- Jūs un es, mēs dosimies pārgājienā, rakstniece paziņoja pārsteigtajam ģenerālim, kurš nesaprata visus viņas teiktos vārdus, tomēr ļoti labi nojauta viņas nodomus.
- Tu, Aleksandr, paliksi Tunkhalā, jo Nadja ar tevi sazināsies, ja vien spēs to izdarīt. Piezvani vēlreiz uz vēstniecību Indijā, Keita Kolda izrīkoja mazdēlu.
Alekss nespēja nosēdēt klēpī saliktām rokām, tomēr viņš lieliski saprata, ka vecmāmiņai ir taisnība. Puisis devās uz viesnīcu, kur bija telefona aparāts, un dabūja sarunu ar vēstnieku, kurš bija mazliet laipnāks par ierēdni, bet gluži tāpat nespēja apsolīt neko konkrētu. Aleksandrs runāja ar žurnāla International Geographic redakciju Vašingtonā. Gaidot viņš izveidoja sarakstu ar visiem, pat pašiem niecīgākajiem datiem, kuri varētu dot kādu apjausmu par notikušo.
Domājot par Ērgli, puisim trīcēja rokas. Kāpēc gan Skorpiona sekta bija izvēlējusies tieši viņu? Kāpēc viņi riskēja, nolaupot ārzemnieci, kas, bez šaubām, varēja izraisīt starptautisku skandālu? Ko nozīmēja Bruņneša Teksa klātbūtne svētkos? Kādēļ amerikānis bija maskējies? Vai tiešām zem citām maskām slēpās zilie kaujinieki, kā bija šķitis Ērglei? Šie un tūkstošiem citu jautājumu maisījās Aleksandram pa galvu, arvien vairojot viņa izmisumu.
Ja vien varētu atrast Bruņneša Teksu, viņš sprieda, būtu iespējams sataustīt diega galu, kas aizvestu līdz Nadjai, bet tagad puisis pat nezināja, ar ko sākt. Meklējot jelkādu risinājumu, viņš uzmanīgi pārdomāja ikvienu ar šo vīru pārmīto vārdu un Sarkanā cietokšņa pagrabos Indijā dzirdēto sarunu. Pēc tam Alekss pierakstīja savus secinājumus.
- Bruņneša Teksam ir kāds sakars ar Skorpiona sektu.
- Brunneša Teksam nav nekāda labuma no meiteņu nolaupīšanas. Tas nav viņa uzdevums.
- Viņš varētu nodarboties ar narkotiku kontrabandu.
- Narkotiku kontrabandas operācijai nav nekāda sakara ar meiteņu nolaupīšanu, jo tā pievērstu pārāk lielu uzmanību.
- Līdz pat šim brīdim zilie kaujinieki nekad nav sagūstījuši Aizliegtās karaļvalsts meitenes. Viņiem droši vien ir kāds nopietns iemesls, lai to darītu.
- Šis iemesls var būt vēlme piesaistīt pastiprinātu uzmanību un mazināt policijas un bruņoto spēku modrību.
- Ja tas tiešām tā ir, tad operācijas mērķis ir pavisam cits. Kāds? Kāds būs nākamais trieciens?
Aleksandrs sprieda, ka viņa secinājumi nevieš daudz skaidrības viņš gāja riņķiem apkārt.
Ap diviem pēcpusdienā piezvanīja vecmāmiņa Keita, kas atradās kādā ciemā divu stundu brauciena attālumā no galvaspilsētas. Meiteņu meklējumos ģenerāļa Mijara Kunglunga zaldāti bija pārskatījuši visus ciematus, tempļus, klosterus un mājas. Nebija jaunu ziņu, tomēr bija skaidrs, ka baisie zilie kaujinieki joprojām atrodas valstī. Vairāki zemnieki tālumā bija redzējuši melnā tērptus jātniekus.
- Kādēļ gan viņi meklē tur? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka kaujinieki neslēpjas šādās vietās! Aleksandrs iesaucās.
- Mēs sekojam ikvienam pavedienam, dēls. Zaldāti pārķemmē arī kalnus, Keita skaidroja.
Puisis atcerējās kaut kur dzirdējis, ka Skorpiona sekta labi zina visas Himalaju pārejas. Šie vīri noteikti slēpjas visnepieejamākās vietās.
Jaunietis nolēma, ka nevar vienkārši sēdēt viesnīcā un gaidīt. "Mani taču sauc Aleksandrs, kas nozīmē "cilvēku aizstāvis"," viņš murmināja un bija pilnīgi pārliecināts, ka vārda nozīme ietver arī sieviešu aizsargāšanu. Puisis uzvilka jaku un alpīnistu zābakus tos pašus, ko parasti lietoja kopā ar tēvu, kāpjot Kalifornijas klintīs, saskaitīja naudu un devās meklēt zirgu.
Viņš tikko bija izgājis no viesnīcas, kad netālu no durvīm ieraudzīja zemē guļošu Borobu. Aleksandrs noliecās dzīvnieciņu pacelt un skaļi iekliedzās, jo domāja, ka pērtiķītis ir miris, tomēr, tikko puisis bija viņam pieskāries, Boroba atvēra acis. Glāstot un murminot pērtiķīša vārdu, Aleksandrs aiznesa viņu uz virtuvi, kur sadabūja augļus. Borobam ap muti bija putas, acis piesārtušas un ķermenītis nobrāzumiem klāts, bet uz ķepiņām asiņainas brūces. Viņš izskatījās pilnīgi zaudējis spēkus, tomēr, apēdis banānu un padzēries ūdeni, mazliet atguvās.
Vai tu zini, kur ir Nadja? Aleksis jautāja, tīrot Borobas brūces, tomēr nespēja saprast ne pērtiķīša kliedzienus, ne žestus.
Alekss nožēloja, ka nav iemācījies saprasties ar Borobu. To viņš būtu varējis izdarīt, kad viņi trīs nedēļas pavadīja Amazones džungļos, un Nadja vairākas reizes piedāvāja draugam iemācīties pērtiķu valodu, kura sastāv tikai no nedaudzām skaņām un kuru, pēc Nadjas domām, var iemācīties ikviens. Aleksandram tas nešķita svarīgi, puisis domāja, ka viņiem nebija daudz ko teikt, turklāt vienmēr tuvumā bija arī Nadja, kura sacīto varēja pārtulkot. Un tagad dzīvnieciņam noteikti bija pati svarīgākā informācija pasaulē!
Puisis apmainīja kabatas lukturīša baterijas un ielika to mugursomā kopā ar pārējo kalnos kāpšanas ekipējumu. Soma bija smaga, tomēr pietika tikai uzmest acis kalniem, kas apjoza pilsētu, lai saprastu, ka to ņemt līdzi ir nepieciešams. Aleksandrs launagā ieēda augļus, maizi un sieru, pēc tam tajā pašā viesnīcā aizņēmās vienu no vairākiem zirgiem izplatītāko transporta līdzekli pilsētā. Viņš vairākas reizes bija jājis, kad ar ģimeni vasarās ciemojās pie mātes vecākiem, tomēr tur apkārtne bija līdzena. Puisis sprieda, ka zirgam noteikti ir pieredze, kuras trūka viņam pašam, lai tiktu augšā stāvajos kalnos. Viņš iekārtoja Borobu sev azotē, atstājot ārā tikai dzīvnieciņa galvu un priekšķepiņas, un aulekšiem vien devās pērtiķīša norādītajā virzienā.
Kad sāka satumst un kļuva vēsāks, Nadja saprata, ka situācija ir bezcerīga. Pēc tam kad bija nosūtījusi pēc palīdzības Borobu, viņa pati no augšas uzmanīja stāvo nogāzi. Krāšņā augu valsts, kas bija redzama Aizliegtās karalistes ielejā un pakalnos, augstāk kalnos pilnīgi izzuda. Tas ļāva daudzmaz sekot līdzi zilo vīru pārvietošanās maršrutiem bandīti devās meiteni meklēt uzreiz pēc tam, kad bija atklājuši viņas prombūtni. Viens no viņiem nokāpa līdz vietai, kur kaujinieki bija atstājuši zirgus, un droši vien brīdināja pārējos. Spriežot pēc pārtikas un zirglietām, Nadja nešaubījās, ka kalnos bija vēl arī citi kaujinieki, kaut arī to skaitu nebija iespējams noteikt.
Pārējie Skorpiona sektas cīnītāji pārstaigāja alas apkārtni un sagūstītās meitenes atstāja rētainā sievišķa uzraudzībā. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņi iedomājās uzkāpt līdz kalna virsotnei. Nadja saprata, ka nevar palikt šai vietā, jo citādi sekotāji ātri vien viņu atradīs. Meitene paskatījās apkārt un nevarēja aizturēt dusmu kliedzienu. Te bija daudzas vietas, kur paslēpties, tomēr bija arī ļoti viegli apmaldīties. Visbeidzot viņa izvēlējās kādu dziļu, kalnos izgrauztu plaisu, kas atradās uz rietumiem. Tā šķita ļoti piemērota, jo meitene tur varēja paslēpties aiz zemes nelīdzenumiem, kaut arī nebija droša, ka vēlāk spēs no turienes izkļūt.
Ja zilie vīri viņu nespēs atrast, to nevarēs izdarīt arī Jaguārs. Meitene lūdzās, lai viņam neienāk prātā ierasties vienam, jo bez citu palīdzības Aleksandrs nekad nevarētu tikt galā ar Skorpiona sektas kaujiniekiem. Tomēr, zinot drauga neatkarīgo raksturu un to, kā viņu tracināja vietējo iedzīvotāju nenoteiktais runas veids un uzvedība, Nadja baidījās, ka Aleksandrs palīdzību nelūgs.
Redzot, ka vairāki vīri kāpj augšup kalnā, meitenei nācās pieņemt lēmumu. No augšas slēptuvei izvēlētā kalna plaisa izskatījās daudz seklāka nekā patiesībā, un Nadja par to pārliecinājās, jau uzsākot kāpienu lejup. Viņa nebija pieradusi pārvietoties pa šādu apkārtni un baidījās no augstuma, tomēr atmiņas par kāpienu pa stāvo Amazones ūdenskrituma klinti kopā ar indiāņiem atdeva meitenei drosmi. Protams, toreiz līdzās bija Aleksandrs, bet tagad viņa bija viena pati.