Nepālas gaisa spēku varonis redzēja vīrus ar zilganmelno ādas krāsu, bet neredzēja tievo meduskrāsas meiteni, kas pagāja viņam cieši līdzās, slīdēdama kā gars pa senā klostera drupām. Pilots sev jautāja, kas gan ir šie aizdomīgie, turbānos un tunikās tērptie vīri un kas viņus saista ar tā sauktajiem zinātniekiem, kuri lidotāju bija nolīguši. Viņam nepavisam nepatika, kā bija ievirzījies šis darbiņš, un radās aizdomas, ka lieta nemaz nav tik likumīga un tīra, kā viņš bija iedomājies.
- Mums drīz vien jādodas prom, jo pēc četriem pēcpusdienā saceļas vējš, pilots brīdināja.
- Mēs ilgi nekavēsimies. Neejiet, lūdzu, nekur prom no šejienes. Tas ir bīstami, jo ēka var sabrukt kuru katru brīdi, Bruņneša Tekss sacīja un pameta pilotu ar kafijas tasi rokā, lai dotos uzraudzīt dunčiem bruņotos vīrus.
Otrā klostera galā, aiz daudzām ar atlūzām klātām zālēm atradās Judīte Kinska un karalis. Viņi nebija sasieti, jo, kā paskaidroja Bruņneša Tekss, no šejienes bija neiespējami aizbēgt; to neļāva klostera nošķirtība un Skorpiona sektas vīri. Nadja skaitīja bandītus. Viņa redzēja klostera akmens ārsienas, kas bija tikpat izpostītas kā iekšpuse; stūros krājās sniegs, un bija redzamas svaigas klosterī iemitinājušos savvaļas dzīvnieku pēdas. Paši dzīvnieki noteikti bija aizbēguši, cilvēku radītā trokšņa izbiedēti. "Runājot ar sirdi", viņa savus novērojumus pastāstīja Tensingam. Kad meitene nokļuva līdz vietai, kur atradās karalis un Judīte Kinska, viņa paziņoja lamam, ka viņi abi ir dzīvi. Tieši tad mūks nolēma, ka ir īstais brīdis rīkoties.
Bruņneša Tekss karalim bija iešļircinājis vēl vienu devu narkotiku, lai pazeminātu viņa aizsargspēju un vājinātu gribu, tomēr, pateicoties prasmei kontrolēt ķermeni un prātu, monarhs pratināšanas laikā noturējās, nepateicis ne vārda. Bruņnesis bija nikns. Viņš nevarēja uzskatīt misiju par pabeigtu, neuzzinājis Zelta pūķa šifra atslēgu, tāda bija vienošanās ar klientu. Viņš zināja, ka statuja "dzied", tomēr Kolekcionāram šīs skaņas nekam nederēja, ja viņš nespēja tās izskaidrot. Redzot, ka narkotikas, draudi un sitieni nelīdz, amerikānis sagūstītajam valdniekam paziņoja, ka mocīs Judīti Kinsku, līdz karalis atklās noslēpumu vai arī sieviete mirs, un tad viņas nāve gulsies uz karaļa sirdsapziņas un karmas. Taču, kad viņš jau ķērās pie lietas, ieradās helikopters.
- Es nožēloju, ka manas vainas dēļ jūs tagad atrodaties šādā situācijā, Judīt, karalis murmināja, narkotisko vielu nomākts.
- Tā nav jūsu vaina, viņa mierināja, tomēr karalim šķita, ka sieviete ir no tiesas nobijusies.
- Nevaru pieļaut, ka jums nodara pāri, tomēr arī šiem bezsiržiem es īpaši neuzticos. Šķiet, ka viņi mūs abus nogalinās pat tad, ja es kodu atklāšu.
- Īstenībā man nav bail no nāves, Majestāte, bet gan no spīdzināšanas.
- Mans vārds ir Dorji. Kopš nomira sieva, neviens mani nav saucis vārdā, viņš čukstēja.
- Dorji… ko taš nozīmē?
- Tas nozīmē "stars" vai "patiesā gaisma". Stars simbolizē apskaidrotu prātu, bet šobrīd esmu ļoti tālu no tā.
- Domāju, ka jūs esat sava vārda vērts, Dorji. Nepazīstu nevienu tādu kā jūs. Par spīti tam, ka esat šīs valsts varenākais vīrs, jums nepavisam nepiemīt godkārība, viņa sacīja.
- Iespējams, ka šī ir mana vienīgā iespēja jums to pateikt, Judīt, bet pirms šiem nelaimīgajiem notikumiem es pārdomāju iespēju lūgt jūs dalīt ar mani rūpes par šo tautu…
- Ko jūs ar to vēlaties teikt?
- Es gribēju lūgt jums kļūt par šīs pieticīgās valsts karalieni.
- Citiem vārdiem sakot, apprecēties ar jums…
- Saprotu, ka tagad, kad esam tik tuvu nāvei, ir absurdi par to runāt, bet tāds bija mans nodoms. Es daudz par to esmu meditējis. Jūtu, ka ir lemts, lai mēs ko paveiktu kopā. Es nezinu ko, bet jūtu, ka tā ir mūsu karma. Mēs to nevaram izdarīt šai dzīvē, bet, iespējams, paveiksim citā reinkarnācijā, karalis sacīja, tā arī neuzdrošinoties sievietei pieskarties.
- Citā dzīvē? Kad?
- Pēc simts, pēc tūkstoš gadiem. Gara dzīve jebkurā gadījumā ir tikai viena. Turpretim ķermeņa dzīve paiet kā gaistošs sapnis, tā ir tikai ilūzija, karalis atbildēja.
Judīte pagrieza viņam muguru un piekala skatienu sienai, tādēļ karalis nevarēja redzēt sievietes seju. Monarham šķita, ka viņa ir apjukusi, gluži tāpat kā viņš pats.
- Jūs mani nepazīstat, nezināt, kāda es esmu, viņa beidzot nomurmināja.
- Es nevaru lasīt ne jūsu auru, ne prātu, kā man to būtu gribējies, Judīt, bet es spēju novērtēt jūsu inteliģenci, jūsu augsto kultūras līmeni un jūsu cieņu pret dabu…
- Bet jūs nevarat redzēt manu iekšieni!
- Jūsos var būt tikai skaistums un godīgums, monarhs apgalvoja.
- Uzraksts uz jūsu medaljona vēstī, ka pārmaiņas ir iespējamas. Vai jūs tam tiešām ticat, Dorji? Vai mēs varam pilnīgi mainīties? Judīte jautāja un paskatījās karalim acīs.
- Vienīgā drošā lieta ir tā, ka šai pasaulē viss nepārtraukti mainās, Judīt. Pārmaiņas ir neizbēgamas, jo viss ir pārejošs. Tomēr mums, cilvēkiem, ir grūti mainīt savu dabu un sasniegt augstāku apziņas līmeni. Mēs, budisti, ticam, ka spējam mainīt gribu, ja vien esam pārliecināti par kādu patiesību, tomēr neviens nevar mūs piespiest to darīt. Tieši tā notika ar Sidhārthu Gautamu viņš bija tik ļoti lolots princis, ka, ieraugot pasaules postu, kļuva par Budu, karalis atbildēja.
- Es domāju, ka mainīties ir ļoti grūti… Kādēļ gan jūs man uzticaties?
- Es jums, Judīt, uzticos tik ļoti, ka esmu gatavs pateikt Zelta pūķa šifra atslēgu. Es nespēju izturēt domu, ka jums manis dēļ būtu jācieš. Tas nevaru būt es, kas lemj, cik ciešanu jūs spējat izturēt, tas ir jūsu lēmums. Pasakiet to šiem neliešiem apmaiņā pret savu dzīvību, bet, lūdzu, dariet to tikai pēc manas nāves, valdnieks lūdza.
- Viņi neuzdrošināsies jūs nogalināt! sieviete izsaucās.
- Tas nenotiks, Judīt. Es pats pielikšu punktu savai dzīvei, jo nevēlos, lai mana nāve gultos uz kāda cita sirdsapziņas. Mans laiks ir beidzies. Neuztraucieties, tas nebūs vardarbīgi, es vienkārši vairs neelpošu, karalis paskaidroja.
- Tagad, Judīt, klausieties uzmanīgi, es jums pateikšu kodu, un jums tas ir jāiegaumē, karalis sacīja. Kad jūs pratinās, paskaidrojiet, ka Zelta pūķis izdod septiņas skaņas. Katra četru skaņu kombinācija rada vienu no astoņsimt četrdesmit ideogrammām zaudētajā jeb sniega cilvēku valodā.
- Vai jūs runājat par briesmīgajiem Himalaju sniega cilvēkiem? Vai tad šīs būtnes tiešām pastāv? Judīte Kinska neticīgi jautāja.
- Ir palikuši nedaudzi un ļoti degradējušies sniega cilvēki, tagad viņi vairāk līdzinās dzīvniekiem un sazinās tikai ar pāris vārdiem; tomēr pirms trim tūkstošiem gadu viņiem bija sava valoda un pat zināma civilizācija.