- Kas? princis izklaidīgi jautāja.
- Teiksim tā: šī ir elektroniska karte, kura palīdz orientēties pilī. Izmantojot to, tu vari aiziet līdz Zelta pūķim, kā to jau izdarīja Bruņneša Tekss un viņa vīri, kad statuju nozaga.
- Kā gan tas var būt?
- Man šķiet, kāds ir nofilmējis visu maršrutu, Aleksandrs minēja.
- Tas nav iespējams! Izņemot tēvu, neviens cits šajā pils daļā nevar iekļūt. Neviens cits nevar atvērt Pēdējos vārtus un izvairīties no slazdiem.
- Bruņnesis to izdarīja, viņš noteikti izmantoja šo aparātu. Judīte Kinska bija viņa līdzzinātāja. Iespējams, ka tavs tēvs viņai parādīja ceļu… Aleksandrs uzstāja.
- Medaljons! Bruņnesis kaut ko runāja par karaļa medaljonā paslēpto kameru! Nadja iesaucās. Viņa bija dzirdējusi Speciālista un Bruņneša Teksa sarunu, pirms zālē ielauzās draugi.
Nadja atvainojās par to, ko grasījās darīt, un ļoti uzmanīgi aptaustīja zemē gulošo valdnieku, līdz uzgāja karalisko medaljonu, kas bija ieslīdējis aiz valdnieka jakas. Meitene lūdza princim palīdzēt to noņemt, bet viņš vilcinājās, jo medaljons simbolizēja karaļa varu, un Dils Bahadūrs nekādā gadījumā nevēlējās to tēvam atņemt. Tomēr Nadjas satrauktā balss lika viņam rīkoties.
Aleksandrs aiznesa rotu līdz gaišākai vietai un īsu brīdi uzmanīgi aplūkoja. Viņš tūdaļ pat ieraudzīja starp koraļļu gabaliņiem paslēptu miniatūru kameru. Aleksandrs atradumu parādīja Dilam Bahadūram un pārējiem.
- To noteikti piestiprinājusi Judīte Kinska. Šis zirņa lieluma aparātiņš nofilmēja visu karaļa ceļu līdz Svētajai vietai. Tā arī Bruņneša Tekss un zilie kaujinieki varēja tur nokļūt, atkārtojot visas GPS ierakstītās darbības.
- Kādēļ gan tā sieviete to darīja? šausmu māktais princis jautāja, jo viņa prāts nekādi nespēja aptvert nodevību un alkatību.
- Domāju, ka statujas dēļ. Tā ir ļoti vērtīga, Aleksandrs sprieda.
- Vai jūs dzirdējāt eksploziju? Helikopters uzsprāga, un arī statuja ir pagalam, pilots sacīja.
- Iespējams, ka tā arī labāk… neatverot acis, karalis nopūtās.
- Ar vislielāko pazemību es lūdzu ļaut abiem ārzemju jauniešiem doties līdzi princim uz pili. Aleksandram Jaguāram un Nadjai Ērglei ir tīra sirds gluži tāpat kā Dilam Bahadūram. Iespējams, ka viņi, Majestāte, var palīdzēt princim veikt šo uzdevumu. Jaunais Aleksandrs prot lietot šo aparātu, savukārt Nadja spēj redzēt un klausīties ar sirdi, Tensings lūdza.
- Tur drīkst atrasties tikai karalis un troņprincis, valdnieks murmināja.
- Visu cieņu, Majestāte, tomēr es uzdrīkstēšos iebilst. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos no tradīcijas ir jāatsakās, lama uzstāja.
Pēc Tensinga vārdiem iestājās ilgs klusums. Šķita, ka ievainotā spēki ir izsīkuši, tomēr drīz vien viņš atkal ierunājās.
- Labi, lai viņi iet visi trīs, valdnieks beidzot piekrita.
- Iespējams, Majestāte, nenāktu par ļaunu uzmest skatienu jūsu ievainojumam, Tensings piedāvāja.
- Kādēļ gan, Tensing? Mums jau ir cits karalis, un mans laiks ir beidzies.
- Kamēr princis nav pierādījis, ka var par tādu kļūt, varbūt mums vēl nav cita karaļa, lama atbildēja un pacēla ievainoto savās spēcīgajās rokās.
Nepālas gaisa spēku varonis kādā stūrī atrada Bruņneša Teksa pamestu guļammaisu un iekārtoja improvizētu gultu, kur Tensings novietoja karali. Lai varētu ievainoto izmeklēt, lama pavēra viņa asiņaino jaku. Lode bija izskrējusi cauri, atstājot mugurā drausmīgu caurumu. Pēc brūces izskata un atrašanās vietas, kā arī pēc asins krāsas Tensings saprata, ka ir skartas plaušas. Viss lamas mentālais spēks un dziednieka spējas šai gadījumā vairs neko daudz nevarēja līdzēt. To zināja arī mirstošais karalis, tomēr viņam bija nepieciešams mazliet laika, lai dotu pēdējās pavēles. Lama aizsedza asiņojošo ievainojumu, cieši apsaitēja krūškurvi un lika pilotam no improvizētās virtuves atnest vārošu ūdeni, lai varētu pagatavot zāļu tēju. Pēc stundas valdnieks, kaut arī vēl bija ļoti vārgs, bija atguvis apziņu un domas skaidrību.
- Dēls, tev jābūt labākam karalim nekā es, viņš sacīja Dilam Bahadūram un norādīja, lai viņš uzliek kaklā karalisko medaljonu.
- Tēvs, tas nav iespējams.
- Uzklausi mani, jo vairs nav atlicis daudz laika! Šīs būs manas pavēles. Pirmkārt, ātri vien apprecies ar sievieti, kas būtu tikpat spēcīga kā tu! Viņai jākļūst par mūsu tautas māti, un tev par tās tēvu. Otrkārt, aizsargā mūsu karaļvalsts dabu un tradīcijas; neuzticies tam, kas nāk no ārienes! Treškārt, nesodi Judīti Kinsku, sievieti no Eiropas! Es nevēlos, lai viņa atlikušo mūžu pavada cietumā. Viņa ir pieļāvusi ļoti smagas kļūdas, tomēr nav mūsu varā attīrīt viņas karmu. Viņai būs jāatgriežas citā reinkarnācijā, lai iemācītos to, ko nepaguva šajā dzīvē.
Tikai tad viņi atcerējās par sievieti, kas bija izraisījusi šo traģēdiju. Draugi sprieda, ka viņa droši vien nav nekur tālu tikusi, jo nepazīst apkārtni, aizbēgusi bez ieroča, pārtikas, silta apģērba un turklāt basām kājām, jo Bruņneša Tekss viņai bija licis novilkt kurpes. Tomēr Aleksandrs domāja, ka viņa varēja izbēgt arī no pašas elles, ja jau bija spējusi tik izmanīgi nozagt pūķi.
- Es nejūtos gatavs pārvaldīt valsti, tēvs, ar nokārtu galvu nopūtās princis.
- Tev, dēls, nav izvēles. Tu esi labi sagatavots, tu esi drosmīgs, un tev ir tīra sirds. Lūdz padomu Zelta pūķim!
- Tas taču ir gājis bojā!
- Panāc tuvāk, man tev kas jāsaka.
Pārējie paspēra pāris soļu atpakaļ, lai atstātu karali un princi vienus, un Dils Bahadūrs pielika ausi pie karaļa lūpām. Princis uzmanīgi klausījās karaļvalsts visstingrāk glabāto noslēpumu to, ko astoņpadsmit gadsimtus bija zinājuši tikai kronēti karaļi.
- Varbūt nu ir pienācis laiks atvadīties, Dil Bahadūr, Tensings noteica.
- Vai es varu palikt ar tēvu līdz pat beigām?…
- Nē, dēls, tev jādodas prom tūdaļ pat… valdnieks nomurmināja.
Dils Bahadūrs noskūpstīja tēvu uz pieres un atkāpās. Tensings cieši apskāva mācekli. Viņi atvadījās uz ilgu laiku, iespējams, uz visiem laikiem. Princim nu bija jāveic iesvētīšanas pārbaudījums, un varēja gadīties, ka dzīvs viņš vairs neatgriežas. Savukārt lamam bija jāpilda Grrijmprai dotais solījums un jāpavada Sniega cilvēku ielejā seši gadi, viņu aizvietojot. Pirmo reizi mūžā Tensings jutās emociju pievārēts. Viņš mīlēja šo puisi kā paša dēlu, vairāk nekā sevi pašu, un šķiršanās sāpēja kā apdegums. Lama mēģināja distancēties un nomierināt satraukto sirdi. Viņš vēroja savā prātā notiekošo, dziļi elpoja, sekoja savām vētrainajām sajūtām un sprieda, ka priekšā vēl garš ceļš, lai spētu atteikties no pieķeršanās zemes lietām, pat sajūtām. Viņš zināja, ka garīgajā sfērā atšķirtība nepastāv. Lama atcerējās, ko pats bija mācījis princim, katra būtne ir daļa no viena veseluma, viss ir vienots. Dils Bahadūrs bija cieši saistīts ar Tensingu šajā un iepriekšējās reinkarnācijās. Tad kāpēc viņš tagad jutās tik skumjš?
- Vai es spēšu nokļūt līdz Svētajai vietai, godātais skolotāj? pārtraukdams lamas pārdomas, jauneklis jautāja.
- Atceries, ka tev jābūt kā Himalaju tīģerim, ieklausies intuīcijas un instinkta balsī! Uzticies savas sirds tikumiem! mūks atbildēja.
Princis, Nadja un Aleksandrs devās atpakaļ uz galvaspilsētu. Tā kā viņi jau zināja ceļu, tad bija sagatavojušies visiem šķēršļiem. Vini izmantoja īsāko ceļu caur Sniega cilvēku ieleju, tāpēc nesatika ģenerāļa Mijara Kunglunga vadīto kareivju grupu, kas tieši tobrīd kopā ar Pemu un Keitu Koldu kāpa augšup pa šauro kalnu taku.