Dilam Bahadūram nepiemita skolotāja spēks un izveicība, tomēr viņš bija izmanīgs kā kaķis. Viņš nelietoja bruņas vai citus aizsargus, jo tie traucēja brīvi kustēties, un ātrums bija labākā aizsardzība. Sacensībās viņš varēja izvairīties no dunčiem, bultām un šķēpiem, izlokot ķermeni kā zebiekste. Redzēt princi darbībā bija īsts teātris šķita, ka viņš dejo. Dila Bahadūra iemīļotākais ierocis bija loks, jo princis spēja nevainojami mērķēt: kur viņš paskatījās, tur arī bulta trāpīja. Skolotājs bija viņam iemācījis, ka loks ir daļa no ķermeņa un bulta rokas pagarinājums; šaut vajadzēja instinktīvi, mērķējot ar trešo aci. Tensings bija mēģinājis izaudzināt princi par nevainojamu loka šāvēju, jo tas uztur tīru sirdi. Pēc Tensinga domām, tikai tīras sirds īpašnieks var pilnībā pārvaldīt šo ieroci. Princis, kurš, šaujot mērķī, nekad nekļūdījās, jokodams atbildēja, ka viņa roka par sirdi neko nezina.
Kā visi tao-šu eksperti, fizisko spēku viņi lietoja kā līdzekli rakstura un dvēseles norūdīšanai un nekad neizmantoja, lai kaitētu kādai dzīvai radībai. Budisma pamatu pamats cieņa pret jebkuru dzīvības formu bija arī Tensinga un Dila Bahadūra devīze. Abi uzskatīja, ka ikviena būtne iepriekšējā dzīvē varēja būt viņu māte, tādēļ izturējās pret tām labestīgi. Lama apgalvoja, ka nav svarīgi, kam cilvēks tic vai netic, bet gan tas, ko viņš dara. Viņi nevarēja nomedīt putnu, lai to apēstu, un vēl jo mazāk varēja nogalināt cilvēku. Ienaidnieks bija jāuztver kā skolotājs, kurš dod iespēju savaldīt kaislības un uzzināt ko jaunu pašam par sevi. Agrāk viņiem nekad nebija nācies uzbrukt.
- Kā gan es, skolotāj, ar tīru sirdi varu šaut uz citiem cilvēkiem?
- Tas ir atļauts tikai tādā gadījumā, ja nav citas iespējas un ir pilnīga pārliecība, ka iemesls ir taisnīgs, Dil Bahadūr.
- Skolotāj, šķiet, ka šoreiz man ir tāda pārliecība.
- Lai visām dzīvajām būtnēm ir laimīgs liktenis, lai neviens necieš, kopā ar skolotāju noskaitīja māceklis, no visas sirds vēloties, lai viņam nenāktos izmantot nevienu no saviem nāvējošajiem kaujas mākslas paņēmieniem.
Aleksandrs allaž bija samierniecisks, savos sešpadsmit dzīves gados viņš nekad nebija kāvies un patiesībā nemaz nezināja, kā to darīt. Turklāt viņam nebija nekā, kas varētu palīdzēt aizsargāties vai uzbrukt, vienīgi vecmāmiņas dāvināts saliekamais nazis, jo iepriekšējo puisis bija uzdāvinājis indiāņu šamanim Valimai. Tas bija labs instruments, tomēr ne visai noderīgs ierocis.
Nadja dziļi nopūtās. Viņa neko nesaprata no ieročiem, tomēr zināja, ka Skorpiona sektas locekļi ir slaveni ar savu cietsirdību un veiklo rīkošanos ar dunčiem. Šie vīri, kas uzauga ar cietsirdību, bet dzīvoja, nemitīgi cīnoties un pastrādājot noziegumus, bija skoloti nogalināt. Ko gan pret tādu rūdītu noziedznieku bandu var izdarīt divi miermīlīgi budistu mūki un jauniņš amerikāņu tūrists? Gluži nobijusies, meitene atvadījās no vīriešiem un noskatījās, kā viņi aiziet. Pa priekšu gāja Nadjas draugs Jaguārs, viņš kukuragā nesa Borobu, kas bija cieši pieķēries zēna ausīm; viņam sekoja princis un gājienu noslēdza milzīgais lama.
Ceru jūs vēl ieraudzīt dzīvus, Nadja nomurmināja, kad visi trīs bija pazuduši aiz augstajām klintīm, kas aizsedza alu. Kāpjot lejā uz zilo kaujinieku alu, trīs vīrieši varēja tikt uz priekšu ātrāk. Viņi gandrīz vai skrēja. Par spīti spožajai saulei, bija ļoti auksts. Gaiss bija tik dzidrs, ka varēja samanīt pat ielejas kalnu nogāzē, un no kalna virsotnes redzamā ainava bija saviļņojoši skaista. Apkārt slējās augstās un sniegotās kalnu virsotnes, un zemāk varēja redzēt lekni apaugušus pakalnus un kalnu nogāzēs izcirstajās terasēs koši zaļos rīsa sējumus. Tālumā neskaidri vīdēja klosteru baltās stūpas, nelieli ciematiņi ar šķībās ieliņās sarindotiem māla, koka, akmens un salmu namiņiem ar uzliektiem jumtu galiem; tas viss organiski iekļāvās ainavā.
Ar tālskati viņi būtu redzējuši arī visās malās plīvojošos lūgšanu karodziņus, uz klintīm uzgleznotus milzīgus Būdas atveidus, uz klosteriem ejošu mūku rindas, arklus velkošus mūļus, ar tirkīza un sudraba kaklarotām greznotas sievietes, steidzoties uz tirgu, un bērnus, kas spēlējas ar lupatu bumbu.
Bija gandrīz neiespējami iedomāties, ka šī tik mazā un laipnā tauta, kas gadsimtiem ilgi bija spējusi izvairīties no konfliktiem, tagad atradās slepkavnieku bandas rokās.
Aleksandrs un Dils Bahadūrs pielika soli, domājot par meitenēm, kuras vajadzēja izglābt, pirms viņas nav iezīmētas ar nokaitētu dzelzs gabalu vai nodarīts vēl kas ļaunāks. Viņi nezināja, ar kādām briesmām nāksies saskarties šīs atbrīvošanas laikā, tomēr nojauta, ka to nebūs maz. Turpretim Tensingu šādas pārdomas īpaši nenomāca. Gūsteknes bija tikai viņa uzdevuma pirmā daļa viņu daudz vairāk uztrauca karaļa glābšana.
Tikmēr Tunkhalā izplatījās ziņa, ka karalis ir izgaisis. Viņu gaidīja televīzijā, jo valdniekam vajadzēja uzrunāt valsti, tomēr viņš neieradās. Par spīti tam, ka ģenerālis Mijars Kunglungs visiem līdzekļiem centās šo pazušanu turēt noslēpumā, neviens nezināja, kur karalis palicis. Tā bija pirmā reize tautas vēsturē, kad notika kas tamlīdzīgs. Valdnieka vecākais dēls tas pats, kas bija uzvarējis loka šaušanas sacensībās, uz laiku ieņēma tēva vietu. Ja tuvākajās dienās karalis neparādīsies, ģenerālim un augstākajiem lamām nāksies uzmeklēt Dilu Bahadūru, lai viņš varētu darīt to, kam bija audzināts nu jau vairāk nekā divpadsmit gadus. Tomēr visi cerēja, ka tas nebūs nepieciešams.
Klīda baumas, ka karalis atrodas kalnu klosterī, uz kurieni ir devies meditēt; ka viņš aizbraucis ceļojumā pa Eiropu ar ārzemju sievieti Judīti Kinsku; ka viņš ir Nepālā kopā ar Dalailamu, un tūkstošiem citu versiju. Tomēr nekas no tā visa neatbilda pragmatiskajam un mierīgajam valdnieka raksturam. Nebija iespējams, ka viņš ceļotu inkognito, un turklāt mazā lidmašīniņa līdz piektdienai nemaz neizlidoja. Karalis nekad nepamestu savus pienākumus un it īpaši tad, ja valstī ir sagūstītas meitenes. Ģenerālis un pārējie Aizliegtās karalistes iedzīvotāji sprieda, ka atgadījies kas nelāgs.
Mijars Kunglungs meta pie malas meiteņu meklēšanu un atgriezās galvaspilsētā. Keita Kolda neatkāpās no viņa ne soli, un tā uzzināja arī dažus konfidenciālus sīkumus. Pie pils durvīm viņa satika gidu Vandgi, kurš bija saļimis pie kādas kolonnas, gaidot ziņas no savas meitas Pemas. Raudādams vīrs apskāva rakstnieci. Viņš šķita gluži cits cilvēks, it kā šajās pāris dienās būtu novecojis par divdesmit gadiem. Keita spēji pabīdīja gidu prom no sevis, jo viņai nepatika jūtu izrādīšana, bet kā mierinājumu piedāvāja ieraut malku tējas ar šņabi no savas nešķiramās blašķes. Vandgi aiz pieklājības nedaudz iedzēra, bet pēc tam, aizgājis nostāk, briesmīgo dziru izspļāva. Keita paņēma gidu aiz rokas un lika sekot ģenerālim, jo viņai bija nepieciešams tulks. Angliski Mijars Kunglungs runāja tāpat kā Tarzāns.