16 Sniega cilvēku cīnītāji
Pārliecinājušies, ka Pema un pārējās meitenes aiziet uz ielejas pusi, lama, princis, Aleksandrs, Nadja un Boroba devās vēl augstāk kalnos. Jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva. Pāris reižu ceļabiedriem nācās izmantot mūku garos spieķus, lai šķērsotu šaurus bezdibeņus. Šie improvizētie tilti bija daudz drošāki un izturīgāki, nekā pirmajā brīdī šķita. Kopā ar tēvu kāpjot kalnos, Aleksandrs jau bija pieradis balansēt lielā augstumā, tāpēc viņam nesagādāja grūtības spert soli uz spieķa un pēc tam pārlēkt otrā pusē, kur gaidīja Tensinga spēcīgā roka, bet Nadja to nebūtu uzdrošinājusies paveikt pat pilnīgi vesela, kur nu vēl ar izmežģītu plecu. Dils Bahadūrs un Aleksandrs stingri nostiepa virvi, un Tensings, meiteni pasitis padusē kā sainīti, drošsirdīgi šķērsoja bezdibeni. Virvei vajadzēja lamu drošināt, ja viņš zaudētu līdzsvaru, tomēr Tensingam bija tik liela pieredze, ka puiši nejuta pat mazāko virves sakustēšanos mūka roka tik tikko tai pieskārās. Tensings uz spieķiem balansēja tikai īsu brīdi, viņš it kā lidoja, un, pirms Nadju paspēja pārņemt panika, viņi jau atradās otrā pusē.
- Iespējams, es kļūdos, cienījamais skolotāj, tomēr man šķiet, ka šis nav īstais ceļš uz Centhandzonga klosteri, dažas stundas vēlāk, kad viņi bija apstājušies atpūsties un iedzert tēju, princis sacīja.
- Pa ierasto ceļu mums nāktos iet vairākas dienas, un bandīti mūs apsteigtu. Nebūtu slikti izvēlēties taisnāku ceļu… Tensings atbildēja.
- Sniega cilvēku tuneli! Dils Bahadūrs iesaucās.
- Domāju, ka mums nepieciešama palīdzība, lai spētu stāties pretī Skorpiona sektai.
- Vai mans cienījamais skolotājs domā lūgt to sniega cilvēkiem?
- Varbūt…
- Visu cieņu, skolotāj, tomēr man šķiet, ka sniega cilvēkiem nav vairāk smadzeņu kā šim pērtiķim, princis iebilda.
- Tad jau viss ir kārtībā, jo Borobam to ir tieši tikpat, cik tev! Nadja apvainojusies viņu pārtrauca.
Aleksandrs mēģināja sekot līdzi sarunai un uztvert tēlus, kas telepātiski veidojās viņa prātā, tomēr puisim nebija īsti skaidrs, par ko ir runa.
- Vai esmu pareizi sapratis? Jūs runājat par sniega cilvēkiem? Par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvēkiem? viņš jautāja.
Tensings piekrītoši pamāja.
- Profesors Ludoviks Leblāns vairākus gadus Himalajos viņus meklēja, bet tad nolēma, ka tādu nemaz nav un tā ir tikai leģenda, Aleksandrs sacīja.
- Kas ir šis profesors? Dils Bahadūrs gribēja zināt.
- Kāds vecmāmiņas Keitas nedraugs.
- Varbūt viņš nemeklēja īstajā vietā… Tensings pasmaidīja.
Iespēja ieraudzīt sniega cilvēkus Aleksandram un Nadjai šķita tikpat vienreizīga kā tikšanās ar briesmoņiem varenajā Amazones zelta pilsētā. Lielo pēdu un noslēpumainās uzvedības dēļ šos aizvēsturiskos dzīvniekus salīdzināja ar briesmīgo sniega cilvēku. Runāja, ka arī briesmoņi ir tikai leģenda, tomēr abi draugi bija pārliecinājušies, ka tie tomēr pastāv.
- Vecmāmiņu piemeklēs infarkts, kad viņa uzzinās, ka esam redzējuši sniega cilvēkus un neesam tos nofotografējuši, Aleksandrs nopūtās, iedomājies, ka mugursomā ir ielicis visu ko, tikai ne fotoaparātu.
Viņi turpināja iet klusējot, jo ikviens vārds lika elpai aizcirsties. Nadja un Aleksandrs no skābekļa trūkuma cieta vairāk, jo pie šāda augstuma nebija pieraduši. Viņiem sāpēja un reiba galva, un vakarā viņi abi jau bija izsmēluši gandrīz visus spēkus. Drīz vien Nadjai sāka asiņot deguns, viņa saliecās līkumā un vēma. Tensings sameklēja kādu drošu vietu un nolēma atpūsties. Kamēr Dils Bahadūrs gatavoja tsampu un vārīja ūdeni ārstnieciskai tējai, lama ar savām akupunktūras adatām palīdzēja Nadjai un Aleksandram pārvarēt augstuma slimību.
- Manuprāt, Pema un pārējās meitenes jau ir drošībā. Tātad drīz vien ģenerālis Mijars Kunglungs saņems ziņu, ka karalis atrodas klosterī… Tensings prātoja.
- Kā jūs to varat zināt, cienījamais skolotāj? Aleksandrs jautāja.
- Pemas prāts vairs neizstaro tādu nemieru. Viņas enerģija ir citāda.
Es biju dzirdējis par telepātiju, skolotāj, tomēr nekad nevarēju iedomāties, ka tā darbojas kā mobilais telefons.
Lama laipni pasmaidīja. Viņam nebija ne jausmas, kas ir mobilais telefons.
Jaunieši pēc iespējas ērtāk iekārtojās starp akmeņiem, kamēr Tensings atpūtināja prātu un ķermeni, bet ar sesto prātu uzmanīja apkārtni, jo šajās virsotnēs mita lieli baltie tīģeri. Nakts ceļabiedriem šķita īpaši auksta un gara.
Ceļotāji nonāca pie ieejas garā, dabiski veidotā tunelī, kas veda uz noslēpumaino Sniega cilvēku ieleju. Tobrīd Nadja un Aleksandrs jau jutās pārguruši, sniega atstarotajos saules staros viņu āda bija apdegusi un lūpas izkaltušas un sasprēgājušas. Nadjai šķita, ka viņa nosmaks šaurajā un pēc sēra smakojošajā tunelī, bet Aleksandram pēc Briesmoņu pilsētā piedzīvotā ceļojuma zemes iekšienē šis šķita tikai viegls pārgājiens. Vairāk nekā divus metrus garais Tensings dažviet varēja izspraukties tikai ar grūtībām, tomēr viņš šo ceļu jau bija mērojis, tāpēc pārliecināti gāja uz priekšu.
Kad viņi beidzot nokļuva Sniega cilvēku ielejā, Nadjas un Aleksandra pārsteigums bija milzīgs. Viņi nebija gatavi Himalaju ledaino virsotņu ielokā ieraudzīt silta tvaika ieskautu vietu, kur sastopami citur pasaulē nepazīstami augi. Dažās minūtēs ķermeni ietina jau vairākas dienas nejusts siltums, un draugi varēja novilkt jakas. Boroba, kas visu ceļu bija slēpies zem Nadjas drēbēm, izbāza laukā galvu un, sajūtot silto gaisu, atguva parasto labo noskaņojumu, un sāka pētīt apkārtni.
Ja jaunieši bija pārsteigti par augstajiem tvaika stabiem, sērūdens lāmām un silto ielejas miglu, gaļīgajām, violetajām puķēm un čegno ganāmpulkiem, kas klīda apkārt, grauzdami cieto un sauso ielejas zāli, tad vēl jo mazāk viņi bija gatavi ieraudzīt sniega cilvēkus, kad tie vēlāk iznāca pretī.
Ceļabiedros lūkojās pulks ar rungām bruņotu, kliedzošu tēvaiņu, kas ik pa brīdim draudīgi palēcās. Dils Bahadūrs sagatavoja loku, jo bandīta drēbēs sniega cilvēki viņu varēja arī nepazīt. Nadja un Aleksandrs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka sniega cilvēki izskatās tik briesmīgi, tāpēc instinktīvi aizslēpās aiz Tensinga. Turpretī lama droši gāja uz priekšu, salika plaukstas pie sejas un noliecās, sveicinot sniega cilvēkus ar mentālo enerģiju un dažiem vārdiem, ko zināja viņu valodā.
Pagāja divas vai trīs bezgala garas minūtes, līdz sniega cilvēku primitīvās smadzenes atcerējās lamas apmeklējumu vairākus mēnešus iepriekš. Viņi nekļuva laipnāki, tomēr vismaz beidza viesiem pie deguna vicināt rungas.
Kur ir Grrijmpra? Tensings mēģināja uzzināt.
Joprojām rūcot un uzmanot atnācējus, sniega cilvēki aizveda viesus līdz ciemam. Lama apmierināts ievēroja, ka atšķirībā no iepriekšējās reizes cīnītāji ir enerģijas pilni un mātītes un bērni ciematā izskatās veseli. Viņš pamanīja, ka nevienam no viņiem nav violeta mēle un ka gaišās spalvas, kas klāja sniega cilvēkus no galvas līdz papēžiem, vairs nav savēlušās un taukainas. Dažas mātītes bija ne tikai vairāk vai mazāk tīras, bet izskatījās arī sasukājušās, un tas lamu ļoti ieinteresēja, jo viņš no sievišķīgas koķetēšanas nenieka nesaprata.
Ciemats nebija mainījies, tas joprojām bija alu un pazemes eju jūklis, kas izveidojies zem sacietējušas lavas virskārtas. Virs lavas bija plāns zemes slānītis, kurš ielejas siltajā un mitrajā klimatā bija daudzmaz auglīgs un deva iztiku sniega cilvēkiem un viņu vienīgajiem mājdzīvniekiem čegno. Lamu aizveda taisnā ceļā pie Grrijmpras.