Viņi uzzināja, ka karalis kopā ar savu leopardu Cevangu pēcpusdienu un daļu vakara pavadījis pils centrā Lielā Būdas zālē. Viņš tikai reizi bija pārtraucis meditāciju, lai mazliet pastaigātos pa dārzu un iedzertu kāda mūka atnesto tasi jasmīnu tējas. Mūks ģenerālim pastāstīja, ka viņa majestāte, pirms konsultēties ar Zelta pūķi, vienmēr pāris stundu skaitīja lūgšanas. Pusnaktī viņam aiznesa otru tējas tasi. Tobrīd lielākā daļa sveču jau bija nodzisušās, un zāles puskrēslā bija redzams, ka karaļa tur vairs nav.
Vai jūs nenoskaidrojāt, kur viņš atrodas? izmantojot Vandgi palīdzību, Keita jautāja.
- Es nospriedu, ka viņš ir devies pie Zelta pūķa, mūks atbildēja.
- Un leopards?
- Viņš bija pieķēdēts kādā stūrī. Viņa majestāte nevar ņemt dzīvnieku līdzi uz turieni, kur atrodas Zelta pūķis. Reizēm viņš to atstāj Būdas zālē, bet citreiz nodod sargiem, kas stāv pie Pēdējām durvīm.
- Kur tas atrodas? Keita gribēja zināt, tomēr kā atbildi saņēma tikai sašutušu mūka un niknu ģenerāļa skatienu: bija acīm redzams, ka šāda informācija nebija pieejama, bet Keita tik viegli vis nepadevās.
Ģenerālis paskaidroja, ka tikai retais zināja, kur atrodas Pēdējās durvis. Sargus, kas tās uzraudzīja, līdz durvīm ar aizsietām acīm aizveda kāda veca mūķene, kas kalpoja pilī un zināja noslēpumu. Šīs durvis bija robeža, kas nošķīra pils svēto daļu un kuru neviens, izņemot karali, nedrīkstēja šķērsot. Pārkāpjot slieksni, sākās nāvējoši šķēršļi un lamatas, kas aizsargāja svēto vietu. Ikviens, kurš nezināja, kur likt kāju, piedzīvoja briesmīgu nāvi.
- Vai mēs varētu runāt ar Judīti Kinsku, to eiropieti, kas viesojas pilī? rakstniece uzstāja.
Kāds devās sievieti meklēt, līdz atklāja, ka arī viņa ir pazudusi. Gulta bija izvandīta, drēbes un personiskās lietas atradās istabā, trūka tikai ādas somas, ko Judīte Kinska vienmēr nēsāja plecā. Keitas prātā pazibēja neskaidra doma, ka karalis un tulpju eksperte ir devušies uz mīlētāju tikšanos, tomēr viņa to uzreiz noraidīja kā absurdu. Rakstniece nolēma, ka šāda iespēja neatbilda abu raksturiem, turklāt, kādēļ gan viņiem būtu jāslēpjas?
- Mums jāsameklē karalis, Keita uzstāja.
Var jau būt, vecmāmuļ, ka šī doma mums tiešām nav ienākusi prātā, ģenerālis Kunglungs caur zobiem noņurdēja.
Ģenerālis deva pavēli pasaukt kādu mūķeni, lai tā viņus aizved uz pils apakšējo stāvu, turklāt viņam nācās paciest, ka Keita un Vandgi nāk līdzi, jo rakstniece bija ieķērusies piedurknē kā uts un ģenerālis nekādi nespēja no viņas atbrīvoties. Šai sievietei tiešām piemita vēl nepieredzēta bezkaunība, militārists nodomāja.
Sekojot mūķenei, viņi nokāpa divus stāvus zem zemes, izgāja cauri kādam simtam caurstaigājamu istabu un beigu beigās nonāca zālē, kur atradās grandiozās Pēdējās durvis. Viņiem nebija laika tās apbrīnot, jo visi ar šausmām ieraudzīja divus karaliskajā uniformā tērptus sargus guļam uz grīdas asins peļķē. Viens no viņiem bija miris, bet otrs vēl bija dzīvs un ar pēdējiem spēkiem pavēstīja, ka pāris zilo kaujinieku viena baltā vīra vadībā bija iekļuvuši svētajā vietā, turklāt viņi bija spējuši ne tikai palikt dzīvi, bet arī atgriezties ar sagūstītu karali un nozagt Zelta pūķi.
Mijars Kunglungs armijā bija nokalpojis četrdesmit gadu, tomēr vēl nekad nebija saskāries ar tik nopietnu situāciju. Viņa zaldāti izklaidējās, spēlējot karinu un maršējot ierindā, tomēr līdz šim brīdim vardarbība šai zemē nebija pazīstama. Zaldātiem nekad nebija nācies likt lietā ieročus, un viņi nepazina īstas briesmas. Doma, ka valdnieks ir sagūstīts viņa paša pilī, šķita neizprotama. Vēl spēcīgāk nekā bailes un niknums ģenerāli šai brīdī pārņēma kauns: viņš bija slikti veicis savu darbu, nebija spējis aizsargāt savu mīļoto karali.
Keitai pilī nekas vairs nebija darāms. Viņa atvadījās no samulsušā ģenerāļa un lieliem soļiem devās viesnīcas virzienā, velkot Vandgi sev līdzi. Viņai ar mazdēlu bija jāpārrunā rīcības plāns.
- Iespējams, ka amerikāņu zēns iznomāja zirgu, un varbūt viņš devās prom. Man šķiet, ka viņš vēl nav atgriezies, plati smaidot un klanoties, pastāstīja viesnīcas īpašnieks.
- Kad tas notika? Vai viņš aizjāja viens? rakstniece satraukta jautāja.
- Iespējams, ka tas bija vakar, un var būt, ka viņam līdzi bija pērtiķītis, cenšoties ar dīvaino vecmāmuļu runāt pēc iespējas laipnāk, viesnīcnieks sacīja.
- Boroba! Keita iesaucās un uzreiz apjauta, ka Aleksandrs devies meklēt Nadju.
- Man nevajadzēja ņemt bērnus līdzi uz šo valsti! viņa paspēja piebilst vēl pirms klepus lēkmes un tad sašļukusi atkrita krēslā.
Nesakot ne vārda, viesnīcas īpašnieks ielēja glāzi šņabja un ielika to Keitai rokās.
13 Zelta pūķis
Tonakt karalis vairākas stundas meditēja pie Lielā Būdas, kā viņš to darīja ikreiz pirms nokāpšanas Svētajā vietā. Viņa spējas uztvert statujas sniegto informāciju bija atkarīgas no garastāvokļa. Sirdij vajadzēja būt skaidrai, tīrai no vēlmēm, bailēm, gaidām, atmiņām un negatīviem centieniem, tai vajadzēja būt kā izplaukušam lotosa ziedam. Viņš kaislīgi lūdzās, jo zināja prāts un sirds pašlaik bija ļoti ievainojami. Viņš juta, ka gandrīz vairs nepārvalda karalisti un paša psihi.
Pēc tēva priekšlaicīgās nāves karalis bija kāpis tronī ļoti jauns, vēl neapguvis visas lamu mācības pilnībā. Viņam trūka zināšanu un arī paranormālās spējas vēl nebija attīstītas, kā nākas. Jaunais valdnieks nevarēja saskatīt cilvēku auru, lasīt domas un doties astrālos ceļojumos, kaut arī bija citas lietas, ko viņš spēja paveikt, piemēram, pārtraukt elpošanu un nomirt pēc brīvas gribas.
Robus zināšanās un spējās viņš aizpildīja ar spēcīgu veselo saprātu un nepārtrauktu garīgo praksi. Viņš bija labsirdīgs cilvēks bez personiskām ambīcijām un veltīja visus savus spēkus karalistes labklājības vairošanai. Viņam apkārt pulcējās uzticami darbinieki, kas palīdzēja pieņemt taisnīgus spriedumus un uzturēja efektīvu informācijas tīklu, lai zinātu, kas notiek karalistē un pasaulē. Viņš valdīja pieticīgi, jo karaļa lomai nejutās gana talantīgs. Kad tronī kāps viņa dēls Dils Bahadūrs, karalis bija nolēmis doties uz kādu klosteri, bet pēc tam, kad satika Judīti Kinsku, sāka šaubīties par savu reliģisko aicinājumu. Šī ārzemniece bija vienīgā sieviete, kas kopš sievas nāves spēja viņu ieinteresēt. Valdnieks jutās ļoti samulsis un lūdza vienīgi to, lai, nenodarot nevienam pāri, piepildās viņa liktenis lai kāds tas arī būtu.
Monarhs zināja kodu, ar kuru varēja atšifrēt Zelta pūķa vēstījumus, jo to bija iemācījies jau jaunībā; tomēr viņam trūka trešās acs sniegtās intuīcijas, kas arī bija nepieciešama. Viņš varēja interpretēt tikai daļu no statujas teiktā. Katru reizi stājoties Zelta pūķa priekšā, karalis nožēloja savas ierobežotās spējas. Vienīgais mierinājums bija tas, ka viņa dēls Dils Bahadūrs būs daudz labāk sagatavots, lai valdītu karalisti.
Šai reinkarnācijā mana karma ir karalim nepelnīta, viņš mēdza skumji murmināt.
Tonakt pēc vairāku stundu intensīvas meditācijas karalis sajuta, ka prāts ir atvērts un sirds tīra. Viņš dziļi, ar pieri aizskarot grīdu, noliecās Lielā Būdas priekšā, lūdza iedvesmu un piecēlās. No ilgstoši vienā pozā pavadītā laika valdniekam sāpēja ceļgali un mugura. Viņš piesēja uzticamo Cevangu ķēdē pie sienā iestiprināta dzelzs gredzena, iedzēra pēdējo, jau atdzisušo jasmīnu tējas malku, paņēma sveci un izgāja no zāles. Karaļa kailās pēdas nedzirdami kustējās pa pulētā akmens grīdu. Pa ceļam viņš sastapa pāris kalpotājus, kuri klusi uzkopa pili.