Soli pa solim sekojot videoekrānā redzamajam, Bruņneša Teksam izdevās pagriezt tos pašus nefrītus, kuriem bija pieskāries karalis. Durvis smagi atvērās, un bandīti devās iekšā. Viņi nokļuva apaļā istabā ar deviņām pilnīgi vienādām augstām durvīm. Karaļa aizdedzinātās lampas meta raustīgu gaismu uz dārgakmeņiem, kas rotāja durvis.
Karalis bija nostājies pretī uz grīdas uzgleznotai acij, izstiepis rokas katru uz savu pusi, pagriezies četrdesmit piecu grādu leņķī, un viņa labā roka norādīja uz durvīm, kuras bija nepieciešams atvērt. Bruņneša Tekss atkārtoja šīs darbības, un māņticīgie Skorpiona sektas vīri, satvēruši rokā vienu un starp zobiem otru dunci, viņam uzmanīgi sekoja. Amerikānis nojauta, ka ekrāniņā nebija redzami visi šķēršļi, ar kādiem nāksies sastapties; daži no tiem bija psiholoģiski vai iluzionistiski triki. Viņš bija redzējis, kā karalis bez vilcināšanās iziet caur vairākām istabām, kuras izskatās tukšas, tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka tās tiešām tādas bija.
- Neko neaiztieciet, Tekss brīdināja vīrus.
- Mēs esam dzirdējuši, ka šeit mīt dēmoni, burvji un briesmoņi… viens no kaujiniekiem murmināja sliktā angļu valodā.
- Tādas lietas vispār nepastāv, Bruņnesis atbildēja.
- Un stāsta arī, ka ļauna burvestība nobeigs ikvienu, kas pieskarsies Zelta pūķim…
- Muļķības! Tā ir māņticība, pilnīga tumsonība.
Vīrs apvainojās, un, kad viņš iztulkoja Bruņneša
Teksa teikto arī pārējiem, viņi bija gatavi sacelties.
- Domāju, ka jūs esat īsti kaujinieki, bet izrādās, ka baidāties kā tādi puišeļi. Gļēvuļi! Bruņnesis ar bezgalīgu nicinājumu izspļāva.
Pirmais bandīts, sašutuma pilns, pacēla dunci, bet Bruņnesis rokā jau turēja pistoli un viņa bālajās acīs mirdzēja slepkavnieciska dzirksts. Zilie kaujinieki bija nobijušies, ka iepriekš piekrituši šim pasākumam. Parasti banda nopelnīja sev iztiku ar daudz vienkāršākiem noziegumiem šis bija vēl gluži neapgūts lauks. Bija nolīgts nozagt statuju un apmaiņā pret to saņemt modernu šaujamieroču arsenālu un kaudzi naudas, lai iegādātos zirgus un visu pārējo, kas vien varēja ienākt prātā; tomēr neviens viņus nebija brīdinājis, ka pils būs apburta. Tagad jau bija par vēlu atkāpties un neatlika nekas cits kā sekot amerikānim līdz galam.
Vienu pēc otra pārvarot šķēršļus, kas aizsargāja dārgumu, Bruņneša Tekss un viņa vīri nokļuva Zelta pūķa zālē. Par spīti tam, ka viņu rīcībā bija modernā tehnoloģija, kas ļāva novērot visas karaļa darbības un neiekrist slazdos, viņi bija zaudējuši divus vīrus, kuri mira šausmīgā nāvē: viens akas dibenā un otrs no nāvējošas indes, kas viņam pāris minūtēs saēda miesu.
Kā jau amerikānis bija nojautis, iebrucējiem nācās sastapties ne vien ar nāvējošām lamatām, bet arī ar psiholoģiskām manipulācijām. Viņš jutās kā nokāpis psihedēliskā ellē, tomēr spēja saglabāt mieru, atkārtodams, ka liela daļa no baisajiem attēliem ir tikai viņa paša fantāziju auglis. Tekss bija profesionālis, kas pilnībā pārvaldīja savu ķermeni un prātu. Turpretī primitīvajiem Skorpiona sektas vīriem ceļojums līdz pūķim bija daudz smagāks, jo viņi nespēja atšķirt realitāti no iztēles. Kaujinieki bija pieraduši bez vilcināšanās riskēt ar visu, tomēr viņus šausmināja jebkura neizskaidrojama lieta. Šī noslēpumainā pils padarīja vīrus ļoti nervozus.
Tā kā attēls ekrānā bija visai neskaidrs, viņi nezināja, ar ko nāksies sastapties, ieejot Zelta pūķa zālē. Vīrus apžilbināja ar zeltu pārklāto sienu mirdzums, ko radīja daudzu eļļas lampiņu un resnu vaska sveču gaisma. Gaiss bija piesūcies ar lampu, smaržkociņu un trauciņos kūpošā vīraka smārdu. Uz sliekšņa iebrucējus apdullināja zema, gurdzoša un neaprakstāma skaņa, kas pirmajā brīdī atgādināja troksni, kāds rastos, ja valis iepūstu metāla caurulē. Tomēr pēc brīža jau bija iespējams atšķirt dažādas skaņas un drīz vien bija skaidrs, ka tā ir kāda īpaša valoda. Statujas priekšā lotosa pozā sēdošais karalis bija pagriezies pret iebrucējiem ar muguru un nedzirdēja viņus ienākam, jo bija iegrimis skaņās un koncentrējies sevī.
Atkārtojot dīvainus vārdus, karalis monotoni skandēja kādu dziedājumu, un no statujas mutes telpā uzreiz nodimdēja atbilde. Skaņas atbalsojās tik intensīvi, ka tās varēja sajust ar ādu, smadzenēm un katru nervu šūnu. Bija tāda sajūta, it kā atrodoties milzīga zvana iekšienē.
Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku acu priekšā visā krāšņumā atradās Zelta pūķa statuja: lauvas ķermenis, ķepas ar gariem nagiem, gredzenā saliekta reptiļa aste, spalvaini spārni, baisa izskata galva ar četriem ragiem, izvelbtām acīm un atvērtu muti, kurā varēja redzēt divas asu zobu rindas un čūskas šķelto mēli. Tīra zelta statuja bija vairāk nekā metru gara un apmēram tikpat augsta. Juveliera darbs bija paveikts smalki un nevainojami: katra zvīņa uz ķermeņa un astes bija greznota ar dārgakmeni, spārnu spalvu galos vizuļoja dimanti, uz astes no pērlēm un smaragdiem bija izveidots zīmējums, zobi bija izgatavoti no ziloņkaula, un acu vietā bija iestrādāti baloža olas lieluma rubīni. Mitoloģiskais dzīvnieks balstījās uz melna akmens postamenta, kura vidū vīdēja dzeltenīga kvarca gabals.
Kādu brīdi bandīti pārsteigumā paralizēti stāvēja un centās pārvarēt gaismas, retinātā gaisa un apdullinošā trokšņa radīto mulsumu. Neviens nebija domājis, ka statuja būs tik iespaidīga; pat visneaptēstākais no kaujiniekiem saprata, ka viņa priekšā atrodas neiedomājama bagātība. Vīru acīs iemirdzējās alkatība, un ikviens iedomājās, kā viņa dzīvi varētu izmainīt kaut viens pats no šiem dārgakmeņiem.
Arī Bruņneša Tekss padevās statujas valdzinājuma burvībai, par spīti tam, ka neuzskatīja sevi par īpaši ambiciozu cilvēku un bija izvēlējies šo darbu, lai spētu piedzīvot neiedomājamas lietas. Viņš lepojās ar to, ka dzīvo ļoti vienkārši un bauda pilnīgu brīvību bez jebkādām sentimentālām un cita veida saistībām. Viņš loloja domu, ka vecumdienās, kad būs piekusis no pasaules apceļošanas, dosies pensijā un pēdējos dzīves gadus pavadīs savā Mežonīgo rietumu rančo, audzējot sacīkšu zirgus. Veicot dažus uzdevumus, viņam bija gadījies turēt rokās ievērojamas bagātības, tomēr Tekss nekad nebija izjutis vēlmi tās iegūt savā īpašumā; viņam pietika ar komisijas naudu, kura vienmēr bija ļoti augsta, tomēr tagad, ieraugot statuju, amerikānis domāja, ka varētu piekrāpt Speciālistu. Iegūstot statuju savā īpašumā, nekas viņu nevarētu apturēt, viņš būtu neticami bagāts, varētu piepildīt visus savus sapņus, pat nodibināt pats savu organizāciju, kura būtu daudz spēcīgāka nekā Speciālista vadītā. Dažus mirkļus Bruņneša Tekss ļāvās šai domai kā cilvēks, kas nododas sapņošanai, tomēr drīz vien atgriezās realitātē. "Šis droši vien ir statujai uzliktais lāsts: tā izraisa nepārvaramu alkatību," viņš nodomāja. Vajadzēja pielikt lielas pūles, lai koncentrētos uz atlikušo plāna daļu. Viņš deva klusu zīmi saviem vīriem, un tie ar dunčiem rokās tuvojās karalim.
14 Bandītu ala
Aleksandram un viņa jaunajiem draugiem nebija grūti nokļūt līdz Skorpiona sektas kaujinieku alas apkaimei, jo Nadja bija norādījusi virzienu, un Boroba parūpējās par visu pārējo. Dzīvnieciņš sēdēja Aleksandram plecos, aptinis asti puisim ap kaklu un ar roķelēm ieķēries matos. Viņam gan nepatika kāpt augšā kalnos un vēl jo mazāk kāpt lejup. Ik pa brīdim Aleksandrs dzīvnieciņu iepļaukāja, lai kaut cik atbrīvotos, Borobas aste puisim žņaudza kaklu un rociņas izmisīgi rāva matus kušķiem vien.