Tensings pārtrauca puiša pārdomas, lai paskaidrotu, ka dzongi jeb nocietinātie klosteri, kas sastopami tikai Butānā un Zelta pūķa karaļvalstī, ir klostera un kazarmu krustojums. Tie slejas upju satekās un ielejās, lai aizsargātu ciemus no uzbrucējiem. Klosterus cēla bez kāda plāna vai skicēm, tomēr to uzbūve vienmēr bija vienāda. Arī karaļa pils Tunkhalā sākotnēji bija dzongs, līdz nepieciešamība lika to paplašināt un modernizēt, pārvēršot par tūkstoš istabu labirintu.
Centhandzongs bija izņēmums. Tas pacēlās uz tik stāvas dabiskas terases, ka bija grūti iedomāties, kā līdz turienei bija iespējams nogādāt materiālus un uzcelt ēku, kas vairākus gadsimtus izturēja ziemas vētras un lavīnas, līdz zemestrīce klosteri izpostīja. Klintī bija izcirsta šaura pakāpienu taka, tomēr to lietoja maz, jo mūki ar ārpasauli kontaktējās reti. Šai kalnos iecirstajā ceļā bija arī trausli koka un virvju tilti, kas karājās pār bezdibeņiem. Kopš zemestrīces pa šo ceļu neviens nebija gājis, un tilti bija ļoti nolaisti: koka dēļi pa pusei sapuvuši un daļa virvju aprauta, tomēr Tensingam un ceļabiedriem nebija laika, lai apstātos un apcerētu iespējamās briesmas, viņiem nebija citas iespējas. Turklāt sniega cilvēki tiltus šķērsoja daudz drošāk, jo pa šīm vietām bija jau iepriekš staigājuši, meklējot pārtiku ārpus ielejas. Kādā kraujā pamanot cilvēka līķi, ceļabiedri saprata, ka Bruņneša Tekss un bandīti viņus apsteiguši.
- Tilts ir nedrošs, tas vīrs nokritis zemē, Aleksandrs sacīja, norādot uz mirušo.
- Te ir zirga pakavu pēdas. Šeit viņiem vajadzēja dzīvniekus palaist vaļā. Tālāk viņi būs gājuši kājām, nesot pūķi ar rokām, Dils Bahadūrs secināja.
- Es nevaru iedomāties, kā zirgi varēja līdz šejienei nokļūt. Tad jau tiem jābūt kā kalnu kazām, Aleksandrs brīnījās.
- Iespējams, tie ir tibetiešu zirgi, kas trenēti kāpšanai kalnos un ir izturīgi un veikli, tāpēc ļoti vērtīgi. Saimniekiem nepieciešams nopietns iemesls, lai dzīvniekus pamestu, Dils Bahadūrs sacīja, j
- Mums jātiek pāri, draugus pārtrauca Nadja.
- Ja bandīti to varēja izdarīt ar smago Zelta pūķi plecos, arī mums tas ir pa spēkam, Dils Bahadūrs piebilda.
Iespējams, tas tiltu padarījis vēl trauslāku. Varbūt nebūtu par ļaunu izmēģināt tiltu, pirms spert uz tā kāju, Tensings nosprieda.
Bezdibenis nebija ļoti plats, tomēr tas nebija arī tik šaurs, lai izmantotu kārtis vai spieķus, kā to darīja Tensings un princis. Nadjai ienāca prātā, ka varētu piesiet Borobu virvē un sūtīt viņu uz tiltu, tomēr pērtiķītis bija viegls, tāpēc šis eksperiments nedeva garantiju, ka arī pārējie varētu tikt tiltam pāri. Dils Bahadūrs rūpīgi apskatīja apkārtni un ieraudzīja, ka laimīgā kārtā otrā pusē atrodas resna sakne. Aleksandrs vienu savas virves galu piesēja pie bultas, un princis ar sev ierasto precizitāti izšāva, ietriecot to dziļi saknē. Otru virvi Aleksandrs piesēja pie jostas, un, Tensinga balstīts, lēnām gāja pāri tiltam un, pirms spert soli, rūpīgi pārbaudīja katru koka gabalu.
Ja tilts ielūztu, pirmā virve viņu noturētu tikai īsu brīdi. Viņi nezināja, vai bulta var izturēt tik lielu svaru, tomēr ja ne, otra virve neļautu puisim iegāzties bezdibenī. Šai gadījumā svarīgākais būtu: kā kukainim nesašķīst pret klints vertikālajām sienām. Aleksandrs cerēja, ka viņa kalnos kāpēja pieredze lieti noderēs.
Soli pa solim Aleksandrs šķērsoja tiltu. Viņš jau bija ticis gandrīz līdz vidum, kad divi dēlīši ielūza, un puisis zaudēja līdzsvaru. Pret kalnu virsotnēm atbalsojās Nadjas kliedziens. Garas kā mūžība dažas minūtes neviens nekustējās, tad tilts beidza šūpoties, un Aleksandrs atguva līdzsvaru. Viņš ļoti lēnām izvilka kāju no cauruma starp salauztajiem dēlīšiem, un, pirmās virves balstīts, mazliet atkāpās, līdz atkal varēja piecelties kājās. Viņš pārdomāja, vai turpināt ceļu vai doties atpakaļ, kad visi izdzirdēja dīvainu troksni. Pirmajā brīdī viņiem šķita, ka tā ir zemestrīce, kas šai apgabalā nav retums, tomēr tūdaļ pat ceļabiedri ieraudzīja no kalna virsotnes lejā gāžamies akmeņus un sniegu. Nadjas kliedziens bija izraisījis lavīnu.
Nespēdami kaut ko mainīt, draugi un sniega cilvēki noskatījās, kā nāvējošā klintsbluķu upe gāžas uz Aleksandra un trauslā tilta pusi. Te nevarēja neko līdzēt, bija pilnīgi neiespējami steigties uz priekšu vai atpakaļ.
Tensings un Dils Bahadūrs koncentrējās un nosūtīja puisim savu enerģiju. Citos apstākļos Tensings būtu mēģinājis īpašo tulku izcilu lamu spējas mainīt dabas gribu. īpašas nepieciešamības gadījumos daži tulku spēja aizturēt vēju, novirzīt vētras, lietus laikā apturēt plūdus un atkalu, tomēr Tensingam nekad nebija vajadzējis ko tādu darīt. Šai mākslā nevarēja trenēties kā, piemēram, astrālajos ceļojumos. Šobrīd bija jau par vēlu mainīt lavīnas ceļu un glābt amerikāņu zēnu. Tensings izmantoja savu mentālo spēku, lai pārraidītu puisim sava ķermeņa milzīgo spēku.
Aleksandrs juta lavīnas akmeņu rūkoņu, un viņu ietina nogruvuma saceltā sniega mākonis, kurā itin neko nevarēja redzēt. Puisis zināja, ka mirs, un adrenalīna deva bija kā elektriskās strāvas trieciens, kas no prāta izdzēsa visas domas un pameta viņu tikai instinktu varā. Aleksandra ķermeni pārņēma pārdabiska enerģija un sekundes simtdaļā viņš kļuva par Amazones melno jaguāru. Šausmīgi ierūcies, viņš ar vienu lēcienu nokļuva otrā pusē un piezemējās uz četrām lielā kaķa ķepām, tikmēr aiz muguras, skaļi dārdēdami, krita akmeņi.
Draugi nezināja par šo brīnumaino izglābšanos, jo skatienu aizsedza sniega un zemes putekļi. Izņemot Nadju, neviens no viņiem neredzēja puisi, pirms nebija nosēdušies nogruvuma saceltie putekļu mākoņi. Brīdī, kad meitenei šķita, ka Aleksandru dzīvu vairs nekad neieraudzīs, viņa piedzīvoja to pašu, ko draugs, to pašu varenās enerģijas lādiņu un brīnumaino pārvērtību. Boroba palika uz zemes, bet viņa kā balts ērglis cēlās augšup. Un no debesu augstumiem redzēja melno jaguāru stāvam uz cietas zemes.
Tikko briesmas bija garām, Aleksandrs atkal atguva savu parasto izskatu. Vienīgās brīnumainās pieredzes pēdas bija puiša asiņainie pirksti, biedējošā grimasē sarauktā mute un atieztie zobi. Puisis juta ādā iesākušos spēcīgā jaguāra smaku.
Lavīna izpostīja gabaliņu šaurā ceļa un aiznesa bezdibenī lielāko daļu dēļu, tomēr tilta virves, kā arī tās, ko bija novilcis Aleksandrs, joprojām bija neskartas. Jauneklis tās nostiprināja savā pusē, Tensings pretējā, un tagad viņi varēja tikt pāri bezdibenim. Sniega cilvēkiem piemita pērtiķu veiklība, turklāt viņi bija pieraduši pie šādas apkārtnes, un Grrijmpras cīnītājiem nebija grūti pārvietoties pa virvi. Dils Bahadūrs domāja, ja agrāk viņš varēja šķērsot bezdibeņus, ejot pa spieķi, tad to pašu spēja izdarīt arī pa šļauganu virvi, kā to ar ierasto grāciju bija paveicis skolotājs. Šoreiz Tensingam nevajadzēja pārnest Nadju, tikai Borobu, jo ērglis joprojām lidoja virs ceļabiedru galvām. Aleksandrs prātoja, kādēļ gan Nadja nevarēja pārvērsties par totēma dzīvnieku, kad bija izmežģījusi plecu, bet sūtīja pēc palīdzības vien mentālo projekciju. Lama paskaidroja, ka viņas fiziskās spējas bija pievārējušas sāpes un nogurums.
Lielais, baltais putns brīdināja ceļabiedrus, ka dažus metrus tālāk aiz kāda klints izciļņa slejas Centhandzongs. Ārpusē piesietie zirgi liecināja par bandītu klātbūtni, tomēr tuvumā nemanīja neviena sarga; bija acīm redzams, ka ciemiņus te neviens negaidīja.