- Lai kas tas arī būtu, tomēr tas darbojas, mazdēls atbildēja.
Dils Bahadūrs un Aleksandrs ieskrēja zālē, kur atradās karalis, tieši tajā mirklī, kad Bruņneša Tekss satvēra pistoli, par sekundes simtdaļu apsteidzot Judīti Kinsku. Laikā, kas amerikānim bija nepieciešams, lai uzliktu pirkstu uz gaiļa, princis izšāva trešo bultu, kura iestrēga Teksam augšdelmā. No Bruņneša krūtīm izlauzās briesmīgs rēciens, tomēr viņš ieroci nenometa. Pistole joprojām atradās viņam rokā, kaut gan amerikānim droši vien vairs nebija spēka nospiest gaili.
- Nekustieties! histēriski iesaucās Aleksandrs, pat nepadomājot, kā to iespējams panākt, jo pret Bruņneša Teksa lodēm spieķis nebija vērā ņemams ierocis.
Nemaz negrasoties paklausīt, Bruņneša Tekss ar veselo roku satvēra Nadju un kā lelli pacēla gaisā, aizsegdamies ar viņas ķermeni. Boroba, kas bija sekojis
Dilam Bahadūram un Aleksandram, pieskrēja un, izmisīgi kliedzot, pieķērās saimniecei pie kājas, bet amerikāņa spēriens viņu atkal aizsvieda tālu prom. Kaut arī no sitiena vēl pa pusei apdullusi, meitene mēģināja pretoties, tomēr Brunneša Teksa dzelzs roka viņai nelāva pat pakustēties.
Princis pārdomāja visas iespējas. Viņš pilnībā paļāvās uz savu spēju trāpīt, tomēr risks, ka amerikānis varētu sašaut Nadju, bija pārāk liels. Viņš nevarīgi noskatījās, kā Bruņneša Tekss, nesot sev līdzi nekustīgo meiteni, virzās uz izeju, uz mazā laukumiņa pusi, kur uz plānā sniega gaidīja helikopters.
Judīte Kinska, izmantojot vispārējo apjukumu, skriešus metās pretējā virzienā un pazuda pussabrukušajā klosterī.
Kamēr tas viss norisinājās vienā ēkas stūrī, arī otrā gāja raibi. Lielākā daļa zilo kaujinieku pulcējās improvizētās virtuves tuvumā, kur no savām blašķēm ierāva šņabi, košļāja beteļriekstus un klusi apsprieda iespējas piekrāpt Bruņneša Teksu. Viņi, protams, nezināja, ka pavēles deva Judīte Kinska; kaujinieki domāja, ka viņa, gluži tāpat kā karalis, ir tikai gūstekne. Amerikānis bija viņiem samaksājis nolīgto summu, un zilie vīri zināja, ka Indijā viņus gaida ieroči un zirgi. Bet tad, kad bija redzējuši dārgakmeņiem klāto zelta statuju, nosprieda, ka viņiem pienākas kas vairāk. Skorpiona sektas vīriem nekādi nepatika fakts, ka dārgums atrodas helikopterā, kaut gan viņi saprata tas ir vienīgais veids, kā to dabūt prom no valsts.
- Vajag sagūstīt pilotu, starp zobiem novilka kaujinieku vadonis, iešķībi palūrot uz nepālieti, kas stūrī dzēra kafiju ar iebiezināto pienu.
- Kurš lidos kopā ar viņu? viens no bandītiem jautāja.
- Es, bandas vadonis atbildēja.
- Un kurš mums apliecinās, ka tu nepievāksi visu guvumu? kāds no vīriem jautāja.
Saniknotais vadonis draudīgi pacēla dunci, tomēr nespēja pabeigt kustību, jo Centhandzonga dienvidu spārnā kā tornado iedrāzās Tensings un sniega cilvēki. Nelielā grupiņa izskatījās patiešām draudīga. Priekšgalā skrēja mūks. Bruņojies ar divām saķēdētām nūjām, viņš iejoņoja telpā, kas kādreiz klosterī bija slaveno mūku cīnītāju ieroču zāle. Pēc tā, kā viņš vicināja nūjas un kustināja ķermeni, ikvienam bija skaidrs, ka viņš ir cīņas mākslas meistars. Aiz viņa rēgojās desmit sniega cilvēki, kas jau tā izskatījās diezgan biedējoši, bet tagad bija līdzīgi no elles izbēgušiem mošķiem. Šķita, ka viņu ir divas reizes vairāk, jo sniega cilvēki sacēla neiedomājamu troksni. Bruņojušies ar nūjām un akmens gabaliem, tērpti ādas bruņās un šausminošās cepurēs ar asiņainajiem ragiem, tie izskatījās atbaidoši. Viņi kliedza un lēca kā aptrakuši orangutani, laimīgi par ilgi gaidīto izdevību sist un, kādēļ gan ne, arī saņemt sitienus, jo tā bija daļa no izklaides. Samierinājies ar nespēju sniega cilvēkus kontrolēt, Tensings viņiem lika uzbrukt. Pirms iebrukuma klosterī viņš bija īsu brīdi lūdzis debesīm, lai šai sadursmē nebūtu mirušo, jo tad šīs nāves gultos uz viņa sirdsapziņas. Sniega cilvēki nevarēja atbildēt par saviem darbiem: kad viņos pamodās agresija, pazuda pat tās saprāta paliekas, kas viņiem vēl bija saglabājušās.
Māņticīgie zilie kaujinieki domāja, ka krituši par upuri Zelta pūķa lāstam un dēmonu armija vēlas atriebt svētuma apgānīšanu. Viņi varēja stāties pretī saviem ļaunākajiem ienaidniekiem, tomēr doma, ka jācīnās ar elles spēkiem, viņus šausmināja. Bandīti metās prom kā zaķi, un sniega cilvēki skrēja kaujiniekiem pakaļ, ārkārtīgi sabaidot pilotu, kas ar kafijas tasi rokās, neko nesaprotot, piespiedās pie sienas, lai palaistu garām dīvaino skrējienu. Lidotājs bija devies pakaļ pāris zinātniekiem, bet tā vietā nokļuvis zili krāsotu barbaru un citplanētiešu pērtiķu ordā, kurai pievienojās arī milzīgs, gluži kā kung-fu filmās bruņojies mūks.
Kad bandīti un sniega cilvēki bija prom, lama un pilots pēkšņi palika vieni.
- Namaste, atguvis runas spēju, sveicināja pilots, jo prātā nekas cits nenāca.
- Tachu kachi, savā valodā atbildēja lama un viegli paklanījās, it kā šeit notiktu kāds sabiedrisks saiets.
- Kas, pie velna, šeit notiek? pilots iesaucās.
- Iespējams, būs pagrūti jums to paskaidrot. Tie, ar tām ragainajām cepurēm galvās ir mani draugi sniega cilvēki. Tie otri nozaga Zelta pūķi un sagūstīja karali, Tensings pastāstīja.
- Vai jūs runājat par leģendāro Zelta pūķi? Tad to viņi ielika manā helikopterā! Nepālas varonis iekliedzās un kā vēja nests metās uz mazo nosēšanās laukumiņu.
Situācija šķita mazliet komiska, jo lama vēl nezināja, ka karalis ir ievainots. Pa kādu caurumu mūrī viņš redzēja, kā lejup pa kalnu šausmās skrien Skorpiona sektas vīri, kuriem seko sniega cilvēki. Viņš veltīgi mēģināja ar mentālo spēku sasaukt savus aizbilstamos: Grrijmpras cīnītāji bija pārāk aizrāvušies, lai pievērstu lamam kaut mazliet uzmanības. Viņu šaušalīgie kaujas saucieni bija pārvērtušies prieka spiedzienos kā rotaļā aizrautiem bērniem. Tensings vēlreiz lūdzās, lai viņi nepanāk nevienu no bandītiem. Viņš nevēlējās neglābjami aptraipīt savu karmu ar vēl kādu varmācīgu rīcību.
Tensinga labais garastāvoklis izgaisa, tiklīdz viņš izgāja no klostera un ieraudzīja, kas notiek tur. Ārzemnieks, kuru viņš pēc Nadjas stāstītā pazina kā zilos kaujiniekus nolīgušo amerikāni, atradās pie helikoptera. Caur vienu roku viņam bija izurbusies bulta, tomēr tas vīram neliedza vicināt pistoli. Otrā viņš turēja Nadju, kuru kā dzīvu vairogu bija piespiedis savam ķermenim.
Apmēram trīsdesmit metrus tālāk atradās Dils Bahadūrs ar uzvilktu loku un šāvienam sagatavotu bultu, bet viņam līdzās stāvēja Aleksandrs tik apstulbis, ka nedarīja pilnīgi neko.
- Noliec loku! Atkāpies, vai arī es meiteni nogalināšu! Bruņneša Tekss draudēja, un neviens nešaubījās, ka viņš to tiešām izdarīs.
Princis nolika savu ieroci, un abi jaunieši atkāpās līdz pat ēkas drupām, bet Bruņneša Tekss tikmēr helikopterā ievilka Nadju un ar brutālu spēku nosvieda meiteni uz sēdekļa.
- Pagaidiet! Jūs nevarat doties prom bez manis! iekliedzās pilots un metās uz priekšu, bet amerikānis jau bija iedarbinājis motoru, un propellers sāka griezties.
Tensingam tagad bija vēl viena izdevība izmantot savas pārdabiskās psihiskās spējas. Tulku lielākais pārbaudījums bija mainīt dabas spēku virzību. Viņam vajadzēja koncentrēties un izsaukt spēcīgu vēju, kas liegtu amerikānim aizlaisties ar tautas svēto dārgumu. Tomēr arī Nadja ietu bojā, ja vēja virpulis satvertu helikopteru lidojumā. Lamas prāts ātri apsvēra visas iespējas, un viņš nosprieda, ka šoreiz nevar riskēt cilvēka dzīvība ir daudz svarīgāka par visas pasaules zeltu.