Kā muša pielipusi pie vertikālās klinšu sienas, Nadja bija nokāpusi tikai divus vai trīs metrus, kad pārtrūka sakne, aiz kuras viņa turējās, ar kāju meklējot atbalsta punktu. Meitene zaudēja līdzsvaru, centās kaut kam pieķerties, bet te bija tikai ledus gabali. Viņa paslīdēja un neglābjami vēlās lejup. Dažas sekundes panika ņēma virsroku, un Nadja bija pārliecināta, ka ies bojā; tomēr, sev par lielu pārsteigumu, viņa piezemējās uz kāda krūmāja, kas ievērojami mīkstināja kritienu. Sasitusies, nobrāzumiem un brūcēm klāta, meitene gribēja pakustēties, bet iekliedzās no stiprām sāpēm. Viņa ar šausmām pamanīja, ka kreisā roka izliekta nedabiskā leņķī. Nadja bija izmežģījusi plecu.
Pirmās minūtes viņa neko nejuta, ķermenis bija pilnīgi truls, bet drīz vien sāpes kļuva neizturamas, un Nadjai šķita, ka viņa tūdaļ noģībs. Pakustoties sāpēja vēl vairāk. Viņa koncentrējās, lai saglabātu skaidru apziņu un novērtētu situāciju. Tagad nebija īstais brīdis zaudēt galvu, meitene nosprieda.
Kad viņa spēja mazliet nomierināties, Nadja paskatījās uz augšu un sev apkārt ieraudzīja stāvas klintis, virs kurām pletās bezgalīgs miers un tik zilas debesis, ka tās izskatījās uzgleznotas. Viņa sauca palīgā savu totēma dzīvnieku, un ar lielu garīgu piepūli spēja kļūt par varenu ērgli, izlidot no plaisas, kurā meitene bija ieslodzīta, un planēt virs kalniem. Putna lielie spārni noturēja viņu gaisā, un ērglis klusi lidinājās debesu augstumos, no augšas vērojot ainavu ar sniegotajām virsotnēm un daudz zemāk Aizliegtās karaļvalsts košo zaļumu.
Nākamo stundu laikā Nadja sauca ērgli, kad viņu pievārēja izmisums. Lielais putns katru reizi sniedza atvieglojumu garam.
Pamazām viņa piespieda sevi kustēties, pieturot savainoto roku ar veselo un apsēžoties zem krūmāja. Tas bija labi darīts, jo zilie kaujinieki bija nokļuvuši līdz virsotnei, kur meitene bija atradusies agrāk, un pētīja apkārtni. Viens no viņiem mēģināja nokāpt plaisā, tomēr tā bija pārāk stāva, un vīrs nolēma ja jau viņš to nespēj, arī bēgle to nebūtu varējusi izdarīt.
No savas paslēptuves Nadja dzirdēja, kā bandīti sasaucas valodā, ko meitene pat nemēģināja saprast. Kad viņi beidzot aizgāja, kalna virsotnē atkal iestājās klusums, un meitene palika pilnīgi viena.
Par spīti tam, ka viņai bija jaka, Nadjai sala. Aukstums vēl vairāk pastiprināja sāpes savainotajā plecā un uzdzina nepārvaramu vēlēšanos gulēt. Viņa nebija ēdusi kopš iepriekšējā vakara, bet izsalkumu nejuta, tikai šausmīgas slāpes. Nadja skrāpēja netīro ledu, kas bija sakrājies starp akmeņiem, un alkatīgi to sūkāja, tomēr kūstot ledus mutē radīja dubļu garšu. Meitene apjauta, ka nāk nakts un tūdaļ pat gaisa temperatūra ievērojami pazemināsies. Viņa aizvēra acis. Brīdi meitene cīnījās ar nogurumu, bet tad nosprieda, ka guļot laiks paies ātrāk.
- Iespējams, ka es nekad vairs neredzēšu rītausmu, viņa nomurmināja, ļaujoties miegam.
Tensings un Dils Bahadūrs no savas alas devās kalnos. Šīs stundas viņi parasti veltīja mācībām, tomēr šoreiz neviens no abiem neizņēma no lādes pergamentus, jo viņu prātus nodarbināja pavisam kas cits. Viņi aizdedzināja nelielu krāsniņu un uzsildīja tēju. Pirms nodoties meditācijai, viņi apmēram piecpadsmit minūtes skaitīja Om mani padme hum un pēc tam lūdza prāta skaidrību, lai saprastu dīvaino zīmi, ko bija redzējuši debesīs. Skolotājs un māceklis iegāja transā, un viņu gars pameta ķermeni, lai uzsāktu ceļojumu.
Līdz saules rietam bija atlikušas apmēram trīs stundas, kad skolotājs un māceklis atvēra acis. Dažus mirkļus viņi sēdēja nekustīgi, dodot tālu ceļojumu veikušajai dvēselei laiku no jauna aprast ar realitāti un alu, kurā viņi dzīvoja. Transa laikā viņi abi bija redzējuši līdzīgas vīzijas, tāpēc nekādi skaidrojumi nebija nepieciešami.
- Skolotāj, šķiet, ka mēs dosimies palīgā cilvēkam, kas sūtīja balto ērgli, sacīja princis, būdams drošs par to, ka tāds ir arī Tensinga lēmums, jo šis bija Būdas norādītais līdzjūtības ceļš.
- Varbūt, ieraduma vadīts, lama atbildēja, lai gan viņa lēmums bija tikpat stingrs kā māceklim.
- Kā mēs vinu atradīsim?
- Iespējams, ka ērglis mūs vadīs.
Viņi apvilka vilnas tunikas, uzmeta plecos jaka ādu, apāva ādas zābakus, kurus parasti lietoja garos pārgājienos un aukstās ziemās, paņēma savus garos spieķus un eļļas lampiņas. Pie jostas abi piekāra somu ar miltiem tsampai un taukus savu galveno ēdmaņu. Otrā somā Tensings nesa pudelīti ar rīsa liķieri, koka kastīti ar akupunktūras adatām un dažus no medikamentiem. Dils Bahadūrs uzmeta plecā vienu no saviem visīsākajiem lokiem un stopu ar bultām. Nesakot ne vārda, viņi abi devās uz to pusi, kur bija redzējuši lielo, balto putnu.
Nadja Santosa bija tuvu nāvei. Viņu vairs nemocīja ne sāpes un aukstums, ne bads un slāpes. Viņa peldēja iztēles valstībā un sapņoja, ka ir ērglis. Reizēm meitene pamodās, un tad viņas prātā pazibēja apziņas drumslas, viņa zināja, kur atrodas un kā jūtas, saprata, ka vairs nav atlicis daudz cerību, tomēr, iestājoties naktij, Nadjas gars jau bija brīvs no jebkādām bailēm.
Pēdējās stundas bija nesušas lielu vilšanos. Kad zilie vīri bija devušies prom un viņus vairs nevarēja dzirdēt, Nadja mēģināja rāpties uz augšu, bet drīz vien saprata, ka bez palīdzības un ar savainotu roku to nevar izdarīt. Katra kustība sagādāja mocības, tāpēc meitene nemaz nemēģināja novilkt jaku, lai apskatītu satriekto plecu, tomēr redzēja, ka roka ir stipri pietūkuši. Lāgiem sāpes viņu apstulbināja, tomēr, ja tām pievērsa uzmanību, bija vēl sliktāk. Nadja mēģināja domāt par ko citu.
Visas dienas garumā meiteni vairākas reizes pārņēma pilnīga izmisuma sajūta. Viņa raudāja, domājot par savu tēvu, kuru vairs nekad neredzēs, un domās sauca Jaguāru. Kur gan draugs tagad bija? Vai Boroba viņu atrada? Kāpēc viņš nenāca? Pāris reižu viņa kliedza, līdz pazuda balss, nemaz nesatraucoties, ka saucienus varētu sadzirdēt Skorpiona sektas kaujinieki, jo labāk izvēlējās stāties viņiem pretī nekā palikt šeit viena pati, tomēr neviens neatsaucās. Brīdi vēlāk Nadja sadzirdēja soļus, un viņas sirds no prieka salēcās, bet tad viņa ieraudzīja, ka tas bija tikai kalnu kazu pāris. Meitene sauca dzīvniekus kazu valodā, bet tie tomēr netuvojās.
Nadjas mūžs bija pagājis Amazones siltajā un mitrajā klimatā. Viņa nepazina aukstumu. Tunkhalā, kur ļaudis tērpās zīdā un kokvilnā, viņa nespēja novilkt pat vesti. Meitene nekad nebija redzējusi sniegu un nezināja, kas ir ledus, līdz Ņujorkā ieraudzīja kādu mākslīgā ledus slidotavu. Tagad viņa drebinājās. Spraugā, kur viņa bija ieslodzīta, nepūta vējš un krūmājs mazliet mazināja aukstumu, tomēr meitenei tik un tā tas šķita neizturams. Viņa stundām ilgi gulēja sarāvusies, līdz vairs nejuta notirpušos locekļus. Visbeidzot, kad debesis jau sāka satumst, Nadja pavisam skaidri sajuta nāves klātbūtni. Viņa to pazina, jo bija redzējusi jau agrāk. Amazonē viņa bija redzējusi piedzimstam un nomirstam cilvēkus un dzīvniekus un zināja, ka katra dzīva būtne iziet vienu un to pašu ciklu. Dabā viss atjaunojas. Meitene atvēra acis, lai paskatītos zvaigznēs, tomēr vairs neko nevarēja saredzēt, viņa bija iegrimusi pilnīgā tumsā, jo plaisā neiespīdēja vārā mēnesnīcas gaisma, kas blāvi apmirdzēja Himalaju virsotnes. Meitene atkal aizvēra acis un iedomājās, ka tēvs ir tepat līdzās un atbalsta viņu. Prātā pazibēja samaņa Valimai sievas tēls, viņas caurspīdīgais gars, kas burvi it visur pavadīja, un Nadja prātoja, vai gan tikai indiāņu dvēseles varēja pēc savas gribas nākt un iet no debesīm uz zemi. Meitene sprieda, ka arī viņa tā varētu darīt, un nolēma, ka tad viņa vēlētos atgriezties kā gars, lai mierinātu tēvu un Jaguāru, tomēr katra doma Nadjai prasīja milzīgu piepūli, un viņa vēlējās tikai gulēt.