Vairoties no uguns, Dils Bahadūrs aizskrēja pie Pemas, kura bija nogāzta uz grīdas. Viņai uz krūtīm sēdēja rētainais sievišķis, bet meitene ar abām rokām centās novērst dunci, kas tuvojās viņas sejai. Naža gals jau skāra Pemas vaigu, kad princis saņēma veču aiz kakla, pavilka atpakaļ un apstulbināja ar precīzu dūres sitienu pa deniņiem.
Pema jau bija piecēlusies kājās un izmisīgi centās apdzēst liesmas, kas laizīja viņa garos svārkus zīds uzliesmoja kā sausi salmi. Princis ar vienu rāvienu atbrīvoja meiteni no svārkiem un pagriezās pret pārējām gūsteknēm, kas, šausmās kliedzot, bija saspiedušās pie sienas. Liekot lietā rētainā sievišķa dunci, Pema pārgrieza savas saites, palīdzēja Dilam Bahadūram atbrīvot biedrenes no uguns aizkara, kur gulēja pārogļojušies skorpioni, un izvest ārā no alas, kas piepildījās ar dūmiem.
Tensings, princis un Aleksandrs izvilka gūstekņus svaigā gaisā un atstāja viņus ar mugurām cieši sasietus pa diviem kopā. Izmantojot iespēju, ka bandīti ir gluži neaizsargāti, Boroba meta viņiem ar smiltīm un rādīja mēli, līdz Aleksandrs pasauca dzīvnieciņu. Pērtiķītis uzlēca viņam plecos, aptina asti ap kaklu un stingri ieķērās ausīs. Puisis rezignēti nopūtās. Dils Bahadūrs paņēma kāda bandīta apģērbu un pasniedza savu mūka tērpu Pemai, kura bija pa pusei kaila. Tērps gan bija tik liels, ka viņai nācās to divreiz aptīt ap vidukli. Pārvarēdams pretīgumu, princis uzvilka Skorpiona sektas vīra melnās un smirdīgās lupatas. Viņš daudz labprātāk būtu palicis tikai savā gurnu apsējā, tomēr saprata, ka saulei norietot kļūs aukstāks, tāpēc apģērbs bija nepieciešams. Pemas drosme un miers viņu bija tik ļoti ietekmējis, ka tunikas zaudējums šķita vien nieks. Dils Bahadūrs nevarēja atraut ne acu no meitenes. Jauniete, kautrīgi pasmaidot, pateicās un uzvilka raupjo tumši sārto tuniku, kas bija raksturīga šīs zemes mūkiem, nemaz nenojaušot, ka tagad viņai mugurā ir troņprinča drēbes.
Tensings pārtrauca Dila Bahadūra un Pemas izteiksmīgo saskatīšanos, lai pajautātu, ko īsti meitene alā bija dzirdējusi. Viņa apliecināja to, ko lama jau nojauta: pārējā banda plānoja nozagt Zelta pūķi un sagūstīt karali.
Pirmo plāna daļu es saprotu statuja ir ļoti vērtīga, bet otro gan ne. Kādēļ viņiem vajadzīgs karalis? princis jautāja.
- Nezinu, meitene atbildēja.
Tensings īsu brīdi pētīja sagūstīto kaujinieku auras, tad izvēlējās visvārgāko, nostājās viņam priekšā un caururba ar skatienu. Vienmēr maigais lamas skatiens nu bija pilnīgi cits: acis samiedzās kā divas svītriņas, un bandītam bija sajūta, ka uz viņu skatās čūska. Lama lēni pateica dažus vārdus sanskritā, kurus saprata tikai Dils Bahadūrs, un jau pēc neilga brīža pārbiedētais bandīts, iegrimis hipnotiskā miegā, bija Tensinga varā.
Nopratināšana atklāja dažas Skorpiona sektas plāna detaļas un apstiprināja, ka nu jau ir par vēlu aizkavēt bandītu iekļūšanu pilī. Vīrs domāja, ka karalim nekas ļauns nav nodarīts. Amerikānis esot pavēlējis sagūstīt viņu dzīvu, jo bandītiem jāizspiež no valdnieka kādas ziņas. Šis vīrs neko vairāk nezināja. Valdnieku un statuju nogādās pamestajā Centhandzongas klosterī tā bija vērtīgākā informācija.
- Kā viņi domā aizbēgt no turienes? Tā ir ļoti grūti pieejama vieta, princis pārsteigts jautāja.
- Pa gaisu, bandīts sacīja.
- Viņiem droši vien ir helikopters, Aleksandram ienāca prātā. Puisis lielos vilcienos saprata runāto, jo attēli telepātiski atspoguļojās viņa prātā.
Šādi bija notikusi sazināšanās starp lamu un princi. Tad Pema palīdzēja noskaidrot sīkumus.
- Vai viņi runā par Bruņneša Teksu? Aleksandrs jautāja.
Viņš nevarēja savas aizdomas pārbaudīt, jo bandīti šo vīru pazina tikai kā amerikāni, un Pema viņu nebija redzējusi.
Tensings pārtrauca kaujinieka hipnotizēšanu un, pārliecinājies, ka sasietie vīri nekādi nevar nokļūt līdz ieročiem, paziņoja, ka atstās viņus tepat. Kaujiniekiem nenāks par ļaunu pavadīt vienu vai divas naktis zem klajas debess, līdz viņus atradīs karaļa zaldāti vai veiksmes gadījumā viņu pašu biedri. Salicis kopā sakļautās plaukstas pie sejas un viegli paklanījies, lama ļaundariem lūdza piedošanu par necienīgo izturēšanos. Dils Bahadūrs darīja to pašu.
- Es lūgšos, lai jūs kāds atrod vēl pirms melno lāču, sniega leopardu un tīģeru ierašanās, Tensings nopietni sacīja.
Aleksandru šie pieklājības apliecinājumi ārkārtīgi pārsteidza. Ja situācija pavērstos otrādi un viņi paši tagad būtu sagūstīti, zilie kaujinieki visus nogalinātu bez jebkādas vilcināšanās.
- Varbūt mums jādodas uz klosteri, Dils Bahadūrs piedāvāja.
- Un kas notiks ar viņām? Aleksandrs jautāja, norādot uz Pemu un pārējām meitenēm.
- Iespējams, ka es varētu viņas aizvest līdz ielejai un brīdināt karaļa karaspēku, lai arī tas dodas uz klosteri, Pema piedāvāja.
- Nedomāju, ka būtu iespējams izmantot bandītu ceļu, jo šos kalnus noteikti uzmana vēl kāds, Tensings sprieda.
- Mans skolotājs taču nedomā par krauju… princis nomurmināja.
- Varbūt tā nemaz nav peļama ideja, Dil Bahadūr, lama pasmaidīja.
Cienījamais skolotājs laikam joko? jauneklis vēl cerēja.
Kā atbilde lamas sejā atmirdzēja plats smaids, un viņš ar rokas mājienu aicināja jauniešus sev līdzi. Viņi sāka iet pa to pašu ceļu, kuru bija mērojuši, lai atrastu Nadju. Tensings gāja pa priekšu un palīdzēja kāpt kalnā meitenēm, kuras lamam sekoja ar lielām pūlēm, jo viņām kājās bija sandales, mugurā sarongas un nevienai nebija kalnos kāpšanas pieredzes, tomēr viņas nežēlojās. Meitenes bija ļoti pateicīgas, ka atbrīvotas no zilo kaujinieku gūsta, un šis milzenis mūks viņām iedvesa pilnīgu uzticību.
Aleksandrs noslēdza gājienu aiz prinča un Pemas un pēdējo reizi uzmeta acis sasietajiem bandītiem. Viņam šķita neticami, ka ir cīnījies ar šiem profesionālajiem slepkavām; tādas lietas varēja redzēt tikai asa sižeta filmās. Viņš ir palicis dzīvs pēc tik briesmīgiem notikumiem, kas jau atgādināja piedzīvojumus Amazonē, kad zaldāti sāka cīnīties ar indiāņiem, vairākus nogalinot, kad visi ieraudzīja Briesmoņa nagu saplosītos ķermeņus. Viņš nespēja apvaldīt smaidu vārguļiem nebija ieteicams ceļot kopā ar vecmāmiņu Keitu.
Nadja redzēja, ka draugi zosu gājienā tuvojas pa šauro taku, kas veda uz viņas paslēptuvi, un satraukta devās viņiem pretī, tomēr apstājās kā zemē iemieta, kad ieraudzīja arī vienu zilo kaujinieku. Ieskatoties uzmanīgāk, meitene saprata, ka tas ir Dils Bahadūrs. Viņi nebija kavējušies tik ilgi, kā Nadja bija domājusi, tomēr arī šīs pāris stundas meitenei šķita bezgalīgas. Pa šo laiku viņa bija saukusi savu totēma dzīvnieku un cerējusi, ka varēs draugus uzmanīt no gaisa, tomēr baltais ērglis neparādījās, un Nadjai neatlika nekas cits kā samierināties un gaidīt. Meitene saprata, ka par lielo putnu nevar pārvērsties pēc brīvas gribas, tas notika vien briesmu brīdī vai tad, kad prāta robežas ievērojami paplašinājās. Šis stāvoklis bija līdzīgs transam. Ērglis simbolizēja meitenes garu, viņas rakstura būtību. Kad viņa Amazonē pirmo reizi sastapās ar savu totēma dzīvnieku, Nadja jutās pārsteigta, ka tas ir tieši putns, jo viņai reiba galva un bija šausmīgas bailes no augstuma. Meitene nekad nebija sapņojusi par lidošanu kā citi bērni. Ja Nadjai kāds iepriekš būtu jautājis, kāds varētu būt viņas totēma dzīvnieks, meitene atbildētu, ka tas noteikti ir delfīns, jo šis gudrais un rotaļīgais dzīvnieks viņai šķita tuvs. Ērglis, kas tik glezni lidoja virs augstajām virsotnēm, bija palīdzējis pārvarēt bailes, kaut gan reizēm viņa joprojām baidījās no augstuma. Arī tagad, paveroties uz stāvajām klintīm pie kājām, meitene jau sāka drebēt.