- Vai šī valoda kaut kur ir pierakstīta?
- To zina tikai četri lamas četros dažādos klosteros. Neviens, izņemot manu dēlu Dilu Bahadūru un mani, nepārzina visas ideogrammas. Tās bija uzrakstītas uz kāda pergamenta, bet, iebrūkot Tibetā, to nozaga ķīnieši.
- Tad jau iznāk, ka pareģojumus var atšifrēt cilvēks, kuram ir pergaments… viņa sacīja.
- Pergaments ir rakstīts sanskritā, bet, samitrinot to ar jaka pienu, parādās citas krāsas raksts, kurš tulko katru no ideogrammas četrām skaņām. Vai jūs, Judīt, visu saprotat?
- Lieliski! karali pārtrauca Bruņneša Tekss ar triumfa izteiksmi sejā un pistoli rokā. Ikvienam no mums ir savs Ahilleja papēdis, Majestāte. Nu jūs redzat, kā mēs beidzot ieguvām šifra atslēgu. Atzīstos, biju mazliet norūpējies, domāju, ka jūs šo noslēpumu paņemsiet sev līdzi kapā, tomēr mana priekšniece izrādījās viltīgāka par jums, viņš piebilda.
- Ko tas nozīmē? valdnieks apjucis murmināja.
- Vai jums tiešām nebija nekādu aizdomu? Jūs nekad neaizdomājāties, kā un kādēļ jūsu dzīvē tieši tagad parādījās Judīte Kinska? Nekādi nevaru aptvert, kā gan jūs, pirms atvest viņu uz pili, nenoskaidrojāt šīs ainavu arhitektes un tulpju speciālistes pagātni. Kāds naivums! Paskatieties uz viņu! Sieviete, kuras dēļ jūs grasījāties mirt, ir mana priekšniece, viņa ir Speciālists. Viņa ir tā, kas izdomāja visu šo operāciju, amerikānis paziņoja.
- Judīt, vai šis vīrs saka taisnību? karalis neticīgi jautāja.
- Kā gan citādi mēs varētu nolaupīt Zelta pūķi? Viņa izdomāja, kā ieiet Svētajā vietā un piestiprināja jums pie medaljona kameru. Lai to izdarītu, viņai nācās iegūt jūsu uzticību, Bruņneša Tekss sacīja.
- Jūs izmantojāt manas jūtas… bāls kā krīts murmināja karalis un cieši vērās Judītē Kinskā, kas šo skatienu nespēja izturēt.
- Tikai nesakiet, ka viņā arī iemīlējāties! Cik smieklīgi! sausi iesmejoties, amerikānis izsaucās.
- Pietiek, Bruņnesi! Judīte pavēlēja.
- Viņa bija pārliecināta, ka mēs nevarēsim izvilkt no jums noslēpumu ar varu, un viņai ienāca prātā piedraudēt, ka spīdzināsim viņu. Judīte ir tik profesionāla, ka bija gatava mocībām tikai tādēļ, lai jūs pabiedētu un liktu atklāt noslēpumu, Bruņneša Tekss paskaidroja.
- Ir jau labi, Bruņnesi, viss kārtībā. Karalim nav nepieciešams nodarīt sāpes, mēs varam doties prom, Judīte Kinska pavēlēja.
- Ne tik strauji, priekšniece! Tagad ir mana kārta. Tu taču nedomā, ka es tev atdošu statuju, vai ne? Kādēļ gan lai es to darītu? Statuja ir daudz vairāk vērta nekā tās zelta svars, tāpēc es pats vēlos tirgoties ar klientu.
- Vai tu esi jucis, Bruņnesi? sieviete ierēcās, bet neuzdrošinājās turpināt, jo sejas priekšā parādījās pistole.
- Atdod man ierakstu vai arī es tev izšķaidīšu smadzenes, kundzīt, Bruņnesis piedraudēja.
īsu brīdi Judītes Kinskas allaž vērīgās acis paskatījās zemē uz somu. Tas bija tikai mirklis, tomēr Bruņnesis to pamanīja. Viņš paņēma somu un, joprojām mērķējot uz Judīti Kinsku, izbēra somas saturu zemē. Parādījās dažādi sievišķīgi aksesuāri, pistole, pāris fotogrāfiju un elektroniskie aparāti, kādus karalis nekad nebija redzējis. Te bija arī vairākas ļoti maziņas lentes ar ierakstiem. Amerikānis aizspēra tās tālu prom, jo ne jau tās viņš meklēja. Viņu interesēja tikai viena tā, kura joprojām atradās aparātā.
- Kur ir ieraksts? viņš nikni iekliedzās.
Turot pistoli pie Judītes Kinskas krūtīm, amerikānis ar vienu roku aptaustīja sievieti no galvas līdz papēžiem. Visbeidzot viņš lika Judītei noņemt jostu un novilkt kurpes, bet arī tur neko neatrada. Tad Bruņneša Tekss pēkšņi pievērsa uzmanību griezta kaula rokassprādzei uz sievietes apakšdelma.
- Noņem to! viņš pavēlēja tonī, kas neatzina iebildumus.
Sieviete negribīgi noņēma rotaslietu un pasniedza to Bruņneša Teksam. Amerikānis paspēra vairākus soļus, lai aplūkotu rotu gaišākā vietā, un tūdaļ pat uzvaroši iekliedzās: te bija noslēpts miniatūrs mikrofons, kas iepriecinātu pat viltīgāko spiegu. Kas attiecas uz modernajām tehnoloģijām, tad Speciālists vienmēr atradās avangardā.
- Jūs to nožēlosiet, Bruņnesi, es zvēru! Ar mani neviens nerotaļājas, Judīte iesaucās ar dusmu izķēmotu grimasi sejā.
- Ne jūs, ne šis vecais un patētiskais muļķis nedzīvos tik ilgi, lai varētu atriebties. Man ir apnicis uzklausīt pavēles. Jūs jau esat vēsture, priekšniece. Man ir statuja, šifrs un helikopters, un nekas vairāk man nav nepieciešams. Kolekcionārs būs ļoti apmierināts, viņš atbildēja.
Brīdi pirms Bruņneša Tekss nospieda gaili, karalis pagrūda Judīti Kinsku, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Sievietei domātā lode ieurbās valdniekam krūtīs. Otrā lode, dzirksteles šķeļot, atsitās pret akmens sienu, jo Nadja Santosa lidoja kā meteors un no visa spēka metās amerikānim virsū, notriekdama vīru uz grīdas.
Ar veiklību, kas iegūta, daudzus gadus trenējoties cīņas mākslā, Bruņnesis vienā lēcienā atkal bija kājās. Viņš pagrūda malā Nadju un kā dzīvnieks lēca pēc pistoles, kas bija nokritusi gabaliņu tālāk. Arī Judīte Kinska steidzās pēc šaujamā, tomēr vīrietis bija ātrāks un apsteidza viņu.
Tensings un sniega cilvēki ielauzās klosterī no otras puses, kur atradās lielākā daļa zilo kaujinieku, bet
Aleksandrs sekoja Dilam Bahadūram, meklējot karali un orientējoties pēc tēliem, ko Nadja viņam bija mentāli nosūtījusi. Kaut arī klosterī Dils Bahadūrs bija uzturējies jau iepriekš, viņš labi neatcerējās celtnes plānu, turklāt starp daudzajām atlūzām un citiem viscaur izmētātajiem šķēršļiem bija grūti orientēties. Viņš gāja pa priekšu ar loku šaušanas gatavībā, un Aleksandrs princim sekoja ar aizlienētu koka spieķi rokās.
Jaunieši centās izvairīties no bandītiem, bet drīz vien aci pret aci sastapās ar diviem no kaujiniekiem, kuri aiz pārsteiguma uz mirkli sastinga. Šī neilgā vilcināšanās bija pietiekama, lai princis raidītu bultu viena pretinieka kājā. Saskaņā ar Dila Bahadūra principiem ienaidnieku nevajadzēja nogalināt, bet tikai padarīt nekustīgu. Vīrs nokrita zemē un iegaudojās, bet viņa biedrs jau bija izvilcis dunčus, kas nu lidoja prinča virzienā.
Viss notika tik ātri, ka Aleksandrs pat nesaprata, kā tas bijis iespējams. Viņš nekad nebūtu varējis izvairīties no dunčiem, bet princis kustējās tik viegli, it kā izpildītu kādu nezināmu dejas soli, un asi uztrītās tērauda loksnes viņu neievainoja. Kaujinieks vairs nespēja izmest nākamo dunci, jo bulta ar brīnumainu precizitāti ieurbās viņa krūtīs zem atslēgas kaula dažus centimetrus no sirds, neskarot dzīvībai svarīgos orgānus.
Aleksandrs izmantoja šo brīdi, lai ar spieķi iesistu pirmajam bandītam, kas, guļot uz grīdas ar asinīm noplūdušu kāju, jau grasījās izpildīt vēl kādu no saviem dunču mešanas trikiem. Puisis to izdarīja bez domāšanas, izmisuma un nepieciešamības dzīts, tomēr brīdī, kad raupjā koka nūja pieskārās naidnieka galvaskausam, viņš dzirdēja krakšķošu skaņu. Tas viņam lika atgūt skaidru saprātu un aptvert savas rīcības mežonību. Viņam sametās šķērma dūša. Viss ķermenis pārklājās ar aukstiem sviedriem, mute piepildījās ar siekalām, un puisis domāja, ka tūdaļ pat vems, bet Dils Bahadūrs turpināja skriet uz priekšu, un arī Aleksandram vajadzēja uzveikt savu vājumu un sekot draugam.
Princis nebaidījās no bandītu ieročiem, jo viņu sargāja maģiskais Tensinga amulets, kas karājās kaklā, pārakmeņojies pūķa ekskrements. Daudz vēlāk, kad Aleksandrs notikušo stāstīja savai vecmāmiņai Keitai, viņa sacīja, ka ne jau amulets izglāba Dilu Bahadūru no dunčiem, izvairīties viņam palīdzēja tao-šu treniņi.