Tensings un Dils Bahadūrs telepātiski saprata, ka svešinieks meklē pazudušu meiteni, kuras vārds ir Ergle. Viņi apjauta, ka tā noteikti ir tā pati persona, kas sūtīja balto putnu. Viņiem nebūt nešķita dīvaini, ka meitene spēj pārvērsties par putnu, tāpat kā viņus nepārsteidza tas, ka jauneklis viņu acu priekšā bija parādījies kā liels, melns kaķis. Viņi domāja, ka nekas nav neiespējams. Transa un astrālo ceļojumu laikā viņi paši bija kļuvuši par dažādiem dzīvniekiem vai būtnēm no citiem universiem. Lama un viņa māceklis Aleksandra prātā izlasīja aizdomas par Skorpiona sektas bandītiem, par kuriem Tensings bija dzirdējis runājam savos ceļojumos pa Indijas ziemeļiem un Nepālu.
Šai brīdī kāds kliedziens debesīs pārtrauca vīriešu domu apmaiņu. Viņi pacēla acis, un tur, virs galvas, atkal bija milzu putns. Tas apmeta nelielu loku un pazuda tumšajā plaisā, kas atradās mazliet tālāk.
- Ērgle! Nadja! vispirms ar traku prieku un uzreiz pēc tam ar šausmīgām bailēm iesaucās Aleksandrs.
Situācija bija bezcerīga, jo tumsā nokāpt plaisas dibenā bija gandrīz neiespējami. Tomēr viņiem bija jāmēģina to izdarīt, jo tas, ka Nadja nebija atbildējusi uz Aleksandra daudzkārtējiem saucieniem un Borobas kliedzieniem, nozīmēja, ka viņai noticis kas ļauns. Viņa noteikti vēl bija dzīva, par to liecināja ērgļa mentālā projekcija, tomēr meitene varēja būt smagi ievainota. Laiku zaudēt vairs nedrīkstēja.
- Es kāpšu lejā, Aleksandrs angliski sacīja.
Lai saprastu puiša nodomu, Tensingam un Dilam Bahadūram tulkojums nebija nepieciešams, un viņi bija gatavi palīdzēt.
Jaunietis nopriecājās, ka bija paņēmis līdzi alpīnista inventāru un laternu, kā arī ieguvis pietiekamu pieredzi, kopā ar tēvu kāpjot kalnos un klintīs. Viņš uzvilka iekāres, iedzina starp klintīm metāla āķi, pārbaudīja, kā tas turas, piestiprināja virvi un kā zirneklis nokāpa plaisā. Tensings un Dils Bahadūrs visu mūžu bija dzīvojuši kalnos, tomēr neko tamlīdzīgu agrāk nebija redzējuši.
12 Prāta zāles
Pirmais, ko Nadja sajuta, kad atkal nāca pie samaņas, bija rūgtenā smarža no smagās jaka ādas, kurā viņa bija ietīta. Viņa pavēra acis, bet neko neredzēja. Gribēja pakustēties, bet nevarēja; mēģināja runāt, bet balss neskanēja. Pēkšņi viņa sajuta neizturamas sāpes plecā, un pēc pāris sekundēm tās izplatījās pa visu ķermeni. Viņa atkal iegrima tumsā, un meitenei šķita, ka viņa krīt un pazūd tumšā bezdibenī. Šādā stāvoklī Nadja it kā mierīgi peldēja, bet tikko kaut drusciņ atgriezās apziņa, viņas ķermeni caururba sāpju bultas. Viņa reiba un vaidēja.
Beidzot meitene sāka mosties, bet viņas smadzenes šķita ietītas baltā vatē, no kuras nekādi nevarēja tikt laukā. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja pār sevi noliekušos Jaguāra seju un nosprieda, ka ir mirusi, tomēr pēcāk izdzirda kādu balsi. Nadja ar pūlēm fokusēja skatienu, un, sajūtot dedzinošās sāpes plecā, saprata, ka vēl joprojām ir dzīva.
- Ērgle, tas esmu es… sacīja Aleksandrs, kurš bija tik ļoti izbijies un aizkustināts, ka tik tikko valdīja asaras.
- Kur mēs atrodamies? viņa murmināja.
Meitenes redzeslokā parādījās kāda mierīga bronzas krāsas seja ar mandeļveida acīm.
Pampo kachi, drosmīgā meitene, Tensings viņu sveicināja. Rokā viņš turēja koka kausiņu un norādīja, ka Nadjai tas jāizdzer.
Meitene ar grūtībām norija silto un rūgto šķidrumu, kas gluži kā akmens iekrita tukšajā kuņģī. Viņai palika slikta dūša, bet lamas roka stingri uzspieda meitenes krūtīm, un nelabums uzreiz pārgāja. Nadja iedzēra vēl mazliet, Jaguārs un Tensings pazuda, un viņa iegrima dziļā un mierīgā miegā.
Izmantojot virvi un laternu, Aleksandrs līdz plaisas dibenam bija nolaidies pāris sekundēs. Tur viņš zem krūma atrada ledusaukstu un nekustīgu, čokuriņā sarāvušos Nadju, kas šķita mirusi. Pārliecinājies, ka draudzene tomēr elpo, Aleksandrs jutās tik atvieglots, ka iekliedzās. Mēģinot meiteni pakustināt, viņš redzēja, ka Nadjas roka karājas dīvainā leņķī, un nosprieda, ka droši vien lauzts kāds kauls, tomēr nemēģināja par to pārliecināties. Vispirms draudzene bija jādabū no šejienes laukā, un Aleksandrs sprieda, ka nebūs viegli bezsamaņā guļošo meiteni izvilkt no dziļās bedres.
Viņš noņēma iekāres un uzlika tās Nadjai. Tūdaļ pat puisis izmantoja arī savu jostu, lai nostiprinātu pie krūtīm draudzenes savainoto roku. Dils Bahadūrs un Tensings ļoti uzmanīgi uzvilka meiteni augšā, cenšoties, lai viņa neatsitas pret akmeņiem, un pēc tam vēlreiz nolaida virvi, lai arī Aleksandrs varētu izrāpties.
Tensings apskatīja Nadju un nosprieda, ka viņai nepieciešams sasildīties. Par roku varēja parūpēties pēc tam. Viņš iedeva meitenei nedaudz rīsu liķiera, bet viņa bija bez samaņas un šķidrumu nenorija. Tad viņi trijatā vairākas minūtes rīvēja Nadju no augšas līdz apakšai, līdz asinsrite atkal sāka darboties un vaigos atgriezās tikko samanāms sārtums. Pēc tam vīri ietina meiteni kā sainīti vienā no jaku ādām, apsedzot pat seju.
No garajiem spieķiem, Aleksandra virves un otras jaka ādas viņi pagatavoja improvizētas nestuves un aiznesa meiteni līdz netālam patvērumam, vienai no daudzajām kalnu alām. Ar Nadju plecos atpakaļceļš līdz Tensinga un Dila Bahadūra alai bija pārāk sarežģīts un garš, tāpēc lama nolēma, ka šeit viņi ir pasargāti no bandītiem un līdz rītam var atpūsties.
Dils Bahadūrs atrada sausas saknes un uzkūra no tām nelielu ugunskuru, kas deva mazliet gaismas un siltuma. Nadjai ļoti uzmanīgi novilka jaku, un Aleksandrs nevarēja novaldīties, aiz šausmām neiekliedzies, kad ieraudzīja kā nedzīvu karājamies draudzenes aplam piepampušo roku un no vietas izsisto pleca kaulu. Turpretim Tensings nemaz nesatraucās.
Lama atvēra savu koka kastīti un, lai mazinātu sāpes, noteiktos punktos Nadjas galvā sadūra adatas. Tūdaļ pat viņš izņēma no somas arī ārstniecības augus un ar akmeņiem tos samala, savukārt Dils Bahadūrs bļodiņā izkausēja taukus. Lama no samaltā pulvera sajauca aromātisku un tumšu ziedi. Tensinga lietpratīgās rokas ievilka Nadjas pleca kaulu atpakaļ vietā un pēc tam noklāja savainoto vietu ar tikko pagatavoto pastu, bet adatu iedarbības iespaidā meitene tikmēr nemaz nepakustējās. Tensings telepātiski un ar zīmēm paskaidroja Aleksandram, ka sāpes rada spiediens un pretestība, kas bloķē prātu un samazina dabiskās atlabšanas spējas. Akupunktūrai piemīt ne tikai anestēziska iedarbība, tā aktivizē arī ķermeņa imūnsistēmu. Lama bija pārliecināts, ka Nadja necieš sāpes.
Lai pagatavotu pārsējus, Dils Bahadūrs noplēsa savai tunikai vienu malu, uzlika vārīties ūdeni, kuram pievienoja šķipsnu ugunskura pelnu, un šajā šķidrumā samērcēja auduma strēmeles, ko lama pēc tam izmantoja, lai pārsietu meitenes savainoto plecu. Ar šalles palīdzību Tensings tūdaļ roku nostiprināja, izvilka akupunktūras adatas un norādīja Aleksandram, lai viņš ar klinšu spraugās sapūsto sarmu un sniegu atvēsina Nadjas karsonī degošo pieri.
Nākamās stundas Tensings un Dils Bahadūrs koncentrējās, lai ārstētu Nadju ar mentālo spēku. Šī bija pirmā reize, kad princis šo metodi izmēģināja ar kādu cilvēku. Skolotājs ilgus gadus viņam bija licis vingrināties, bet viņi vienmēr izmantoja tikai ievainotus dzīvniekus.
Aleksandrs saprata, ka jaunie draugi mēģina piesaistīt Visuma enerģiju un novadīt to, lai spēcinātu Nadju. Dils Bahadūrs telepātiski bija paskaidrojis puisim, ka skolotājs ir ārsts, turklāt varens tulku, kas pārvalda arī milzīgu iepriekšējās dzīvēs uzkrātu gudrību. Kaut arī Alekss nebija īsti pārliecināts, vai ir visu pareizi sapratis, viņš tomēr centās abus mūkus nepārtraukt un jautājumus neuzdot. Viņš apsēdās līdzās Nadjai, ar sniegu atvēsināja draudzenes pieri un, kad viņa pamodās, pasniedza padzerties. Puisis uzturēja uguni ugunskurā, līdz beidzās kurināmais sausās saknes. Kamēr lotosa pozā sēdošie mūki ar aizvērtām acīm, uz draudzenes ķermeņa uzlikuši labo roku, murmināja mantras, nakts tumšajā segā ieaudās pirmie rītausmas stari.