Tensings saņēma ērgļa telepātiski sūtīto ziņu un sasauca kopā visus ceļabiedrus, lai apspriestu labāko rīcības plānu. Sniega cilvēki no stratēģijas neko nesaprata, viņu cīņas māksla aprobežojās ar tiešu uzbrukumu ienaidniekam, kas arī varēja būt ļoti efektīgi, ja vien šos rungas vicinošos un šaušalīgi kliedzošos cīnītājus nesagaidīja ložu kārta. Tomēr šoreiz vispirms vajadzēja pārliecināties, cik zilo kaujinieku ir klosterī, kā viņi izvietojušies, kā bruņoti, kur atrodas karalis un Zelta pūķis.
Drīz vien starp viņiem parādījās arī Nadja, turklāt tik dabiski un nepiespiesti, it kā nekad nebūtu lidojusi kā putns debesjumā. Neviens neko neteica.
- Ja vien godājamais skolotājs ļautu, es ietu pa priekšu, Dils Bahadūrs lūdza.
- Iespējams, ka tas nebūtu tas labākais plāns. Tu esi nākamais karalis. Ja tavam tēvam kaut kas atgadītos, tautai paliec vienīgi tu, lama atbildēja.
- Ja godājamais skolotājs atļautu, tad ietu es, Aleksandrs sacīja.
- Ja godājamais skolotājs atļautu, tad domāju, ka vislabāk būtu iet man, jo spēju kļūt neredzama, Nadja draugu pārtrauca.
- Nekādā gadījumā! Aleksandrs iesaucās.
- Kāpēc? Vai tu, Jaguār, man neuzticies?
- Tas ir ļoti bīstami.
- Tas ir vienlīdz bīstami tev un man. Nav nekādas atšķirības.
- Iespējams, ka meitenei ērglei ir taisnība. Katrs piedāvā to, kas viņam ir. Šai gadījumā spēja kļūt neredzamam ir ļoti nepieciešama. Tev, Aleksandr, melnā kaķa sirds, būs jācīnās kopā ar Dilu Bahadūru. Sniega cilvēki nāks ar mani. Domāju, ka esmu vienīgais, kurš šeit spēj ar viņiem saprasties un viņus kontrolēt. Tiklīdz viņi sapratīs, ka atrodas ienaidnieka tuvumā, tā kļūs galīgi traki, Tensings atbildēja.
- Tagad mums lieti noderētu modernā tehnoloģija. Kāds ivalkie-tcilkie nāktu tikai par labu. Kā gan Ērgle mūs brīdinās, ka varam doties uz priekšu? Aleksandrs jautāja.
- Droši vien tāpat kā pašlaik… Tensings pasmaidīja, un Aleksandrs iesmējās. Viņš tikai nupat bija sapratis, ka jau labu brīdi sarunājas, ar draugiem nepārmijot ne vārda.
- Mēģini nebaidīties, Nadja, jo bailes saduļķo domas. Nešaubies par šo saziņas veidu, jo šaubas kavē uztveres spējas. Koncentrējies tikai uz vienu tēlu, princis deva padomus.
- Neuztraucies, telepātija ir tas pats, kas runāt ar sirdi, meitene viņu mierināja.
- Iespējams, ka mūsu vienīgā priekšrocība ir pārsteiguma moments, lama piebilda.
- Ja godātais skolotājs mani uzklausītu, tad domāju, ka, runājot ar sniega cilvēkiem, viņam vajadzētu būt pēc iespējas tiešākam, Aleksandrs ironiski sacīja, atdarinot Aizliegtās karaļvalsts runas veidu.
- Varbūt ārzemju jaunietim vajadzētu mazliet vairāk uzticēties manam skolotājam, Dils Bahadūrs viņu pārtrauca, pārbaudot loku un skaitot bultas.
- Lai jums veicas! Nadja atvadoties noteica un Aleksandram uz vaiga uzspieda mazu bučiņu.
Meitene atbrīvojās no Borobas, kas skriešus uzrāpās Aleksandram uz muguras un stingri ieķērās puiša ausīs, kā mēdza darīt, saimniecei promesot.
Šai mirklī visus sastindzināja lavīnai līdzīgs troksnis. Tikai sniega cilvēki uzreiz saprata, ka trokšņa avots ir gluži cits kas šausmīgs un nekad agrāk nedzirdēts. Viņi trīcot nometās zemē un paslēpa galvu rokās, rungas bija nomestas malā, un viss cīņas spars izzuda izbiedētu kucēnu smilkstos.
- Šķiet, tas ir helikopters, Aleksandrs sacīja un deva zīmi visiem paslēpties plaisās un kalna ēnā, lai no gaisa neviens viņus nevarētu ieraudzīt.
- Kas tas ir? princis jautāja.
- Kaut kas līdzīgs lidmašīnai. Lidmašīna ir kā pūķis ar motoru, amerikāņu jaunietis atbildēja, nespēdams noticēt, ka 21. gadsimtā ļaudis kaut kur vēl var dzīvot kā viduslaikos.
- Es zinu, kas ir lidmašīna, katru nedēļu redzu tās lidojam uz Tunkhalu, Dils Bahadūrs atbildēja.
Klostera otrā pusē debesīs varēja redzēt lielu metāla aparātu. Tensings mēģināja nomierināt sniega cilvēkus, bet šo radību smadzenes nespēja pieņemt domu par lidojošu mašīnu.
- Tas ir putns, kas klausa pavēlēm. Mums no tā nav jābaidās, jo mēs esam daudz briesmīgāki, lama beidzot sacīja un cerēja, ka šādu izskaidrojumu sniega cilvēki varētu saprast.
- Tas nozīmē, ka aparāts kaut kur var nolaisties. Tagad ir skaidrs, kāpēc viņi uzņēmās grūto ceļu līdz šejienei un kādā veidā grasās izvest statuju no valsts, Aleksandrs secināja.
- Uzbruksim, pirms viņi ir aizbēguši, ja vien manam godājamajam skolotājam tā šķiet pareizi, princis piedāvāja.
Tensings deva zīmi, ka viņiem jānogaida. Pagāja gandrīz stunda, līdz helikopters spēja nosēsties. No savas slēptuves ceļabiedri nevarēja redzēt šo manevru, tomēr spēja iedomāties, ka tas ir diezgan sarežģīti, jo pilots vairākas reizes mēģināja nosēdināt aparātu, atkal pacēlās gaisā, apmeta loku un vēlreiz mēģināja piezemēties, līdz motora troksnis beidzot apklusa.
Kalnu klusumā viņi sadzirdēja cilvēku balsis un sprieda, ka runātāji ir bandīti. Kad arī balsis noklusa, Tensings nosprieda, ka beidzot pienācis brīdis tuvoties.
Nadja koncentrējās, lai kļūtu neredzama kā gaiss, un devās uz klosteri. Aleksandrs palika, uztraucies par draudzeni. Viņa sirdspuksti bija tik spēcīgi, ka puisis baidījās, vai tik tos nesadzirdēs ienaidnieks trīssimt metrus tālāk.
18 Cīņa
Centhandzonga klosterī noritēja Speciālista plānotās operācijas pēdējais posms. Helikoptera nolaišanos mazajā, līdzenajā un sniega klātajā laukumiņā, ko sen atpakaļ bija izveidojusi kāda lavīna, visi uzņēma ar lielu entuziasmu, jo tas bija īsts varoņdarbs. Pēc pilota norādījumiem, Bruņneša Tekss nolaišanās laukumu apzīmēja ar zemeņu dzēriena pulveri uzvilktu sarkanu krustu. No augšas tas izskatījās kā divdesmit santīmu monēta, tomēr tuvojoties bija pietiekami skaidra zīme. Turklāt laukumiņa ierobežoto izmēru dēļ pilotam nācās likt lietā visu savu veiklību, lai lidaparāts, gaisa straumju nests, neietriektos kādā klinšu sienā. Šai vietā kalnu smailes veidoja bedri, kur vējš griezās kā dzirnavās.
Pilots bija Nepālas gaisa spēku varonis, drosmīgs un principiāls vīrs, kuram par "paciņas" un divu cilvēku uzņemšanu šai vietā bija piedāvāta krietna summa. Viņš par kravu neko nezināja un arī nevēlējās noskaidrot, jo pilnīgi pietika ar informāciju, ka tās nebija narkotikas un ieroči. Pilotu nolīgušais aģents bija stādījies priekšā kā starptautiskas zinātniskās ekspedīcijas dalībnieks, kas
šai apvidū pēta klinšu paraugus. Divus cilvēkus un "paciņu" no Centhandzonga vajadzēja nogādāt nezināmā vietā Ziemeļindijā, kur pilots saņemtu otru honorāra dalu.
Viņam nemaz nepatika vīri, kas palīdzēja izkāpt no helikoptera. Tie nebija ārzemju zinātnieki, kā viņš iedomājās, bet gan klejotāji ar zilu ādu, pretīgu sejas izteiksmi un pusduci aiz jostas aizbāztu dunču. Aiz viņiem nāca kāds amerikānis ar debeszilām un kā aisbergs aukstām acīm, kas sasveicinājās un uzaicināja pilotu iedzert klosterī kādu tasi kafijas, kamēr pārējie iekrauj helikopteri "paciņu" smagu, brezentā satītu un ar virvēm nosietu dīvainas formas saini, ko nācās celt vairākiem vīriem. Pilots nosprieda, ka tas droši vien ir kāds klints paraugs.
Amerikānis izveda pilotu caur vairākām pilnīgi sagrautām zālēm. Jumts tik tikko turējās, un lielākā daļa sienu bija sabrukušas, zemestrīce un daudzo pamestības gadu laikā izaugušās saknes bija deformējušas grīdu. Spraugās auga sausa un cieta zāle. Visās malās bija dzīvnieku iespējams, tīģeru un kalnu kazu ekskrementi. Amerikānis paskaidroja pilotam, ka, steigā glābjoties no nelaimes, klosteri apdzīvojušie mūki šeit atstājuši savus ieročus, sadzīves priekšmetus un dažus mākslas darbus. Vējš un nākamās zemestrīces bija nogāzušas reliģiskās skulptūras, kas, gabalos sašķīdušas, vāļājās zemē. Starp atlūzām bija grūti tikt uz priekšu, un, kad pilots mēģināja kaut soli novirzīties sāņus, amerikānis viņu laipni, tomēr stingri satvēra aiz rokas un aizveda līdz improvizētai virtuvītei ar šķīstošo kafiju, kondensēto pienu un cepumiem.