Nākamās stundas draugi ieēda un mazliet atpūtās, lai atjaunotu spēkus. Uzzinot, ka gaidāma cīņa, piedalīties tajā vēlējās visi sniega cilvēki, tomēr Grrijmpra to nepieļāva, jo tad ciems varēja palikt bez vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Tensings apliecināja, ka cīņā iespējams arī mirt, jo būs jācīnās ar briesmīgiem cilvēkiem, kurus sauc par zilajiem vīriem un kuri ir ļoti spēcīgi un cīnās ar dunčiem un šaujamieročiem. Sniega cilvēki nezināja, ko tas nozīmē, un Tensings, cik nu spēja, paskaidroja, aprakstot brūces, ko radīja šie ieroči, asins peļķes un citus sniega cilvēkus iejūsminošus sīkumus. Viss dzirdētais tikai palielināja palicēju žēlabas: neviens nevēlējās laist garām iespēju izklaidēties, cīnoties ar cilvēkiem. Viņi cits pēc cita stājās lamas priekšā, lēca, šausminoši kliedza, rādīja zobus un muskuļus, lai iegūtu mūka labvēlību. Tā Tensings varēja atlasīt desmit sniega cilvēkus ar sliktāko raksturu un sarkanāko auru.
Lama pats pārbaudīja sniega cilvēku ādas bruņas, kas varēja aizturēt naža cirtienu, tomēr itin nemaz neaizsargāja no lodēm. Šie desmit, tikai mazliet saprātīgākie radījumi nekā šimpanze, lai arī cik briesmīgi būdami, nevarēja uzveikt Skorpiona sektas vīrus, tomēr lama paļāvās uz pārsteiguma efektu. Zilie vīri bija māņticīgi un, ja arī bija ko dzirdējuši par briesmīgo sniega cilvēku, noteikti nebija redzējuši nevienu pašu.
Pēc Grrijmpras pavēles par godu ciemiņiem bija nokauti pāris čegno. Tensings un Dils Bahadūrs neatzina nevienas dzīvas būtnes upurēšanu, tāpēc ar lielu piespiešanos savāca dzīvnieku asinis un iekrāsoja izvēlēto cīnītāju izspūrušos kažokus. Izmantojot ādas strēmeles, ragus un garākos kaulus, viņi izveidoja šausmas iedvesošas asiņainas galvassegas, kuras sniega cilvēki ar prieka saucieniem uzbāza galvā, kamēr mātītes un bērneļi aiz apbrīnas lēkāja apkārt. Skolotājs un māceklis apmierināti nosprieda, ka sniega cilvēku izskats pārbiedētu pat drošsirdīgākos kaujiniekus.
Ceļabiedri vēlējās, lai Nadja paliek ciemā, tomēr meiteni nebija iespējams pārliecināt, un beidzot nācās ļaut viņai iet līdzi. Aleksandrs negribēja pakļaut draudzeni briesmām.
- Iespējams, ka neviens no mums neatgriezīsies dzīvs, Ērgle… viņš pamatoja savu lēmumu.
- Un tādā gadījumā man visu atlikušo dzīvi vajadzēs pavadīt šai ielejā sniega cilvēku sabiedrībā. Nē, paldies! Es iešu kopā ar jums, Jaguār, viņa atbildēja.
- Bet šeit tu vismaz esi daudzmaz drošībā. Nav zināms, ko mēs atradīsim tajā pamestajā klosterī, bet tas noteikti nebūs nekas labs.
- Neizturies pret mani kā pret mazu meiteni! Protu par sevi parūpēties, es to daru jau trīspadsmit gadus, turklāt domāju, ka varēšu būt noderīga.
- Labs ir, tikai tu darīsi to, ko es likšu, Aleksandrs nosprieda.
- Pat nesapņo! Es darīšu to, kas man pašai liksies vajadzīgs. Tu neesi nekāds eksperts, un no cīniņiem saproti tikpat maz, cik es, Nadja atbildēja, un puisim nācās atzīt, ka viņai ir taisnība.
- Varbūt labāk būtu iziet naktī, tā mēs tuneļa otrā galā nokļūsim, jau gaismai austot, un rīta cēlienu varēsim izmantot, lai tiktu līdz Centhandzongam, Dils Bahadūrs piedāvāja, un Tensings bija ar viņu vienisprātis.
Pēc tam kad visi bija piepildījuši vēderu ar garšīgajām vakariņām, sniega cilvēki nokrita zemē un krākdami gulēja. Jaunās bruņucepures viņi uzskatīja par lielu vērtību, tāpēc nenoņēma tās pat miegā. Nadja un Aleksandrs bija tik izsalkuši, ka ātri aprija savu porciju ceptās čengo gaļas, par spīti rūgtajai garšai un apdegušajām, nenoplūktajām spalvām. Tensings un Dils Bahadūrs pagatavoja tsampu un tēju; pēc tam, pavērsuši seju pret bezgalīgo debesjumu un zvaigznēm, viņi apsēdās meditēt. Naktī, kad kalnos pazeminājās temperatūra, geizeru tvaiki pārvērtās biezā miglā, kas pārklāja ieleju kā vates sega. Sniega cilvēki nekad nebija redzējuši zvaigznes, un Mēness viņiem bija neizskaidrojams zilas gaismas laukums, kurš reizēm pavīdēja miglā.
17 Nocietinātais klosteris
Bruņneša Teksam daudz labāk patika karaļa un Zelta pūķa evakuēšanas sākotnējais plāns no Tunkhalas ar ložmetēju aprīkotiem helikopteriem vajadzēja nolaisties pils dārzā. Neviens viņus nespētu aizturēt. Šīs zemes gaisa spēki sastāvēja no četrām antikvārām lidmašīnām, kas pirms divdesmit gadiem bija pirktas Vācijā un lidoja tikai Jaungada naktī, virs pilsētas izkaisot papīra putnus bērneļiem par prieku. Lai noorganizētu lidmašīnu pakaļdzīšanos helikopteriem, būtu nepieciešamas vairākas stundas, un tikmēr viņiem būtu pietiekami daudz laika, lai nokļūtu drošā vietā. Tomēr Speciālists pēdējā brīdī un bez liekiem paskaidrojumiem bija mainījis plānu. Viņš tikai pateica, ka operācijai nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, un, vēl jo vairāk, nevajadzētu apšaut Aizliegtās karaļvalsts miermīlīgos iedzīvotājus, jo tas izraisītu starptautisku skandālu. Speciālista klients Kolekcionārs bija pieprasījis pilnīgu slepenību.
Tā nu Bruņnesim nācās pieņemt otro plānu, kas, pēc viņa domām, bija mazāk drošs un lēnāks. Tikko viņi bija sagūstījuši karali Svētajā vietā, valdniekam ar līmlenti aizlīmēja muti un rokā injicēja narkotikas, kas viņu pēc piecām sekundēm iemidzināja. Bija pavēlēts nenodarīt valdniekam neko ļaunu; monarham vajadzēja nokļūt klosterī dzīvam un veselam, jo no viņa bija jāizdabū informācija par statujas ziņu atšifrēšanu.
Uzmanieties, karalis pārvalda cīņas mākslu, viņš var aizstāvēties. Tomēr es brīdinu ja jūs viņam kaut ko nodarīsiet, nāksies dārgi maksāt, Speciālists bija teicis.
Priekšnieks Bruņneša Teksu sāka izvest no pacietības, tomēr tagad nebija īstais brīdis neapmierinātībai.
Četri bandīti bija sabijušies un nepacietīgi, tomēr tas viņiem neliedza nozagt pāris svečturu un zelta smaržu trauciņus. Daži bandīti jau grasījās dārgmetālu nokasīt no sienas ar dunci.
Divi no kaujiniekiem satvēra ļengano karaļa ķermeni aiz pleciem un potītēm, kamēr pārējie nocēla smago zelta statuju no melnās akmens pamatnes, uz kuras tā bija stāvējusi jau astoņpadsmit gadsimtus. Zālē vēl bija manāmas dziedāšanas un dīvainās pūķa skaņu atbalsis. Bruņneša Tekss nedrīkstēja kavēties un izpētīt statuju, tāpēc viņš nodomāja, ka tā ir līdzīga mūzikas instrumentam. Amerikānis neticēja, ka Zelta pūķis varētu paredzēt nākotni, tie bija muļķīšiem domāti māņi un īstenībā viņu nemaz neinteresēja šā priekšmeta vērtība pati par sevi bija neizmērojama. Cik gan Speciālists nopelnīs šajā operācijā? Tie noteikti būs daudzi miljoni dolāru. Un cik liela summa pienāksies viņam? Salīdzinājumā tā droši vien būs kā parasta dzeramnauda, Tekss nodomāja.
Divi zilie kaujinieki palika zem statujas sedlu siksnas un ar lielām pūlēm to pacēla. Nu Bruņneša Tekss saprata, kādēļ Speciālists bija uzstājis, ka jāņem līdzi seši bandīti. Tagad lieti būtu noderējuši divi pils slazdos iekritušie vīri.
Par spīti tam, ka viņi zināja ceļu un varēja izvairīties no vairākiem šķēršļiem, atpakaļceļš nemaz nebija vieglāks, jo nu bija jānes arī statuja un karalis, un tas virzīšanos uz priekšu krietni apgrūtināja. Tomēr drīz vien visi saprata, ka, ejot atpakaļ, slazdi nedarbojas. Tas nomierināja, tomēr iebrucēji nesteidzās un turpināja uzmanīties viņi baidījās, ka šī pils slēpj vēl daudzus nepatīkamus pārsteigumus. Tomēr līdz Pēdējām durvīm visi nokļuva bez misēkļiem. Pārkāpjot slieksnim, bandīti redzēja, ka karaliskie sargi guļ uz grīdas tādā pašā pozā kā atstāti. Neviens no iebrucējiem nepamanīja, ka viens zaldāts vēl elpo.