Meitenēm bija izdevies nokļūt līdz lauku ceļam, kur viņas sastapa kādu zemnieku, kurš ar ratiem veda uz tirgu dārzeņus. Noskūto galvu dēļ viņš vispirms domāja, ka meitenes ir mūķenes, tomēr viņa uzmanību piesaistīja apstāklis, ka, izņemot vienu, visas bija tērptas svētku drānās. Lauku vīrs nelasīja avīzes un neskatījās televīziju, tomēr viņš pa radio bija dzirdējis par sešu jaunu meiteņu sagūstīšanu. Tā kā zemnieks nebija redzējis jauniešu fotogrāfijas, viņš nevarēja tās pazīt, tomēr pietika tikai uz viņām paskatīties, lai saprastu, ka šīs meitenes ir daudz pārcietušas. Pema ar izplestām rokām nostājās ceļa vidū, liekot pajūgam apstāties, un dažos vārdos izklāstīja situāciju.
Karalis ir briesmās, man nepieciešama tūlītēja palīdzība, viņa sacīja.
Zemnieks apgrieza pajūgu un steigšus aizveda meitenes uz ciemu, kur dzīvoja. Tur viņas sameklēja telefonu, un, kamēr Pema mēģināja sazināties ar valdības pārstāvjiem, ciema sievietes aprūpēja viņas biedrenes. Meitenēm šajās briesmīgajās dienās bija nācies būt gana drosmīgām, un, apzinoties, ka beidzot atrodas drošībā, viņas sāka raudāt un vēlējās ātrāk nokļūt atpakaļ ģimenē. Tikai Pema nedomāja par mājiniekiem, bet gan par Dilu Bahadūru un karali.
Ģenerālis Mijars Kunglungs pienāca pie telefona, tiklīdz viņam paziņoja par notikušo, un pats runāja ar Pemu. Meitene atkārtoja to, ko zināja, bet ne ar vārdu nepieminēja Zelta pūķi, pirmkārt, tāpēc ka nebija droša, vai bandītiem izdevies to nozagt, un, otrkārt, tāpēc ka instinktīvi saprata ja arī tas ir noticis, šis fakts nav jāatklāj. Statuja iemiesoja tautas dvēseli. Viņa nedrīkstēja izplatīt iespējami nepatiesas ziņas, Pema nosprieda.
Mijars Kunglungs deva rīkojumu tuvākajam sargpostenim doties uz ciemu pēc meitenēm un atvest viņas uz galvaspilsētu. Paņēmis līdzi Vandgi un Keitu Koldu, ģenerālis meitenes sagaidīja jau pusceļā. Ieraugot tēvu, Pema izlēca no džipa un apkampa viņu. Nabaga vīrs apraudājās kā bērns.
- Ko viņi tev nodarīja? Vandgi jautāja, vērīgi aplūkojot savu meitu.
- Neko, tēt, man viņi neko neizdarīja, tiešām; tomēr tas tagad nav svarīgi, mums jāatbrīvo karalis, jo viņš atrodas nāves briesmās.
- Tas jādara karaspēkam, nevis tev. Tu kopā ar mani atgriezīsies mājās!
- Tēt, es nevaru. Mans pienākums ir doties uz Čenthandzongu!
- Kādēļ?
- Es to apsolīju Dilam Bahadūram, meitene smaidot atbildēja.
Mijars Kunglungs pārlaida Pemai savu vērīgo skatienu un pēc vaigu sārtuma un lūpu trīsām droši vien kaut ko nojauta, tāpēc, salicis plaukstas pie sejas, dziļi paklanījās gidam.
- Varbūt godātais Vandgi atļautu savai drosmīgajai meitai pavadīt necilo ģenerāli. Domāju, ka mani kareivji par viņu parūpēsies, viņš lūdza.
Gids saprata, ka tā bija lūguma formā izteikta pavēle un atteikumu ģenerālis nepieņems. Lūdzot debesīm, lai meita atgriežas sveika un vesela, Vandgi nācās atļaut Pemai doties prom.
Labā ziņa par meiteņu izglābšanos no sagūstītāju nagiem uzreiz apskrēja valsti. Aizliegtajā karaļvalstī ziņas no mutes mutē izplatījās ar tādu ātrumu, ka visi par notikušo zināja jau pirms četru meiteņu parādīšanās televīzijā, kur viņas ar zīda lakatiem galvā stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Ļaudis izgāja ielās, lai nosvinētu prieka vēsti, nesa meiteņu ģimenēm magnoliju ziedus un pulcējās tempļos pateicības ziedojumiem. Lūgšanu karodziņu virtenes plīvoja vējā kā liecība par šīs tautas nevaldāmo prieku.
Vienīgā, kura nespēja līksmot, bija Keita Kolda, kas nu jau bija tuvu nervu sabrukumam, jo no Nadjas un Aleksandra joprojām nebija ne vēsts. Tieši tobrīd viņa kopā ar Pemu un Mijaru Kunglungu zaldātu pulka priekšgalā pa līkumainu kalnu ceļu jāja uz Čenthandzongu. Pema viņiem abiem bija pastāstījusi kaujinieku sarunas par Zelta pūķi. Ģenerālis apliecināja meitenes aizdomas.
- Viens no Pēdējo vārtu sargiem pēc naža dūriena izdzīvoja un redzēja, kā bandīti aizved mūsu dārgo karali un pūķi. Šo noslēpumu, Pema, nedrīkst atklāt. Tu labi darīji, ka pa telefonu neminēji par to ne vārda. Statuja maksā milzu bagātību, tomēr es nesaprotu, kādēļ gan viņiem bija vajadzīgs karalis… ģenerālis sacīja.
- Skolotājs Tensings, viņa māceklis un divi ārzemju jaunieši devās uz klosteri. Viņi vairākas stundas ir mums priekšā. Iespējams, ka viņi klosterī nokļūs vēl pirms mums, Pema pastāstīja.
- Tā ir ļoti neapdomīga rīcība, Pema. Ja kas notiks ar princi Dilu Bahadūru, kurš gan sēdīsies tronī?… ģenerālis nopūtās.
- Princis? Kāds princis? viņu pārtrauca Pema.
- Dils Bahadūrs ir troņprincis. Vai tad tu to nezināji?
- Neviens man to neteica. Lai vai kā, princim nekas nenotiks, viņa apgalvoja, bet tūdaļ pat atskārta, ka bija rīkojusies ļoti nepieklājīgi, un attapās: Iespējams, ka godātā prinča karma spēj atbrīvot mūsu mīļoto valdnieku un palikt neievainotam…
- Varbūt… ģenerālis norūpējies piekrita.
- Vai uz klosteri nevar nosūtīt lidmašīnas? Keitai ienāca prātā. Viņa gribēja pasteidzināt notikumus, jo viņi devās cīņā zirga mugurā gluži kā pirms daudziem gadsimtiem.
- Tur nav iespējams nolaisties. Var būt, ka to varētu izdarīt kāds helikopters, tomēr tam nepieciešams ļoti pieredzējis pilots, jo nolaišanos apgrūtina spēcīgs vējš, ģenerālis paskaidroja.
- Iespējams, cienījamais ģenerālis man piekritīs, ka tomēr nepieciešams mēģināt to darīt… ar asarām acīs Pema lūdza.
- Tikai viens pilots būtu spējīgs veikt ko tādu, bet viņš dzīvo Nepālā. Viņš ir varonis, pirms pāris gadiem viņš ar helikopteru aizlidoja līdz Everesta virsotnei, lai glābtu kalnos kāpēju grupu.
- Es atceros šo gadījumu, tas vīrs ir ļoti slavens, mēs viņu intervējām žurnālam International Geographic, Keita noteica.
- Iespējams, ka izdosies ar viņu sazināties un tuvākajās stundās dabūt viņu šurp, ģenerālis sacīja.
Mijars Kunglungs nenojauta, ka šo pilotu jau iepriekš bija nolīdzis Speciālists, un tieši todien tas no Nepālas lidoja uz Aizliegtās karalistes virsotnēm.
Tensings, Dils Bahadūrs, Aleksandrs un Nadja ar Borobu uz pleca kopā ar desmit sniega cilvēku cīnītāju grupu jau tuvojās klintij, uz kuras slējās senās Centhandzonga drupas. Sniega cilvēki bija ļoti satraukti un, ar prieku gatavojoties gaidāmajai kaujai, viņi sarūcās un draudzīgi cits citu iedunkāja. Jau gadiem ilgi viņi bija gaidījuši iespēju izpriecāties pēc sirds patikas. Tensingam reizi pa reizei nācās apstāties, lai viņus nomierinātu.
- Skolotāj, man šķiet, ka es beidzot atcerējos, kur jau iepriekš esmu dzirdējis sniega cilvēku valodu: četros klosteros, kur man mācīja saprast Zelta pūķa teikto, Tensingam pačukstēja Dils Bahadūrs.
- Iespējams, mans māceklis atceras arī to, ka ciemošanās laikā Sniega cilvēku ielejā es atgādināju par kādu ļoti nopietnu iemeslu, kādēļ mēs tur atrodamies, lama tikpat klusi atbildēja.
- Vai tam ir kāds sakars ar sniega cilvēku valodu?
- Varbūt… Tensings pasmaidīja.
Apkārtējā ainava bija iespaidīga. Ceļabiedrus apņēma elpu aizraujošs skaistums sniegotas virsotnes, milzīgas klintis, ūdenskritumi, bezdibeņi un šļūdoņi. To visu ieraugot, Aleksandrs Kolds saprata, kādēļ Aizliegtās karalistes iedzīvotāji ticēja, ka augstākā valsts virsotne, kas pacēlās septiņus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, ir dievu pasaule. Amerikāņu jaunietis juta, kā viņu piepilda gaisma un tīrais kalnu gaiss, prāts paveras, ik mirkli viņš mainās, nobriest un aug. Aleksandrs domāja, ka būs ļoti skumji pamest šo zemi un atgriezties civilizācijas samaitātajā pasaulē.