visus apkārtnes putnus un zvērus.
- Būtu nepiedodama augstprātība iedomāties, ka pazīstu visu, kas dzīvo šajos kalnos, tomēr es tiešām nekad neesmu redzējis baltu ērgli, lama atbildēja.
- Man jāpievēršas mācībām, skolotāj, princis sacīja, savāca tasītes un devās uz alu.
Kādā līdzenā laukumiņā kalna virsotnē Tensings un Dils Bahadūrs nodarbojās ar tao-šu, dažādu cīņas mākslu apvienojumu, ko bija izdomājuši mūki kādā nomaļā, nocietinātā Centandzongas klosterī. Postošo zemestrīci pārdzīvojušie mūki izplatīja savu mākslu pa visu Āziju. Katrs mūks varēja apmācīt tikai vienu cilvēku, kurš bija rūpīgi izvēlēts, vadoties no fiziskajām spējām un morālās noturības. Tā mūki nodeva tālāk savas zināšanas. īstu tao-šu ekspertu skaits nekad nepārsniedza divpadsmit cilvēkus katrā paaudzē. Tansings bija viens no viņiem, un māceklis, ko viņš bija izvēlējies par savu sekotāju, bija Dils Bahadūrs.
Klinšainā apkārtne šai laikā bija bīstama, jo, saulei austot, visu klāja slidena sarma. Rudenī un ziemā cīņas mākslas apgūšana Dilam Bahadūram šķita patīkamāka, jo kritieni mīkstajā sniegā nebija tik sāpīgi. Paciest aukstumu bija daļa no smagās apmācības, kurai princi pakļāva skolotājs, tāpat viņam vajadzēja gandrīz vienmēr staigāt basām kājām, ļoti maz ēst un stundām ilgi nekustīgi meditēt. Šodien spīdēja saule, un vējš nemaz neatvēsināja. Princim sāpēja sasistā kāja, un katrs neprecīzi izdarīts lēciens uz akmeņiem to atgādināja, tomēr viņš nelūdza pārtraukumu. Skolotājs nekad viņu nebija dzirdējis žēlojamies.
Prinča kalsnais, vidēji garais augums kontrastēja ar Tensinga stāvu. Skolotājs nāca no Tibetas austrumu reģiona, kur ļaudis bija īpaši lieli. Lama bija vairāk nekā divus metrus garš un savu dzīvi vienādās daļās bija veltījis garīgai praksei un fiziskiem vingrinājumiem. Viņš izskatījās pēc milža ar svarcēlāja muskuļiem.
- Atvaino, Dil Bahadūr, ja esmu pārāk skarbs. Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē biju nežēlīgs kaujinieks, Tensings kā atvainodamies sacīja, kad jau piekto reizi bija nogāzis savu skolnieku zemē.
- Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē es biju vārga meiča, Dils Bahadūrs atbildēja, aizelsies atspiezdamies pret zemi.
- Varbūt tev nevajadzētu pūlēties kontrolēt ķermeni ar prātu. Tev jābūt kā Himalaju tīģerim tikai instinkts un drošsirdība… lama prātoja.
- Varbūt es nekad nebūšu tik spēcīgs kā mans cienījamais skolotājs, jaunietis sacīja, ar zināmām grūtībām pieceldamies kājās.
- Vētra izrauj no zemes spēcīgu ozolu, bet ne niedri, jo tā saliecas. Nedomā par manu spēku, bet gan par manām vājībām.
- Var būt, ka skolotājam tādu nemaz nav, Dils Bahadūrs pasmaidīja, pieņemot aizsardzības taktiku.
- Mans spēks ir arī mana vājība, Dil Bahadūr. Tev tā pret mani jāizmanto.
Pāris sekunžu vēlāk prinča virzienā pa gaisu lidoja simt piecdesmit kilogrami muskuļu un kaulu. Tomēr šoreiz Dils Bahadūrs šai masai stājās pretim ar baletdejotāja grāciju. Brīdī, kad abi ķermeņi saskārās, viņš viegli pagriezās pa kreisi, izvairījās no Tensinga svara, un skolotājs nokrita zemē, meistarīgi piezemējoties uz pleca un sāna. Tūdaļ pat viņš pielēca kājās un ar lielisku izklupienu turpināja uzbrukt. Dils Bahadūrs tieši to arī gaidīja. Par spīti korpulencei, lama palēcās kā veikls dzīvnieks, uzzīmēja gaisā loku, tomēr tā arī nespēja pieskarties jauneklim kad skolotāja kāja šāvās uz priekšu varenā spērienā, princis vairs neatradās vietā, kur varētu sitienu saņemt. Sekundes simtdaļā Dils Bahadūrs jau bija pretiniekam aiz muguras un spēcīgi iesita tam pa pakausi. Tas bija viens no tao-šu paņēmieniem, kas varēja uz vietas paralizēt un pat nogalināt, tomēr princis bija aprēķinājis spēku tā, lai tikai noguldītu pretinieku zemē un nenodarītu viņam pāri.
- Iespējams, ka iepriekšējā dzīvē Dils Bahadūrs ir bijis varen kareivīga meiča, kājās ceļoties, Tensings ļoti apmierināts sacīja un sveica mācekli ar dziļu paklanīšanos.
- Iespējams, ka mans cienījamais skolotājs bija aizmirsis niedres īpašības, jauneklis pasmaidīja un arī paklanījās.
Šai mirklī uz zemes parādījās ēna, un abi vīrieši pacēla skatienu: virs viņu galvām apļus meta tas pats baltais putns, ko abi bija redzējuši jau pāris stundu iepriekš.
- Vai tu šajā ērglī samani ko dīvainu? lama jautāja.
- Iespējams, ka mana redze nav tik laba, skolotāj, bet es tam neredzu auru.
- Es arī ne…
- Ko tas nozīmē? jauneklis interesējās.
- Pasaki man tu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr.
- Ja mēs to nevaram redzēt, iespējams, ka tā nemaz nepastāv, skolotāj.
- Tas ir ļoti gudrs spriedums, lama smējās.
- Kā gan var būt, ka putnam nav auras?
- Iespējams, ka tā ir mentāla projekcija, Tensings sprieda.
- Pamēģināsim ar viņu sazināties, Dils Bahadūrs sacīja.
Skolotājs un māceklis aizvēra acis un atvēra prātu un sirdi, lai saņemtu enerģiju no varenā putna, kas lidoja virs viņu galvām. Tā viņi sēdēja vairākas minūtes. Putna klātbūtne bija tik spēcīga, ka abi juta ādas vibrācijas.
- Vai viņš jums kaut ko saka, skolotāj?
- Es tikai jūtu tā satraukumu un apjukumu. Nevaru atšifrēt teikto. Un tu?
- Es arī ne.
- Es nezinu, ko tas nozīmē, Dil Bahadūr, tomēr ir kāds iemesls, kādēļ ērglis mūs meklē, Tensings nosprieda. Viņš nekad neko līdzīgu nebija piedzīvojis un šķita mazliet apjucis.
11 Totēma dzīvnieks jaguārs
Tunkhalas pilsētā valdīja apjukums. Policisti nopratināja vai pusi pilsētas iedzīvotāju, tikmēr zaldātu vienības devās uz valsts iekšieni ar džipiem un arī zirgiem, jo neviens riteņu transports nevarēja pievārēt gandrīz vertikālās kalnu takas. Pie reliģiskām statujām pulcējās mūki ar ziedu, rīsa un vīraka ziedojumiem. Tempļos skanēja trompetes un visās malās plīvoja lūgšanu karodziņi. Pirmo reizi kopš ieviešanas televīzija raidīja visu dienu, tūkstošiem reižu atkārtojot vienu un to pašu ziņu un rādot pazudušo meiteņu fotogrāfijas. Upuru mājās nebija adatai vietas, kur nokrist: draugi, radinieki un kaimiņi ieradās izteikt līdzjūtību, nesot līdzi ēdienu un uz papīra uzrakstītas lūgšanas, kuras sadedzināja reliģisko attēlu priekšā.
Keitai Koldai izdevās pa telefonu sazināties ar Amerikas Savienoto Valstu vēstniecību Indijā, lai lūgtu atbalstu, tomēr rakstniece īpaši neticēja, ka palīdzība varētu ierasties laikus, ja vien tā tiešām tik tālu nokļūtu. Funkcionārs, kurš viņu uzklausīja, sacīja, ka Aizliegtā karaliste neatrodas viņa jurisdikcijā, savukārt
Nadja Santosa nav Amerikas Savienoto Valstu, bet gan Brazīlijas pilsone. To visu noklausoties, rakstniece nolēma kļūt par ģenerāļa Mijara Kunglunga ēnu. Šā vīra rīcībā atradās visi valsts militārie resursi, un Keita nebija ar mieru pieļaut, ka tie kaut brīdi tiek izmantoti nelietderīgi. Viņa ar vienu rāvienu atbrīvojās no sarongas, ko bija nēsājusi visas šīs dienas, un atkal tērpās ierastajās ceļotājas drēbēs, iekāpa ģenerāļa džipā, un neviens viņu nevarēja atrunāt.