Pēc ģenerāļa Mijara Kungluna pavēles lielākā daļa sargkareivju bija devušies palīgā karalistes zaldātiem un policijai pazudušo meiteņu meklējumos. Karalis reti pamanīja sargu trūkumu, jo pilī varēja justies ļoti droši. Pa dienu sargiem vairāk bija dekoratīva funkcija, bet naktī pilī palika tikai kāda saujiņa sargu, kuri patiesībā nemaz nebija vajadzīgi. Karaļa ģimenes drošība nekad nebija apdraudēta.
Tūkstošiem pils istabas savienoja milzum daudzas durvis. Dažām istabām bija četras izejas; citām, sešstūrainām, pat sešas. Te bija tik viegli apmaldīties, ka senās celtnes arhitekti durvīs bija iegravējuši zīmes, kas palīdzēja orientēties pils augšējos stāvos, tomēr apakšējos, kur varēja ieiet tikai daži mūki un mūķenes, īpaši izraudzīti sargi un karaliskā ģimene, tādu zīmju nebija. Tāpat te nebija logu, jo telpas atradās desmit metrus zem zemes, tāpēc šeit nebija neviena orientiera.
Pazemes istabas, kurās svaigs gaiss ieplūda pa atjautīgi izdomātu cauruļu sistēmu, bija piesūkušās ar gadsimtiem ilgi krājušos mitruma, tauku lampiņu izgarojumu un smaržkociņu smārdu, ko mūki dedzināja, lai aizbaidītu žurkas un ļaunos garus. Dažās istabās glabājās publiskās pārvaldes pergamenti, statujas un mēbeles; citās atradās zāles, pārtikas produkti un seni, ilgstoši neizmantoti ieroči, tomēr lielākā daļa telpu bija tukšas. Uz sienām varēja redzēt reliģiskus gleznojumus, pūķus, dēmonus, garus sanskrita tekstu fragmentus, briesmīgu sodu aprakstus, ko nomirstot jāizcieš neģēlīgām dvēselēm. Arī griesti bija apgleznoti, bet lampu sodrēji tos bija padarījuši vienmērīgi melnus.
Ejot dziļāk pils iekšienē, karalis ar savu sveci sāka aizdedzināt lampas. Viņš nodomāja, ka pienācis laiks visā pilī ievilkt elektrību; pašlaik tā bija pieejama tikai vienā augšējā stāva spārnā, kur mitinājās karaļa ģimene. Viņš nevilcinoties atvēra durvis un virzījās uz priekšu, jo ceļu zināja no galvas.
Drīz vien valdnieks nonāca līdz taisnstūrveida istabai, kas bija lielāka un augstāka nekā pārējās, un to apgaismoja dubulta zelta lampu rinda. Istabas galā slējās milzīgas bronzā un sudrabā kaltas durvis ar nefrīta inkrustācijām. Durvīm abās pusēs stāvēja divi jauni, senajās karaļa ziņotāju formās tērpti sargi ar spalvu pušķiem pie zila zīda cepurēm un krāsainām lentēm greznotiem šķēpiem rokās. Bija redzams, ka viņi ir noguruši, jo šīs telpas vientulībā un kapa klusumā jau bija pavadījuši vairākas stundas. Redzot tuvojamies karali, abi jaunieši nokrita ceļos, ar pieri pieskārās grīdai un palika tādā pozā, līdz valdnieks deva viņiem savu svētību un lika piecelties kājās. Pēc tam viņi atbilstoši protokolam pagriezās ar seju pret sienu, lai neredzētu, kā valdnieks atslēdz durvis.
Karalis pagrieza vairākus durvis rotājošos nefrītus, pagrūda, un vērtnes eņģēs smagi pagriezās. Viņš pārkāpa slieksnim, un masīvās durvis atkal aizvērās. No šā brīža automātiski ieslēdzās drošības sistēma, kas aizsargāja Zelta pūķi jau tūkstoš astoņsimt gadu.
Paslēpies pils parka milzīgajās papardēs, Bruņneša Tekss sekoja ikvienam karaļa solim pa pils pagrabiem, it kā ietu viņam pa pēdām. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, amerikānis lieliski varēja visu novērot nelielā ekrāniņā. Valdnieks pat nenojauta, ka viņam uz krūtīm ir piestiprināta sīka kamera ar lielu izšķiršanas spēju, kura parādīja Bruņneša Teksam, kā pārvarēt visus šķēršļus un iedarbināt drošības mehānismus, kas sargāja Zelta pūķi. Vienlaikus Globālā Pozicionēšanas Sistēma (GPS) kā precīzā kartē pierakstīja arī maršruta koordinātas, kas vēlāk ļāva iet šo pašu ceļu. Tekss nevarēja apslēpt smaidu, kad iedomājās par ģeniālo Speciālistu, kurš nekad nepaļāvās uz gadījumu. Šis daudz jutīgākais un precīzākais aparāts bija tikko radīts Amerikas Savienotajās Valstīs un plašākai publikai vēl nebija pieejams. Tomēr Speciālists varēja iegūt jebko, jo viņam bija nepieciešamie kontakti un līdzekļi.
Starp augiem un skulptūrām Bruņneša Teksa uzraudzībā dārzā slēpās divpadsmit labākie sektas zilie kaujinieki. Pārējie kalnos noveda līdz galam otru plāna daļu: sagatavoja bēgšanu ar nolaupīto statuju un uzraudzīja sagūstītās meitenes. Arī šī izklaide bija Speciālista makjavelliskā prāta izdomāta. Tā kā policisti un zaldāti bija nodarbināti ar meiteņu meklēšanu, tagad varēja iekļūt pilī, nesastopot nekādu pretestību.
Par spīti tam, ka ļaundari jutās droši, viņi tomēr pārvietojās ļoti uzmanīgi, jo Speciālista norādījumi bija precīzi: kaujiniekiem nevajadzēja pievērst lieku uzmanību. Lai nogādātu statuju drošībā un iegūtu no karaļa šifra atslēgu, bija nepieciešamas vairākas stundas. Bija zināms precīzs pilī palikušo sargu skaits un to atrašanās vieta. Jau bija piebeigti tie četri, kas uzmanīja dārzus, un jādomā, ka viņu līķus uzies tikai nākamajā dienā. Kā jau vienmēr kaujinieki bija bruņojušies ar dunču arsenālu, kam uzticējās vairāk nekā šaujamieročiem. Amerikānim bija viena Magnum pistole ar klusinātāju, tomēr, ja vien viss izdosies pēc plāna, viņam nenāksies to lietot.
Bruņneša Teksam vardarbība nesagādāja īpašu prieku, kaut arī viņa darbā no tās nevarēja izvairīties. Amerikānis uzskatīja, ka vardarbība ir piemērota slepkavniekiem, bet viņš ir "intelektuālis", ideju cilvēks. Tekss loloja slepenu vēlēšanos stāties Speciālista vietā vai izveidot pašam savu organizāciju. Amerikānim īpaši nepatika šo zilo vīru sabiedrība; viņi bija tikai brutāli un nodevīgi algotņi, ar kuriem gandrīz vai nebija iespējams sarunāties, un Tekss nebija pārliecināts, ka spēs kaujiniekus kontrolēt ikvienā situācijā. Amerikānis Speciālistam bija apliecinājis, ka šim uzdevumam viņam nepieciešami tikai pāris labāko vīru, tomēr kā atbildi saņēma pavēli sekot plānam. Bruņnesis zināja, ka mazākā nepaklausība vai neprecīzi izpildīts norādījums varēja maksāt dzīvību. Vienīgais cilvēks, no kura viņš šai pasaulē baidījās, bija Speciālists.
Norādījumi šķita pavisam skaidri: ar slēpto kameru bija nepieciešams novērot ikvienu karaļa kustību, sagaidīt, līdz viņš nonāk Zelta pūķa zālē un aktivizē skulptūru, lai pārliecinātos, ka tā darbojas, tad iekļūt pilī un, izmantojot GPS, aiziet līdz Pēdējiem vārtiem. Teksam bija jāņem līdzi seši vīri: divi nesīs statuju, divi vedīs sagūstīto karali un pēdējie divi nepieciešamības gadījumā aizsargāsies. Viņiem bija jāiekļūst Svētvietā, izvairoties no slazdiem un vadoties pēc videoieraksta.
Ideja sagūstīt nācijas līderi un nozagt visdārgāko priekšmetu valstī būtu absurda jebkurā citā vietā, tikai ne Aizliegtajā karalistē, kur nepastāvēja noziedzība un tādēļ nebija arī aizsardzības sistēmas. Uzbrukt valstij, kuras iemītnieki mājas joprojām apgaismoja ar svecēm un ticēja, ka telefons ir maģiska ierīce, Bruņneša Teksam nozīmēja bērnu spēli. Tomēr nievājošā izteiksme amerikāņa sejā pazuda, kad viņš ekrāniņā ieraudzīja Zelta Pūķa aizsardzības sistēmu. Uzdevums nebija tik vienkāršs, kā viņš iedomājās. Prāti, kas pirms astoņpadsmit gadsimtiem izdomāja šīs lamatas, tomēr nebija gluži primitīvi. Uzbrucēju pārākums slēpās apstāklī, ka Speciālista prāts tomēr bija izcilāks.
Kad Bruņneša Tekss pārliecinājās, ka karalis nokļuvis līdz pēdējai zālei, viņš deva zīmi sešiem zilajiem kaujiniekiem, ka jādodas uz pili un sardzes laiks beidzies, gluži kā iepriekš paredzēts. Viņi izmantoja pirmā stāva kalpotāju ieeju un tūdaļ pat nokļuva istabā ar četrām durvīm. Izmantojot GPS karti, amerikānis un kaujinieki, ilgi nevilcinoties, gāja no vienas istabas otrā, līdz nokļuva ēkas centrā. Pēdējo vārtu zālē viņi sastapās ar pirmo traucēkli diviem sargkareivjiem. Ieraugot svešiniekus, viņi pacēla šķēpus, tomēr, pirms sargi paspēja spert kaut soli, viņu krūtīs iedūrās no vairāku metru attāluma precīzi mestie dunči. Zaldāti nokrita uz grīdas.