Kādu laiku vēlāk, kad Aleksandrs varēja pārdomāt visu šai dīvainajā naktī pieredzēto, vienīgais vārds, kurš viņam nāca prātā, lai apzīmētu abu noslēpumaino vīru darbības, bija "maģija". Puisim nebija cita izskaidrojuma, lai pateiktu, kā viņi izārstēja Nadju. Aleksandrs sprieda, ka pulveris, no kura lama pagatavoja pastu, bija spēcīgs un pasaulē nezināms līdzeklis, tomēr viņš bija pārliecināts, ka brīnumu galvenokārt radīja Tensinga un Dila Bahadūra mentālais spēks.
Kamēr lama un princis lietoja savu psihisko spēku, lai izārstētu Nadju, Aleksandrs domāja par savu māti tālajā Kalifornijā. Viņš iztēlojās vēzi kā organismā paslēpušos teroristu, kas ar prieku gatavs uzbrukt jebkurā brīdī. Ģimene bija nosvinējusi Lizas Koldas atveseļošanos, bet visi zināja, ka brīnums nebija noticis. Ķīmijterapija kopā ar Briesmoņu pilsētā iegūto veselības ūdeni un burvja Valimai iedotajiem augiem bija uzvarējusi tikai pirmo uzbrukumu, tomēr cīņa vēl nebija galā. Redzot, kā Nadja pa vienu nakti pārsteidzošā ātrumā atveseļojas, kamēr mūki tikai klusi skaita lūgšanas, Aleksandrs sev apsolīja atvest māti uz Zelta pūķa karaļvalsti vai arī pats iemācīties brīnumaino metodi, lai viņu dziedinātu.
Gaismai austot, Nadja pamodās bez drudža, ar sārtiem vaigiem un milzīgu izsalkumu. Pirmais meiteni sveica viņai līdzās ieritinājies Boroba. Tensings pagatavoja tsampu, un Nadja to aprija, it kā ēdiens būtu brīnum gards, kaut gan patiesībā tā bija pelēcīga putra, kas garšoja pēc kūpinātām auzām. Tāpat viņa alkatīgi izdzēra arī lamas pasniegto ārstniecisko šķidrumu.
Nadja visiem angliski izstāstīja savu piedzīvojumu ar zilajiem kaujiniekiem, Pemas un pārējo meiteņu sagūstīšanu un alas atrašanās vietu. Meitene saprata, ka svešie glābēji uztver viņas prāta veidotos tēlus. Kad reizi pa reizei Tensings viņu pārtrauca, lai noskaidrotu kādu sīkumu, Nadja "klausījās ar sirdi" un jautājumu saprata. Par spīti tam, ka mūki uztvēra arī Aleksandra domas, viņam saprašanās radīja visvairāk problēmu. Viņš bija pārguris, acis krita ciet, un puisis nesaprata, kā lama un māceklis var būt tik moži pēc tam, kad pusi nakts bija pavadījuši, glābjot Nadju, un otru pusi skaitot lūgšanas.
- Tās nabaga meitenes ir jāizglābj, pirms viņām nav nodarīts kas briesmīgs, pēc tam kad bija noklausījies Nadjas stāstu, Dils Bahadūrs sacīja.
Tomēr Tensings nebija tik steidzīgs kā princis. Viņš iztaujāja meiteni, lai noskaidrotu, ko tieši viņa bija dzirdējusi alā, un Nadja atkārtoja nedaudzos vārdus, kurus bija sapratusi Pema. Tensings jautāja, vai Nadja tiešām ir pārliecināta, ka dzirdējusi pieminam Zelta pūķi un karali.
- Manam tēvam var draudēt briesmas! princis iesaucās.
- Tavam tēvam? Aleksandrs pārsteigts jautāja.
- Karalis ir mans tēvs, Dils Bahadūrs paskaidroja.
- Es par notikušo esmu daudz domājis, un man šķiet, ka bandīti nav ieradušies Aizliegtajā karaļvalstī tikai tāpēc, lai sagūstītu pāris meiteņu… Aleksandrs sprieda.
- Vai tev šķiet, ka viņus šurp atvedis cits iemesls? Nadja jautāja.
- Domāju, ka meitenes viņi ir nolaupījuši tikai uzmanības novēršanai, un viņu patiesais mērķis ir saistīts ar karali un Zelta pūķi.
- Tā varētu būt, piemēram, statujas zādzība? Nadja uzstāja.
- Es saprotu, ka tā ir ļoti vērtīga. Nevaru izskaidrot, kāpēc viņi pieminēja karali, tomēr man šķiet, ka nekas labs tas nevarētu būt, Alekss sacīja.
Parasti tik bezkaislīgais Tensings un Dils Bahadūrs šoreiz nespēja novaldīties. Pāris minūšu viņi sarunājās savā valodā, un tad lama bez kavēšanās pavēstīja, ka, pirms ķerties pie lietas, viņiem visiem trim ir stundas četras jāatpūšas.
Kad draugi pamodās, pēc saules varēja spriest, ka pulkstenis ir ap deviņiem no rīta. Aleksandrs paskatījās visapkārt un redzēja tikai kalnus un kalnus, it kā atrastos pasaules malā, tomēr viņš saprata, ka patiesībā atrodas netālu no civilizācijas, vienīgi ļoti labi paslēpies. Lamas un viņa mācekļa izvēlētajā vietā viņus aizsargāja augstas klintis, un, labi nepārzinot apkārtni, līdz šejienei bija grūti nokļūt. Sveču gali kādā stūrī liecināja, ka mūki šo vietu izmantojuši jau agrāk. Tensings paskaidroja: lai nokāptu šķietami netālajā ielejā, nepieciešams mest lielu likumu, jo ceļu aizšķērso stāva klints un vienīgo taku uz galvaspilsētu uzrauga zilie kaujinieki.
Nadjai vairs nebija paaugstināta temperatūra, plecs nesāpēja, un rokai pampums bija izzudis. Viņa atkal bija izsalkusi kā vilks un apēda visu, ko viņai piedāvāja, pat zaļa un visai nelabi smaržojoša siera gabaliņu, ko Tensings izvilka no somas. Lama vēlreiz uzklāja pastu uz meitenes pleca, nosēja to ar vecajiem apsējiem, jo citu nebija, un tūdaļ pat palīdzēja Nadjai spert pirmos soļus.
- Skaties, Jaguār, ar mani viss ir pilnīgā kārtībā! Es varēšu jūs aizvest līdz alai, kur atrodas Pema un pārējās meitenes, Nadja iesaucās un, lai apliecinātu savus vārdus, pāris reižu palēcās.
Tomēr Tensings viņai lika nogulties uz improvizētajām nestuvēm, jo meitene vēl nebija pilnīgi atveseļojusies un viņai bija nepieciešama atpūta. Ķermenis ir gara mājoklis, un pret to jāizturas ar cieņu, lama sacīja. Mūks Nadjai uzdeva vizualizēt kaulus katru savā vietā, plecu bez iekaisuma un ādu brīvu no pēdējās dienās gūtajiem sasitumiem un nobrāzumiem.
- Mēs esam tas, ko domājam. Viss, kas mēs esam, rodas no mūsu domām. Pasauli rada domas, mūks telepātiski skaidroja.
Lielos vilcienos Nadja šo ideju saprata tā: viņa varēja izveseļoties ar prāta palīdzību. Tieši to viņas vietā visu nakti bija darījuši Tensings un Dils Bahadūrs.
- Pemai un pārējām meitenēm draud nopietnas briesmas. Viņas var izbēgt no alas pa to pašu ceļu, pa kuru aizbēgu es, tomēr var gadīties, ka viņas jau ir aizvestas prom… Nadja skaidroja Aleksandram.
- Tu stāstīji, ka kaujiniekiem tur ir apmetne ar ieročiem, zirglietām un pārtiku. Domāju, ka aizvest to visu prom pāris stundās nemaz nav tik viegli, puisis sacīja.
- Lai vai kā, bet mums vajadzētu pasteigties, Jaguār.
Tensings norādīja, lai meitene atpūšas, kamēr viņš
un abi jaunieši dosies atbrīvot sagūstītās meitenes. Ala nebija tālu, un Boroba varēja viņiem rādīt ceļu. Nadja mēģināja paskaidrot, ka viņiem nāksies sastapties ar briesmīgajiem Skorpiona sektas vīriem, tomēr meitenei šķita, ka lama viņas teikto īsti nesaprata, jo vienīgā atbilde bija apmierināts smaids.
Tensingam un Dilam Bahadūram nebija līdzi ieroču, tik vien kā prinča loks, bultu stops un divi gari spieķi, kurus viņi visur ņēma līdzi. Viss pārējais bija palicis alā. Vienīgais vairogs bija princim kaklā pakārtais maģiskais aizvēsturiskā pūķa ekskrementa gabaliņš, ko viņi bija atraduši Sniega cilvēku ielejā. Kad mūki patiesi sacentās, kā to reizumis darīja klosteros, kuros princis mācījās, viņi izmantoja daudz un dažādus ieročus. Tās bija draudzīgas sacensības, un tajās tikai retumis kāds dalībnieks guva ievainojumus, jo mūkiem bija liela pieredze un viņi bija ļoti uzmanīgi. Tensings pie krūtīm un muguras piesprādzēja ādas bruņas, turklāt viņam bija arī metāla kāju un roku sargi. Viņa jau tā milzīgais stāvs nu izskatījās divreiz lielāks, un lama bija līdzīgs īstam milzim. Virs šā milzīgā ķermeņa galva izskatījās pārāk maza un maigā sejas izteiksme pilnīgi nevietā. Lamas iecienītākie ieroči bija metāla diski ar rūpīgi uztrītām malām, asām kā dunči, kurus viņš meta ar neticamu ātrumu un precizitāti, kā arī smagais zobens, ko neviens cits vīrs nevarēja pacelt pat ar abām rokām, bet Tensings to vēzēja pa gaisu vienā rokā, turklāt nemaz nepiepūloties. Viņš varēja atbruņot pretinieku ar vienu vienīgu kustību, ar zobenu pāršķelt bruņas vai mest diskus, aizskarot tikai ienaidnieku vaigus un tos pat neievainojot.