- Mēs šeit pāris dienu paliksim, Dil Bahadūr. Jāmēģina iemācīties sniega cilvēku valoda, lama sacīja.
- Kāpēc, skolotāj? Mums taču nekad vairs nebūs iespējas to izmantot.
- Iespējams, ka man tiešām ne, bet tev varbūt gan, Tensings atbildēja.
Pamazām vien viņi iemācījās saprast visas sniega cilvēku izrunātās skaņas. Izmantojot apgūtos vārdus un lasot Grrijmpras domas, Tensings un Dils Bahadūrs apjauta šo radījumu traģēdiju: dzima aizvien mazāk bērnu, un izdzīvoja tikai daži. Pieaugušo liktenis nebija daudz labāks. Katra paaudze bija augumā mazāka un vārgāka par iepriekšējo, dzīves ilgums aizvien saruka, un tikai nedaudzām būtnēm pietika spēka veikt nepieciešamos darbus: rūpēties par čengo, vākt augus un medīt. Tas bija dievu vai kalnu dēmonu sods, apgalvoja Grrijmpra. Viņa pastāstīja, ka sniega cilvēki mēģinājuši tiem pielabināties ar upuriem, tomēr vairāku radību nāve, saraustot tās gabalos vai iemetot verdošos geizeros, šo lāstu nebija spējusi novērst.
Grrijmpra bija daudz pieredzējusi. Viņas autoritāte balstījās uz virsaites atmiņu un pieredzi, kāda nepiemita nevienam citam. Cilts viņai piedēvēja pārdabiskas spējas, un nu jau divas paaudzes cerēja, ka viņa sapratīsies ar dieviem, tomēr raganas maģija nespēja atcelt burvestību un glābt cilti no drīzas iznīcības. Grrijmpra apliecināja, ka vairākas reizes bija saukusi dievus, un nu beidzot viņi tiešām bija atnākuši: tiklīdz burve ieraudzījusi Tensingu un Dilu Bahadūru, tā zinājusi, ka tie ir viņi. Tāpēc sniega cilvēki viesiem nebija uzbrukuši.
Kad šīs būtnes sapratīs, ka mēs neesam dievi, bet gan parasti cilvēki, manuprāt, viņi nejutīsies diez ko apmierināti, princis secināja.
-Varbūt… Tomēr salīdzinājumā ar viņiem un par spīti daudzajām vājībām, mēs tiešām esam pusdievi, lama smaidot noteica.
Grrijmpra atcerējās laiku, kad sniega cilvēki bija gari, lieli un klāti ar tik biezu kažoku, ka varēja izdzīvot planētas augstākajā un saltākajā vietā. Kauli, ko ciemiņi bija redzējuši kanjonā, piederēja sniega cilvēku milzu senčiem. Cilts tos glabāja aiz cieņas, kaut arī, izņemot burvi, senčus neviens vairs neatcerējās. Grrijmpra bija maza meitene, kad cilts atklāja silto ūdeņu ieleju, kur temperatūra bija siltāka un izdzīvošana vieglāka, jo te bija sastopami augi un, izņemot čegno, vēl daži dzīvnieki, ko medīt, piemēram, peles un kazas.
Burve atcerējās, ka jau reiz ir redzējusi Tensingam un Dilam Bahadūram līdzīgus dievus, kuri bija ieradušies ielejā meklēt augus. Apmaiņā pret tiem viņi sniedza vērtīgas zināšanas, kas uzlaboja sniega cilvēku dzīves apstākļus. Dievi viņiem iemācīja pieradināt čegno un cept gaļu, kaut arī tagad nevienam vairs nebija spēka darboties ar akmeņiem, lai aizkurtu uguni. Viņi aprija jēlu to, ko vēl spēja nomedīt, un, ja izsalkums bija ļoti liels, nogalināja čegno vai apēda citu sniega cilvēku līķus. Lamas bija viņiem iemācījuši citam citu atšķirt pēc vārda. Grrijmpra sniega cilvēku valodā nozīmēja "vieda sieva".
Jau ilgu laiku neviens no dieviem nebija rādījies ielejā, domās vēstīja Grrijmpra. Tensings rēķināja, ka apmēram pusgadsimtu, kopš Ķīna bija okupējusi Tibetu, neviena ekspedīcija nav devusies uz ieleju ārstniecības augu meklējumos. Sniega cilvēku mūžs nebija ilgs, un, izņemot veco zintnieci, neviens no tiem nebija redzējis cilvēciskas būtnes, tomēr ļaužu atmiņās vēl bija dzīva leģenda par gudrajiem lamām.
Tesings apsēdās kādā alā, kas bija lielāka nekā pārējās, vienīgajā, kurā viņš četrrāpus varēja ielīst un kura, šķiet, kalpoja kā sapulču vieta. Dils Bahadūrs un Grrijmpra apsēdās viņam līdzās, un viens pēc otra ieradās arī sniega cilvēki, no kuriem daži bija tik vārgi, ka gandrīz vai nevarēja pavilkt kājas. Tie, kas abus ceļiniekus bija sagaidījuši, vicinot akmeņus un rungas, bija šīs līkkājainās cilts cīnītāji, un arī šoreiz viņi palika sardzē ārpus alas, neizlaižot no rokām ieročus.
Sniega cilvēki nāca cits pēc cita, kopumā apmēram divdesmit, ja neskaita duci cīnītāju. Gandrīz visi bija sieviešu dzimuma, un, spriežot pēc kažoka un zobiem, diezgan jauni, tomēr jau ļoti slimi. Tensings ar lielu cieņu un piesardzību pārbaudīja katru. Piecām līdzi bija arī bērni vienīgie, kas bija izdzīvojuši. Mazuļiem nepiemita pieaugušo briesmīgais izskats, viņi bija līdzīgi baltiem pērtiķēniem. Bērneļi bija nīkulīgi, nevarēja noturēt ne galvu, ne locekļus, acis visu laiku turēja aizvērtas un tikko elpoja.
Aizkustinātais Dils Bahadūrs redzēja, ka šīs baismīgās būtnes mīlēja savus mazuļus gluži tāpat kā jebkura māte. Viņas tos maigi turēja rokās, apostīja un laizīja, lika pie krūts un kliedza aiz dusmām, kad mazuļi vairs nereaģēja.
-Tas ir ļoti skumji, skolotāj. Viņi mirst, jauneklis secināja.
- Dzīve ir pilna ar ciešanām. Mūsu uzdevums ir tās atvieglot, Dil Bahadūr, Tensings atbildēja.
Alā bija maz gaismas un dvakoja tik briesmīgi, ka lama aicināja visus iziet svaigā gaisā. Tur arī sanāca kopā visa cilts. Grrijmpra ap slimajiem bērniem veica dažus dejas soļus, liekot ieskanēties savām kaula un zobu kaklarotām, un pāris reižu šausminoši iekliedzās. Kliedzieniem pievienojās sniega cilvēku gaidu koris.
Nepievēršot uzmanību vispārējām žēlabām, Tensings noliecās pār bērniem. Dils Bahadūrs redzēja, ka mainās skolotāja sejas izteiksme, kā tas parasti notika reizēs, kad viņš atmodināja savas dziednieka spējas. Citu pēc cita lama pacēla zīdaiņus, kas ērti ietilpa viņa delnā, un uzmanīgi apskatīja tos. Pēc tam viņš ar draudzīgu un nomierinošu žestu piegāja kādai no mātēm un izpētīja viņas piena pilītes.
- Kas bērniem kaiš? princis jautāja.
- Iespējams, viņi mirst aiz bada, Tensings atbildēja.
- Aiz bada? Vai tad mātes viņus nebaro?
Tensings paskaidroja, ka sniega cilvēku piens ir dzeltenīgs un caurspīdīgs šķidrums. Viņš tūdaļ pat sasauca cīnītājus, kas tiepās tuvoties, līdz Grrijmpra viņiem rūcot pavēlēja to darīt, un lama apskatīja arī viņus, īpašu uzmanību pievēršot violetajai mēlei. Vienīgā būtne, kuras mēle nebija šādā krāsā, izrādījās vecā Grrijmpra. Viņas mute bija smirdošs un tumšs caurums, kurā nebija patīkami ielūkoties, tomēr Tensings nemēdza atkāpties šķēršļu priekšā.
- Visi sniega cilvēki ir novārguši, vienīgi Grrijmpra ne. Viņai ir tikai lielam vecumam raksturīgie simptomi. Domājams, ka viņai ir apmēram simts gadu, lama secināja.
- Kas ielejā ir mainījies, un kāpēc viņiem trūkst pārtikas? māceklis jautāja.
- Iespējams, ka pārtikas nemaz netrūkst, bet sniega cilvēki ir slimi un nespēj pārstrādāt to, ko uzņem. Mazuļi ir atkarīgi no mātes piena, kas viņus nevar pabarot, jo ir kā ūdens, un tāpēc viņi mirst jau dažu nedēļu vai mēnešu vecumā. Pieaugušajiem ir vairāk uzturvielu, jo viņi ēd gaļu un augus, tomēr kaut kas viņus ir novārdzinājis.
- Un tāpēc viņi kļūst aizvien īsāki un mirst ļoti jauni, Dils Bahadūrs piebilda.
- Iespējams.
Dils Bahadūrs izbolīja acis reizumis skolotāja nenoteiktība viņu noveda līdz baltkvēlei.
- Šī problēma ir radusies divu pēdējo paaudžu laikā, jo Grrijmpra vēl atceras, ka sniega cilvēki ir bijuši tikpat gari kā viņa. Ja tā turpināsies, dažu gadu laikā viņi izzudīs pavisam, jauneklis sacīja.