Izmantojot globālo pozicionēšanas sistēmu GPS -, kaujinieki Bruņneša Teksa vadībā izgāja caur daudzdurvju istabu labirintam un visbeidzot nokļuva dārzā, kur gaidīja pārējie bandas locekļi. Viņi bija sagūstījuši Judīti Kinsku. Saskaņā ar pavēli viņu nevajadzēja iemidzināt ar injekciju, bet nogalināt arī nedrīkstēja. Tā kā bandīti šo sievieti iepriekš nebija redzējuši, tad nesaprata, kādēļ viņa būtu jāved līdzi, un arī Bruņneša Tekss nespēja neko paskaidrot.
Kaujinieki bija nozaguši vienu no pils kravas mašīnām un novietojuši to uz ielas līdzās zirgiem. Bruņneša Tekss izvairījās skatīties acīs Judītei Kinskai, kura, ņemot vērā notiekošo, šķita diezgan mierīga. Amerikānis saviem vīriem deva pavēli iecelt sievieti mašīnā, kur jau atradās ar brezentu pārsegtais karalis un statuja. Tā kā neviens cits nemācēja auto vadīt, pie stūres sēdās Tekss un viņam blakus piemetās zilo kaujinieku vadonis un kāds no vīriem. Kamēr mašīna brauca šaurā kalnu ceļa virzienā, pārējie bandīti izklīda, kā bija pavēlējis Speciālists. Vēlāk viņi visi atkal sapulcējās Tīģeru mežā un no turienes devās uz Centhandzongu.
Kā jau bija paredzēts, mašīnu apturēja pie Tunkhalas robežas, kur ģenerālis Mijars Kunglungs bija licis izveidot kontrolpunktu. Bruņneša Teksam un bandītiem šķita tīrā bērnu spēle tikt galā ar trim sargkareivjiem un uzvilkt viņu uniformas. Uz mašīnas bija uzzīmētas karaliskās emblēmas, tāpēc kontrolpunktus ceļā līdz Tīģeru mežam viņi varēja šķērsot bez kavēkļiem.
Milzīgais mežs sākotnēji bija karaļa medību parks, tomēr nu jau vairākus gadsimtus neviens nenodarbojās ar šo cietsirdīgo sportu. Plašais parks bija kļuvis par dabas rezervātu, kur raženi vairojās dažādas Aizliegtās karaļvalsts augu un dzīvnieku sugas. Pavasarī uz turieni devās tīģerienes, lai laistu pasaulē mazuļus. Šīs valsts vienreizējais klimats, kas atkarībā no gadalaika svārstījās starp siltu tropu mitrumu un augstkalnu ziemas spelgoni, radīja vienreizēju floru un faunu, īstu ekoloģisko paradīzi. Apvidus skaistums, tūkstošgadīgie koki, kristāldzidrie strautiņi, orhidejas, rododendri un daudzkrāsainie putni uz Bruņneša Teksu un bandītiem neatstāja ne mazāko iespaidu. Vienīgais, kas viņus interesēja, bija nepiesaistīt tīģeru uzmanību un pēc iespējas ātrāk tikt no šejienes prom.
Amerikānis atsēja Judīti Kinsku.
- Ko jūs darāt! draudīgi iesaucās bandītu vadonis.
- Viņa nevar aizbēgt. Uz kurieni gan viņa dotos? otrs kaujinieks atbildēja.
Sieviete klusējot berzēja roku locītavas un potītes, uz kurām sārtojās virvju pēdas. Viņa uzmanīgi apskatīja apkārtni, sekoja ikvienai sagūstītāju kustībai un ik pa laikam paraudzījās uz Bruņneša Teksu, kurš spītīgi izvairījās un lūkojās sānis, it kā nespētu izturēt sievietes skatienu. Nelūdzot atļauju, Judīte Kinska piegāja pie karaļa un uzmanīgi, lai neievainotu viņa lūpas, atbrīvoja no līmlentes. Tad sieviete noliecās un pielika ausi pie valdnieka krūtīm.
- Drīz vien beigsies injekcijas iedarbība, Bruņnesis noteica.
- Jaunu vairs nevajag, jo viņam iespējami sirdsdarbības traucējumi, ar savām brūnajām acīm ieurbusies Bruņneša Teksā, Judīte Kinska sacīja, un viņas balss skanēja nevis kā lūgums, bet pavēle.
- Tas nebūs nepieciešams. Turklāt viņam nāksies jāt ar zirgu, tā kā labāk būs, ja viņš atmodīsies, Tekss atbildēja, uzgriežot sievietei muguru.
Koku lapotnei cauri izlauzās pirmie kā medus zeltainie saules stari, kas pamodināja trokšņaino putnu un pērtiķu kori. No zemes iztvaikoja nakts rasa, ietinot ainavu dzeltenīgā miglā, padarot neskaidras milzīgo koku aprises. Pandas lāču pāris balansēja uz kāda zara viņiem virs galvas. Kad visi Skorpiona bandas locekļi atkal sanāca kopā, bija jau uzaususi gaisma. Tiklīdz bija pietiekami gaišs, Bruņnesis ar polaroīda aparātu nofotografēja statuju un pēc tam pavēlēja atkal to ietīt brezentā un apsiet ar virvēm.
Viņiem vajadzēja pamest automašīnu un ceļu augstāk kalnos turpināt zirga mugurā, ejot pa gandrīz necaurejamām takām, kuras neviens nebija izmantojis, kopš zemestrīce mainīja šā apvidus topogrāfiju un mūki pameta Centhandzongu gluži tāpat kā citus apkaimes klosterus. Zilie kaujinieki, kas visu dzīvi pavadīja zirga mugurā un bija pieraduši pie dažāda apvidus, noteikti bija vienīgie, kas spēja nokļūt līdz klosterim. Viņi ļoti labi pazina kalnus un zināja, ka, saņēmuši nolīgto naudas summu un ieročus, trīs vai četru dienu laikā varēs nokļūt līdz Ziemeļindijai. Savukārt Bruņneša Teksu kopā ar statuju no klostera vajadzēja uzņemt helikopteram.
Karalis bija atmodies, tomēr narkotiku efekts joprojām bija jūtams; tā arī īsti nesapratis, kas noticis, viņš apdullis mocījās ar reiboni. Judīte Kinska palīdzēja valdniekam apsēsties un paskaidroja, ka viņi abi ir sagūstīti un ka bandīti nolaupījuši arī Zelta pūķi. No somas, kuru sieviete brīnumainā kārtā nebija pazaudējusi, viņa izņēma mazu blašķīti un iedeva karalim iedzert malku viskija. Dzēriens viņu atspirdzināja un palīdzēja apjēgt notiekošo.
Ko gan tas nozīmē! karalis iesaucās tik pavēlošā tonī, kādā neviens līdz šim nebija dzirdējis viņu runājam.
Redzot, ka bandīti novieto statuju uz metāla platformas, kurai priekšā bija iejūgti zirgi, valdnieks apjauta nelaimes lielumu.
- Tā ir svētuma zaimošana! Zelta pūķis ir mūsu valsts simbols. Pastāv ļoti sens lāsts statujas apgānītājiem, karalis brīdināja bandītus.
Zilo kaujinieku vadonis pacēla roku, lai valdniekam iesistu, bet amerikāņa dunka viņu apturēja.
- Aizveries un klausi, ko tev saka, Tekss karalim pavēlēja.
- Atbrīvojiet Kinskas jaunkundzi, viņa ir ārzemniece un nav ar šo lietu nekādi saistīta, valdnieks stipri uzstāja.
- Jūs jau dzirdējāt stāviet klusu vai arī viņai nāksies ciest, skaidrs? Bruņneša Tekss brīdināja.
Judīte Kinska satvēra karaļa roku un čukstus lūdza nomierināties; pašlaik nekas nebija līdzams un labāk nogaidīt piemērotu brīdi, lai rīkotos.
- Ejam, nav ko zaudēt laiku, bandītu vadonis pavēlēja.
- Karalis vēl nevar jāt ar zirgu, Judīte Kinska sacīja, redzot, ka valdnieks streipuļo kā piedzēries.
- Viņš jās kopā ar vienu no maniem vīriem, līdz pilnīgi atjēgsies, amerikānis izlēma.
Brunneša Tekss iebrauca kravas mašīnu lielā bedrē, līdz no tās ārā rēgojās tikai puse; pēc tam bandīti to pārsedza ar zariem un zosu gājienā devās uz kalnu pusi. Diena bija skaidra, tomēr Himalaju virsotnes slēpās mākoņu gubās. Viņiem visu laiku nācās kāpt augšup un šķērsot subtropisko mežu, kur auga banānkoki, rododendri, magnolijas un dažādas citas koku sugas. Augstāk kalnos ainava spēji mainījās, mežs izzuda un sākās šauras kalnu takas, ko nereti aizšķērsoja no virsotnēm nokrituši lieli klintsbluķi vai strauti, kas zemi pārvērta slidenā putrā. Turpināt ceļu augšup bija bīstami, tomēr amerikānis uzticējās zilo kaujinieku pieredzei un viņu zirgu neparastajam spēkam. Viņi jau bija kalnos, tāpēc vairs nebija jābaidās no pakaļdzīšanās neviens nenojauta, kur tieši viņus meklēt, turklāt bandītiem bija arī liela laika rezerve.
Bruņneša Tekss nenojauta: kamēr viņš pilī zaga statuju, bandītu ala bija piedzīvojusi uzbrukumu, un visi tās iemītnieki, sasieti pa diviem kopā, cieta slāpes un badu, baidoties no tīģeriem, kuri jebkuru brīdi varēja parādīties, lai notiesātu viņus vakariņās. Tomēr kaujiniekiem paveicās, jo pirmā ieradās karalisko zaldātu vienība. Pema viņiem bija norādījusi Skorpiona sektas vīru apmešanās vietu.