- Ar milzu lepnumu, jo būsi piedalījusies mūsu zemes glābšanā no Skorpiona sektas, Pema atbildēja.
Kamēr princis un Aleksandrs devās meklēt saknes un izžuvušus dzīvnieku mēslus, lai varētu aizkurt nelielu ugunskuru, kas pa nakti ļautu kaut drusku sasildīties, Tensings apskatīja Nadjas ievainojumu un pārsēja to. Lama šķita apmierināts: plecs vēl neizskatījās gluži labi, tomēr jau bija vesels un Nadjai netraucēja.
Lai nogrieztu matus, Pema izmantoja Aleksandra kabatas nazi. Apjukušais Dils Bahadūrs nespēja noskatīties viņam šī darbība šķita ļoti intīma un gandrīz vai sāpīga. Zīdainajiem matiem krītot, parādījās meitenes garais kakls un trauslais pakausis, viņas skaistums mainījās, un tagad Pema izskatījās pēc pusaugu puišeļa.
- Nu es varu ubagot kā mūķene, viņa smējās, norādot uz prinča tuniku un kailo galvu, kur vēl slējās dažas matu šķipsnas.
Pārējās meitenes paņēma kabatas nazi un nogrieza matus cita citai. Pēc tam visas sasēdās aplī un pina smalku, melnu un mirdzošu virvi, kas smaržoja pēc muskusa un jasmīniem.
Visi atpūtās, cik nu šaurais klinšu patvērums ļāva. Zelta pūķa karaļvalstī neatzina dažāda dzimuma cilvēku fizisku kontaktu, tomēr tonakt nācās pārkāpt šo aizliegumu, jo bija ļoti auksts, nevienam nebija vairāk apģērba kā tas, kas mugurā, un vēl divas mūku atnestās jaku ādas. Tensings un Dils Bahadūrs bija dzīvojuši kalnos un spēja paciest aukstumu daudz labāk nekā pārējie. Viņi bija pieraduši arī atteikties no ērtībām, tāpēc meitenēm atdeva jaku ādas un lielākās ēdiena porcijas. Tā kā Aleksandrs nevēlējās atpalikt no abiem vīriešiem, tad sekoja viņu piemēram, kaut arī puiša vēders aiz izsalkuma rūca. Tāpat viņš mazītiņos gabaliņos sadalīja mugursomas dibenā atrasto šokolādes tāfelīti.
Ceļabiedriem bija ļoti maz kurināmā, tāpēc uguns nedrīkstēja būt pārāk spēcīga. Tomēr vārgās liesmas deva zināmu drošību. Tās vismaz aizbaidīja kalnos dzīvojošos tīģerus un sniega leopardus. Kādā traukā viņi sasildīja ūdeni un pagatavoja tēju ar taukiem un sāli, kas palīdzēja pārciest skarbo nakti.
Ceļabiedri gulēja, saspiedušies kopā un kā kucēni sildot cits citu, no vēja viņus aizsargāja apkārtējās klintis. Aiz bailēm no skolotāja smaidīgā skatiena Dils Bahadūrs neuzdrošinājās iekārtoties Pemas tuvumā, lai cik ļoti viņam būtu gribējies. Puisis aptvēra, ka bija izvairījies pastāstīt meitenei, ka karalis ir viņa tēvs un viņš pats nav parasts mūks. Viņam šķita, ka tagad nebija piemērots brīdis, lai to darītu, tomēr šī noklusēšana likās kā meli. Aleksandrs, Nadja un Boroba iekārtojās cieši līdzās un dziļā miegā nogulēja līdz pat brīdim, kad virs apvāršņa parādījās pirmais rītausmas stars.
Tensings vadīja rīta lūgšanu, un viņi visi korī vairākas reizes noskaitīja Om mani padme hum. Viņi nezemojās nevienai dievībai, jo Buda bija cilvēks, kurš sasniedzis apgaismību vai augstāko sapratni; kā pozitīvas enerģijas starus ceļabiedri savas lūgšanas sūtīja bezgalīgajā Visumā un pār visu valdošajam garam. Aleksandrs bija audzis agnostiskā ģimenē, kurā netika piekopta neviena reliģija, un viņu pārsteidza, ka Aizliegtajā karaļvalstī pat ikdienišķākās darbības bija dievišķas jēgas caurvītas. Reliģija šai valstī bija dzīvesveids, jo katrā cilvēkā mita buda. Aleksandru pārsteidza degsme, ar kādu viņš atkārtoja mantru.
Lama svētīja ēdienu un izdalīja to, kamēr Nadja iznēsāja siltu tēju.
- Iespējams, šī būs skaista diena saulaina un bez vēja, nopētījis debesis, Tensings paziņoja.
- Ja vien cienījamais skolotājs tā lemtu, varbūt mēs varētu sākt iet pēc iespējas ātrāk, jo ceļš līdz ielejai ir tāls, Pema sacīja.
- Ja vien nedaudz veiksies, domāju, ka pēc nepilnas stundas jūs jau būsiet lejā, Aleksandrs sacīja, kārtojot aprīkojumu.
Brīdi vēlāk vini sāka nolaišanos. Aleksandrs uzvilka iekāres un kā kukainis pāris minūtēs nolaidās līdz terasei, kas atradās vertikālās sienas vidū. Pema paziņoja, ka vēlas pirmā sekot puisim. Dils Bahadūrs uzvilka augšā virvi un uzlika Pemai iekāres, vēlreiz paskaidrojot, kā darbojas mehānisms.
- Tev jālaižas lejā pamazām. Ja gadās kādi sarežģījumi, nebīsties, es tevi turēšu otrā virvē, kamēr tu atkal atgūsi ritmu, skaidrs? viņš sacīja.
- Iespējams, tev nevajadzētu skatīties uz leju. Mēs tevi turēsim ar savām domām, Tensings piebilda, un pagāja pāris soļu nostāk, lai varētu koncentrēties un nosūtīt Pemai mentālo enerģiju.
Dils Bahadūrs aplika sev ap vidu virvi, kas klints plaisā bija nostiprināta ar metāla āķi, un ar zīmēm rādīja Pemai, ka ir gatavs. Meitene tuvojās kraujai un pasmaidīja, lai apslēptu pēkšņo panikas lēkmi.
- Ceru, ka mēs vēl redzēsimies, Dils Bahadūrs nočukstēja, vairāk neuzdrošinoties bilst ne vārda, jo nevēlējās atklāt, ka ir iemīlējies meitenē no pirmā acu skatiena.
- Es arī ceru. Es lūgšos un ziedošu, lai karalis izglābtos… Sargi sevi, meitene aizkustināta atbildēja.
Pema uz brīdi pievēra acis, ielika savu dvēseli debesu rokās un metās tukšumā. Viņa vairākus metrus krita kā akmens, līdz iemanījās kontrolēt virvi, nospriegojot mehānismu. To apguvusi, meitene ritmiski turpināja laisties zemāk un jutās arvien drošāka par sevi. Viņa ar kājām atbalstījās pret klinti un atgrūdās no tās. Pemas tunika plandījās vējā, un no augšas viņa izskatījās pēc sikspārņa. Ātrāk nekā varēja gaidīt viņa izdzirdēja Aleksandra balsi, kas teica, ka atlicis vēl pavisam nedaudz.
- Lieliski! puisis iesaucās, satverdams Pemu.
- Un tas ir viss? Kad man beidzot iepatīkas, tas jau ir galā, atbildēja Pema.
Terase bija ļoti šaura un uz āru izvirzīta, tāpēc kārtīga vēja pūsma būtu viņus notraukusi, tomēr, kā Tensings jau paredzēja, laika apstākļi šoreiz bija labvēlīgi. Iekāres atkal uzvilka augšā un uzlika citai meitenei. Viņu bija pārņēmušas šausmas un arī meitenes raksturs nebija tik stiprs kā Pemai, tomēr lama ar savām hipnotizējošām acīm viņu cieši uzlūkoja un centās nomierināt. Cita pēc citas visas četras meitenes nolaidās uz terases bez īpašām problēmām, jo katru reizi, kad kāda apstājās vai pārāk strauji krita, Dils Bahadūrs viņu noturēja drošības virvē. Kad visas beidzot stāvēja uz šaurās terases, bija grūti kustēties, jo viegli varēja iekrist bezdibenī. Aleksandrs to jau paredzēja, tāpēc iepriekšējā dienā bija ierīkojis vairākus āķus. Viņi bija gatavi sākt otro nolaišanās posmu.
Dils Bahadūrs atbrīvoja abas virves, Aleksandrs vēlreiz atkārtoja šo pašu operāciju un no terases nolaida meitenes līdz klints pakājei. Šoreiz Pemu lejā neviens nesatvēra, bet viņa jau bija guvusi pašpārliecību un laidās lejā bez kavēšanās. Mazliet vēlāk meitenei sekoja pārējās.
Aleksandrs pamāja viņām atvadas un no visas sirds vēlēja, lai šīs četras trauslās, svētku laikā sagūstītās meitenes zeltītās sandalēs un mūka drānās tērpusies Pema atrastu ceļu līdz tuvākajam ciemam. Viņš noskatījās, kā meitenes dodas ielejas virzienā, pārvēršas par maziem punktiņiem un pēc tam pazūd pavisam. Zelta pūķa karaļvalstī bija tikai daži automašīnām paredzēti ceļi, un daudzi no tiem lietus vai sniega vētru laikā kļuva neizbraucami, tomēr pašlaik nebija nekādu sarežģījumu. Ja meitenes atradīs ceļu, kāds spēkrats viņas noteikti uzņems.
Aleksandrs deva zīmi, un Dils Bahadūrs nometa lejā garu, melnu matu bizi ar galā piesietu akmeni. Tas nokrita uz terases, un Aleksandrs satvēra striķi. Viņš saritināja vienu no virvēm un piekāra to sev pie jostas, pēc tam otru virvi piesēja pie bizes un ar zīmēm rādīja, ka ir gatavs. Dils Bahadūrs uzmanīgi vilka bizi augšup, līdz satvēra virves galu un piesēja to pie viena no āķiem, ko Aleksandrs bija norādījis pirms kāpšanas lejup.