Burve bija ļoti novecojusi. Kad Tensings un Dils Bahadūrs viņu iepazina, Grrijmpra bija diezgan veca, bet tagad viņa izskatījās jau tūkstošgadīga. Ja pārējie sniega cilvēki šķita veselāki un tīrāki nekā agrāk, tad viņa bija līdzīga šķību kaulu mezglam, kas pārvilkts ar taukainu ādu; pār vecas šausminošo seju tecēja izdalījumi no deguna, acīm un ausīm. No viņas nāca tik atbaidoša netīrumu un puvekļu smaka, ka pat Tensings ar visu milzīgo ārsta pieredzi nevarēja izturēt. Viņi sazinājās telepātiski, izmantojot pāris vārdus, kurus abi saprata.
- Redzu, ka tava tauta ir vesela, cienījamā Grrijmpra.
- Lavandas krāsas ūdens aizliegts. Tam, kas to dzer ar nūju, viņa atbildēja.
- Sods šķiet briesmīgāks par slimību, Tensings pasmaidīja.
- Slimību nav, večiņa apliecināja, nesaprazdama mūka ironiju.
- Man liels prieks. Vai ir piedzimuši bērni?
Viņa pacēla divus pirkstus un savā valodā piebilda, ka bērni ir veseli. Tensings bez grūtībām saprata vecās Grrijmpras prāta veidotos tēlus.
- Tavi pavadoņi, kas viņi ir? viņa noņurdēja.
- Šo tu pazīsti, tas ir Dils Bahadūrs mūks, kas atklāja indi strauta lavandas krāsas ūdenī. Arī pārējie ir draugi un nāk no lielas tālienes, no citas pasaules.
- Kādēļ?
- Ar visu tev pienākošos cieņu mēs nākam lūgt palīdzību, godājamā Grrijmpra. Mums nepieciešami tavi cīnītāji, lai atbrīvotu karali, kuru nolaupījuši bandīti. Mēs esam tikai trīs vīri un viena meitene, bet ar tavu vīru palīdzību, iespējams, varam uzvarēt.
No šīs garās un sarežģītās runas veča saprata mazāk nekā pusi, tomēr viņa nojauta, ka pienācis laiks atmaksāt mūka labos darbus. Viņš gribēja cīnītājus. Būs kauja. Viņai nemaz nepatika šī doma, pirmām kārtām jau tāpēc, ka Grrijmpra vairākas desmitgades bija centusies apvaldīt sniega cilvēku milzīgo agresivitāti.
- Cīnītāji cīnās, cīnītāji mirst. Ciems bez cīnītājiem arī mirst, viņa noteica.
- Taisnība. Tas, ko tev lūdzu, ir ļoti liels pakalpojums, godātā Grrijmpra. Iespējams, ka cīņa būs bīstama. Es nevaru garantēt tavu cīnītāju drošību.
- Grrijmpra mirst, nomurmināja veča, sitot sev pa krūtīm.
- Es zinu, Grrijmpra, Tensings sacīja.
- Grrijmpra mirusi, daudz problēmu. Tu izārstēt Grrijmpra, tu dabūt cīnītājus, viņa piedāvāja.
- Es nevaru izārstēt tevi no vecuma, godājamā Grrijmpra. Tavs laiks šai pasaulē ir beidzies, tavs ķermenis ir noguris, un tavs gars vēlas aiziet. Tur nav nekā slikta, mūks skaidroja.
- Tad nedabūt cīnītājus, viņa secināja.
- Kādēļ tu baidies nomirt, godājamā sirmgalve?
- Grrijmpra nepieciešama. Grrijmpra vada, sniega cilvēki klausa. Grrijmpra mirusi, sniega cilvēki plēšas. Sniega cilvēki nogalina, sniega cilvēki mirst beigas, -
vina noteica.
»
- Es saprotu: tu nevari pamest šo pasauli, jo baidies, ka tava tauta cietīs. Vai nav neviena, kas tevi varētu aizvietot?
Viņa skumji pašūpoja galvu. Tensings saprata, ka vecā ragana baidījās pēc viņas nāves tagad veselie un enerģiskie sniega cilvēki atsāks viens otru slaktēt, kā to bija darījuši iepriekš, līdz pavisam izzudīs no zemes virsas.
Šīs pa pusei cilvēciskās radības vairākās paaudzēs bija atkarīgas no večiņas spēka un prāta viņa bija stingrā, taisnīgā un gudrā māte. Viņi akli klausīja Grrijmprai, jo domāja, ka viņai piemīt pārdabisks spēks. Bez viņas cilts iznīktu. Lama aizvēra acis un vairākas minūtes abu sarunas biedru galvas bija pilnīgi tukšas. Kad mūks atkal atvēra acis, viņš skaļā balsī izstāstīja savu plānu, lai arī Nadja un Aleksandrs to saprastu.
- Ja tu man aizdosi pāris cīnītāju, apsolu, ka atgriezīšos ielejā un palikšu šeit sešus gadus. Es pazemīgi piedāvāju aizstāt godājamo Grrijmpru, un tā tu mierīgi vari pamest šo pasauli un doties uz garu valstību. Es rūpēšos par tavu tautu, mācīšu tai dzīvot pēc iespējas labāk, neslepkavot, bet izmantot ielejā atrodamo barību. Es sagatavošu piemērotāko sniega cilvēku, lai pēc sešiem gadiem viņš varētu būt cilts vadītājs vai vadītāja. Tāds ir mans piedāvājums…
To izdzirdis, Dils Bahadūrs pielēca kājās un pilnīgi bāls un šausmu pārņemts metās pie skolotāja, bet lama viņu ar žestu apturēja: viņš nevarēja pārtraukt mentālo sarunu ar večiņu. Grrijmprai bija nepieciešamas vairākas minūtes, lai saprastu mūka teikto.
- Jā, viņa piekrita ar dziļu un atvieglotu nopūtu, jo nu beidzot varēja mirt.
Tiklīdz bija iespēja pabūt diviem vien, Dils Bahadūrs asaru pilnām acīm savam mīļotajam skolotājam lūdza paskaidrojumus. Kā gan viņš varēja piedāvāt vecajai raganai ko tādu? Zelta pūķa karaļvalstij viņš bija nepieciešams daudz vairāk nekā sniega cilvēkiem princis vēl nebija pabeidzis savu apmācību, un skolotājs viņu nevar tā pamest!
- Iespējams, ka tu kļūsi par karali agrāk nekā paredzēts, Dil Bahadūr. Seši gadi paiet ātri. Sai laikā es varbūt varēšu mazliet palīdzēt sniega cilvēkiem.
- Un es? jauneklis iesaucās, nespēdams iedomāties savu dzīvi bez skolotāja.
- Iespējams, ka esi spēcīgāks un labāk sagatavots, nekā tu domā… Pēc sešiem gadiem es domāju pamest Sniega cilvēku ieleju, lai audzinātu tavu dēlu, nākamo Zelta pūķa karaļvalsts valdnieku.
- Kādu dēlu, skolotāj? Man neviena nav.
- To, kas piedzims jums ar Pemu, Tensings mierīgi atbildēja, un princis nosarka līdz pat ausu galiņiem.
Nadja un Aleksandrs ar grūtībām sekoja sarunai, tomēr uztvēra tās būtību, un nevienu no abiem neizbrīnīja Tensinga pareģojums attiecībā uz Dilu Bahadūru un Pemu vai viņa nodoms kļūt par sniega cilvēku skolotāju. Aleksandrs nodomāja, ka vēl tikai pirms gada viņam viss notiekošais būtu licies kā drudža murgi, bet tagad puisis zināja, ka pasaule ir brīnumiem pilna.
Izmantojot telepātiju un dažus vārdus, ko bija iemācījies Aizliegtās karaļvalsts valodā, tāpat arī tos, kurus Dils Bahadūrs saprata angliski, un Nadjas neticamās spējas valodu apguvē, Aleksandrs mēģināja draugiem pastāstīt, ka viņa vecmāmiņa bija rakstījusi reportāžu International Geographic par kādu pumas sugu, kas dzīvoja Floridā un bija uz izzušanas robežas. Dzīvnieki mitinājās nelielā un grūti sasniedzamā apvidū, tādēļ krustojušies šaurā lokā un jaundzimušie kļuva aizvien vārgāki un slimāki. Jebkuras sugas izdzīvošanai nepieciešama daudzveidība. Ja pastāvētu tikai viena kukurūzas šķirne, drīz vien slimības un klimata izmaiņas to iznīcinātu. Bet pasaulē pastāv simtiem dažādu dzīvības veidu, tāpēc viena vietā rodas cits, skaidroja Aleksandrs. Dažādība nodrošina izdzīvošanu.
- Un kas notika ar pumām? Nadja jautāja.
- Uz Floridu aizveda ekspertus, kas šai apgabalā ielaida citus, pumai ļoti līdzīgus dzīvniekus. Tie sakrustojās un apmēram desmit gados suga atkal bija atjaunojusies.
- Vai tu domā, ka tas pats tagad notiek ar sniega cilvēkiem? Dils Bahadūrs jautāja.
- Jā. Viņi pārāk ilgi dzīvojuši noslēgti no pārējās pasaules, viņu ir ļoti maz, viņi vairojas šaurā lokā un tāpēc kļūst tik vārgi.
Tensings pārdomāja puiša teikto. Jebkurā gadījumā, ja arī sniega cilvēki izietu no noslēpumainās ielejas, nebija jau neviena, ar ko sajaukties, tāpēc ka neviens cilvēks pasaulē nekādā ziņā nebūtu ar mieru veidot ģimeni ar kādu no viņiem. Tomēr agrāk vai vēlāk sniega cilvēkiem vajadzēja integrēties pasaulē, tas bija neizbēgami. Tas būtu jādara piesardzīgi, jo kontakts ar cilvēkiem šīm būtnēm varēja kļūt nāvējošs. Tas bija iespējams tikai Zelta pūķa karaļvalsts saudzīgajā vidē.