Выбрать главу

Kad viņi bija noskaidrojuši alas atrašanās vietu, ceļabiedri tai tuvojās ļoti uzmanīgi, aizsegam izmantojot krūmus un zemes izciļņus. Apkārtnē viss bija mierīgi, varēja dzirdēt starp klintīm gaudojošo vēju, un reizi pa reizei iekliedzās kāds putns. Šajā klusumā draugu soļi un pat elpa šķita dimdoši skaļi. Tensings izvēlējās četrus akmeņus un iebāza tos tunikas krokās pie jostas­vietas; pēc tam viņš telepātiski pavēlēja Borobam doties izlūkos. Aleksandrs atviegloti uzelpoja, kad pērtiķītis beidzot no viņa atlaidās.

Boroba skriešus metās alas virzienā un atgriezās pēc desmit minūtēm. Lai arī viņš nevarēja pastāstīt par redzēto, Tensings viņa prātā redzēja neskaidrus dažu cilvēku atveidus un saprata, ka ala nav pamesta, kā viņi bija baidījušies. Gūsteknes acīmredzot joprojām atra­dās turpat, viņas uzraudzīja daži zilie kaujinieki, bet lielākā daļa vīru bija devusies prom. Tas gan atviegloja tūdaļ veicamo darbu, tomēr Tensings nosprieda, ka tā nav laba ziņa, jo pārējie bandīti noteikti ir Tunkhalā. Lamam nebija nekādu šaubu, ka Skorpiona sektas gal­venais uzdevums, kā jau minēja amerikāņu zēns, nebija vis sagūstīt pusduci meiteņu, bet gan nozagt Zelta pūķi.

Viņi nokāpa līdz vietai, kur, atspiedies pret šauteni, sēdēja viens no bandītiem. Saule spīdēja viņam tieši sejā, tāpēc no šāda attāluma Dils Bahadūrs viegli varētu trāpīt, tomēr, lai šautu ar loku, princim vajadzēja pie­celties kājās. Tensings deva viņam zīmi turēties tuvāk zemei un izņēma no tunikas vienu akmeni. Viņš domās lūdza piedošanu par uzbrukumu un pēc tam ar visu savas varenās rokas spēku svieda akmeni. Aleksandram šķita, ka lama pat nebija nomērķējis, tāpēc puisis bija pārsteigts, kad sargs nokrita, pat neievaidējies, jo ak­mens viņam bija trāpījis tieši starp acīm. Tensings ar zīmēm lika sev sekot.

Kaut arī Aleksandrs nekad neko līdzīgu nebija turē­jis rokās un pat nezināja, vai šautene ir pielādēta, viņš paņēma sarga ieroci. Šaujamā svars viņam deva pārliecī­bu un atmodināja līdz šim svešu niknumu. Puisis sajuta milzīgu spēku, vienā mirklī izzuda visas šaubas un viņš bija gatavs cīnīties kā zvērs.

Trīs vīri reizē iegāja alā. Tensings un Dils Bahadūrs izgrūda šausminošu kliedzienu, un Aleksandrs viņus atdarināja, nedomājot par to, ko dara. Parasti puisis bija diezgan kautrīgs un vēl nekad tā nebija kliedzis. Kliedzienos saplūda viss viņa niknums, bailes un spēks, tie atbrīvoja adrenalīnu puiša vēnās un lika viņam jus­ties neuzvaramam kā jaguāram.

Alas iekšienē atradās vēl četri bandīti, sievišķis ar rētu un pašā dziļumā arī gūsteknes ar sasietām potītēm. Traki rēcošo uzbrucēju trio zilos kaujiniekus pārsteidza nesagatavotus, un viņi brīdi vilcinājās, līdz ķērās pie kinžaliem, tomēr ar to pietika, lai pirmā Dila Bahadūra raidītā bulta jau trāpītu mērķī kāda bandīta labajā rokā.

Bulta kaujinieku neaizkavēja. Aiz sāpēm kaukdams, viņš meta dunci ar kreiso roku un tūdaļ pat izvilka vēl vienu aiz jostas aizbāztu duramo. Kinžals svilpdams lidoja tieši prinča sirds virzienā. Dils Bahadūrs neizvai­rījās no tā. Duncis nepieskaroties izlidoja viņam caur padusi, tikmēr princis pacēla roku, lai izšautu otru bultu, turklāt darīja to ļoti mierīgi, pārliecināts, ka viņu sargā maģiskais pūķa ekskrements.

Toties Tensings izvairījās no lidojošajiem dunčiem ar neticamu veiklību. Visu mūžu trenējies tao-šu māk­slā, viņš varēja nojaust ieroča trajektoriju un ātrumu. Lamam pat nebija jādomā, viņa ķermenis kustējās instinktīvi. Ar ātru lēcienu un precīzu spērienu pa žokli viņš vienu no kaujiniekiem padarīja cīņas nespējīgu, un reizē ar atmugurisku rokas sitienu izsita šauteni no rokām citam, kurš tobrīd jau mērķēja. Atbruņotais bandīts uzreiz ķērās pie nažiem.

Aleksandram nebija laika mērķēt. Viņš nospieda gaili, un, atsitoties pret klinšu sienām, gaisā atbalsojās šāviena troksnis. Dils Bahadūrs pagrūda Alekšu un par mata tiesu izglāba viņu no lidojoša dunča. Kad ameri­kāņu puisis redzēja, ka bandīti ķeras pie ieročiem, viņš paķēra savu šauteni aiz vēl siltā stobra un metās uz priekšu, kliegdams no visa spēka. Nedomājot par to, ko dara, viņš ar laidni iesita pa plecu tuvākajam kaujinie­kam. Lai arī sitiens bandītu nenogāza no kājām, tomēr krietni apstulbināja, un arī Tensings paspēja pielikt savu roku. Lamas pirkstu spiediens noteiktā kakla pun­ktā vīru pilnībā paralizēja. No pakauša līdz papēžiem upuris juta ko līdzīgu elektrības triecienam, viņam ļima kājas, un izvalbītām acīm un kaklā iesprūdušu kliedzie­nu bandīts kā maiss novēlās garšļaukus, nespēdams vairs pakustināt ne pirkstiņa.

Dažās minūtēs visi zilie vīri bija uzveikti. Sargs maz­liet bija atguvies no akmens trieciena, tomēr nepaguva aizsniegties līdz dunčiem. Aleksandrs viņam pielika ieroča stobru pie deniņiem un pavēlēja pievienoties pārējiem. Viņš runāja angliski, tomēr puiša tonis bija tik izteiksmīgs, ka vīrs neiedrošinājās nepaklausīt. Aleksandrs uzraudzīja bandītus, turot rokās ieroci, ko pat nemācēja lietot, tomēr centās izskatīties pēc iespējas izlēmīgāks un nežēlīgāks, bet tikmēr Tensings vīrus citu pēc cita sasēja ar virvi.

Dils Bahadūrs ar loku šaušanas gatavībā devās uz alas dibenu, kur atradās meitenes. Kad starp viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi desmit metri un bedrīte ar gailošām oglēm, uz kurām stāvēja pāris kastroļu ar ēdie­nu, princi apturēja spalgs kliedziens. Sievišķis ar rētu vienā rokā turēja pātagu un otrā virs gūstekņu galvām kratīja atvērtu grozu.

Vēl viens solis, un es izbēršu skorpionus! uzrau­dze spiedza.

Princis neuzdrošinājās šaut. No attāluma, kādā viņš atradās, sievišķi varētu padarīt nekaitīgu bez mazākās piepūles. Tomēr viņš nespēja novērst nāvējošo kukaiņu uzbrukumu meitenēm. Zilie vīri un droši vien arī šī sie­viete bija imūni pret viņu indi, bet pārējiem draudēja nāves briesmas.

Visi sastinga. Aleksandrs nenovērsa no bandītiem šautenes stobru un paturēja viņus acīs, jo divus no kaujiniekiem Tensings vēl nebija paspējis sasiet un tie gaidīja mazāko iespēju, lai atkal uzbruktu. Lama neuzdrošinājās iejaukties. No vietas, kur viņš atradās, Tensings varēja lietot pret sievieti tikai savas izcilās parapsiholoģiskās spējas. Viņš mēģināja prātā uzburt kādu šausminošu atveidu, jo vispārējais satraukums un attālums starp viņiem neļāva lamam sievišķi nohip­notizēt. Lama saskatīja uzraudzes auru un saprata, ka viņa ir primitīva un cietsirdīga, turklāt arī iebiedēta, jo kaujinieki viņu noteikti ietekmēja ar spēku.

Pauze ilga tikai īsu brīdi, tomēr ar to pietika, lai izjauktu spēku samēru. Vēl mirklis un Aleksandram būtu jāšauj uz vīriem, kuri jau grasījās uzbrukt Tensingam. Piepeši notika kas gluži negaidīts. Viena no meitenēm metās virsū uzraudzei, divas citas pavēlās malā, bet grozs ar skorpioniem tikmēr apmeta slaidu loku un apgāzās alas dziļumā.

Drošsirdīgā meitene bija Pema. Par spīti savam kals­najam, gandrīz ēteriskajam augumam un sasietajām potītēm, viņa ar pašnāvniecisku noteiktību stājās pretī uzraudzei, nepievēršot uzmanību ne pātagas sitieniem, ko veča cirta uz labu laimi, ne skorpionu briesmām. Pema sita sievišķim ar dūrēm, koda un rāva aiz matiem. Taču sievišķis bija spēcīgāks un jau izlaida no rokām pātagu, lai ķertos pie dunča, ko vienmēr nēsāja aizbāztu aiz jostas. Pemas cīņa Dilam Bahadūram deva laiku pamest loku, paķert bundžu ar petroleju, ko kaujinieki izmantoja lampām, izliet to pa grīdu un ar nodeguli no ugunskura pielaist uguni. Tūdaļ pat, apsvilinot skrop­stas, pacēlās biezs liesmu un dūmu aizkars.