Turpretī zilie kaujinieki nekādi nevarēja izvairīties no Kunglunga. Lai izbēgtu no briesmīgajiem dēmoniem, viņi bija devušies lejup no kalna tik ātri, cik vien stāvais apvidus ļāva. Sniega cilvēkiem tā arī neizdevās bandītus panākt, jo viņi neuzdrošinājās kāpt zemāk, nekā parasti to bija darījuši. Šo radījumu smadzenēs ģenētiski bija ierakstīta cilts pamatpatiesība: turēties pēc iespējas nostāk. Retu reizi viņi pameta slepeno ieleju, lai pārtikas meklējumos dotos uz neaizsniedzamām virsotnēm tālu no cilvēkiem. Tieši tas arī izglāba Skorpiona sektas vīrus sniega cilvēku pašsaglabāšanās instinkts bija spēcīgāks par vēlmi notvert ienaidnieku, un pienāca brīdis, kad vajātāji apstājās kā iemieti. Viņi to nedarīja no laba prāta, jo atteikties no varena kautiņa iespējams, vienīgā daudzu gadu laikā bija liela ziedošanās. Sniega cilvēki ilgu laiku aizkaitināti kliedza, mierinājuma pēc iebelza viens otram ar rungu un tad, galvas nolaiduši, devās atpakaļ pie savām ģimenēm.
Zilie kaujinieki nesaprata, kādēļ mošķi ar asiņainajām cepurēm viņus vairs nevajā, tomēr pateicās dievietei Kālī, ka tā ir noticis. Viņi bija tik izbiedēti, ka nedomāja pat par iepriekš plānoto iespēju pievākt statuju. Viņi turpināja kāpt lejup pa vienīgo taku un neizbēgami uzdūrās Aizliegtās karaļvalsts zaldātiem.
- Tie ir viņi, zilie kaujinieki! Pema iekliedzās, tiklīdz tālumā bija saskatījusi bandītus.
Ģenerālim Mijaram Kunglungam nebija grūti sagūstīt Skorpiona sektas locekļus, jo viņiem nebija, kur sprukt. Viņi padevās bez mazākās pretošanās. Viens oficieris zaldātu pavadībā uzņēmās aizvest kaujiniekus līdz galvaspilsētai, bet Pema, Keita, ģenerālis un daži viņa labākie vīri tikmēr turpināja ceļu uz Centhandzongu.
- Ko jūs iesāksiet ar šiem bandītiem? Keita jautāja ģenerālim.
- Iespējams, ka viņu nodarījumu, konsultējoties ar tiesnešiem, izmeklēs lamas un pēc tam karalis izlems, kā viņus sodīt. Vismaz tā ir noticis citās reizēs, bet patiesībā mums ir visai maz pieredzes noziedznieku sodīšanā.
- Savienotajās Valstīs viņi atlikušo dzīvi noteikti pavadītu cietumā.
- Un vai tur viņi kļūtu viedi? ģenerālis jautāja.
Keita sāka tik ļoti smieties, ka gandrīz nokrita no zirga.
- Par to gan es šaubos, ģenerāli, viņa atbildēja, slaukot asaras, kad beidzot bija atguvusi līdzsvaru.
Mijars Kunglungs nesaprata, kas veco rakstnieci tik ļoti uzjautrināja. Viņš nolēma, ka ārzemnieki ir mazliet dīvaini un viņu manieres pilnīgi nesaprotamas, tāpēc nav vērts tērēt enerģiju un censties viņus izprast atliek viņus pieņemt.
Tobrīd sāka krēslot un bija nepieciešams apstāties, lai uz kādas kalnu terases iekārtotu nelielu apmetni. Visi vēlējās ātrāk nokļūt klosterī, tomēr saprata, ka turpināt ceļu laternu vārajā gaismā ir galīgi nesaprātīgi.
Keita bija pārguruši. Ceļojuma izraisītajam nogurumam pievienojās augstuma slimība un klepus, kas tā arī nelika viņu mierā. Rakstnieces spēkus uzturēja vienīgi viņas dzelzs griba un cerība drīz vien satikt Aleksandru un Nadju.
- Varbūt jums, vecmāmuļ, nevajadzētu tik ļoti uztraukties. Jūsu mazdēls un Nadja ir drošībā, jo ar Tensingu un princi nevar notikt nekas ļauns, Pema viņu mierināja.
- Ja jau šie bandīti tik izmisīgi bēga, tad tur augšā tomēr kaut kas ļauns ir noticis, Keita atbildēja.
- Tie vīri stāstīja kaut ko par Zelta pūķa lāstu un velniem, kas dzenas pakaļ. Vai tad jūs, vecmāmuļ, ticat, ka kalnos dzīvo velni? meitene jautāja.
- Es, meit, neticu nevienai no šīm muļķībām, Keita atbildēja, jo bija jau samierinājusies, ka šai valstī visi viņu sauc par vecmāmuļu.
Nakts bija ļoti gara, un neviens nevarēja lāgā aizmigt. Zaldāti gatavoja vienkāršas brokastis: sāļu tēju ar taukiem, rīsus ar žāvētām saknēm, kas izskatījās un arī garšoja pēc kurpju zolēm. Paēduši viņi devās tālāk.
Par spīti saviem sešdesmit pieciem gadiem un tabakas novārdzinātajām plaušām, Keita nepalika iepakaļ. Ģenerālis Mijars Kunglungs viņai neko neteica un pat neskatījās virsū, jo baidījās sastapties ar rakstnieces zilo acu skatienu, tomēr savā cīnītāja sirdī sāka izjust neviltotu apbrīnu pret šo dīvaino sievieti. Sākumā tā viņam bija riebusies un ģenerālis bija dažādi mēģinājis tikt no Keitas vaļā, tomēr, dienām ritot, Mijars Kunglungs pret neciešamo vecmāmuļu sāka izjust cieņu.
Atlikušais ceļa posms vairs nesagādāja nekādus pārsteigumus. Kad viņi beidzot nokļuva līdz nocietinātajam klosterim, izskatījās, ka tur neviena nav. Senās drupas apņēma pilnīgs klusums. Ģenerālis un zaldāti gāja uz priekšu modri un ar ieročiem rokās, un sievietes viņiem sekoja. Tā viņi vienu pēc otras šķērsoja plašās zāles, līdz nonāca līdz pēdējai, uz kuras sliekšņa nācēji pamanīja milzīgu mūku turam rokās divas ar ķēdi savienotas nūjas. Milzis veica sarežģītu dejas soli, savicināja ieroci, un, pirms vēl kāds paspēja attapties, apvija ķēdi ģenerālim ap kaklu. Zaldāti stāvēja nekustīgi un apjukuši, bet viņu priekšnieks tikmēr mūka stiprajās rokās spirināja kājas.
- Godātais skolotāj Tensing! lamu ieraudzījusi, iesaucās Pema.
- Pema? viņš jautāja.
- Godātais skolotāj, tā tiešām esmu es! meitene sacīja un, norādot uz pazemoto militāristu, piebilda: Varbūt labāk atlaist godāto ģenerāli Mijaru Kunglungu…
Tensings uzmanīgi nolika ģenerāli zemē, noņēma viņam no kakla ķēdi un, pieres augstumā salicis kopā delnas, ar cieņu noliecās.
- Tampo kachi, godātais ģenerāli, mūks sveicināja.
- Tampo kachi. Kur ir karalis? atbildēja ģenerālis, cenšoties slēpt dusmas un sakārtot uniformu.
Tensings paspēra soli sānis, un grupa iegāja plašā telpā. Pirms daudziem gadiem bija iebrukuši puse jumta, un arī atlikušais vairs tik tikko turējās. Vienā sienā bija izdrupis liels caurums, pa kuru ieplūda gaisma. Aiz kalna virsotnes aizķēries mākonis apkārtni padarīja miglainu un neskaidru kā sapnī. Drupās karājās noskrandis paklājs, un uz grīdas, it kā atpūšoties pārsteigta, brīnumainā kārtā neskarta gulēja eleganta Būdas skulptūra.
Karalis gulēja uz improvizēta galda, pusduča sveču ieskauts. Sveču liesmas zeltainajā miglā plīvoja kā kristāls aukstā gaisa strāvā. Par spīti militāristu iebrukumam, līķi apstāvošais varonīgais nepāliešu pilots neizkustējās ne no vietas.
Keitai Koldai šķita, ka viņa piedalās kādas filmas uzņemšanā. Aina bija nereāla: pa pusei sabrukusi baltas miglas tīta zāle; uz grīdas simtiem gadu vecu skulptūru un kolonnu drupas; sniegs un sarma grīdas iedobēs. Arī personāžs bija tikpat teatrāls: Boroba sēž uz pleca milzīgam mūkam ar cīkstoņa augumu un svētā seju; kā kļūdas dēļ šeit nokļuvis uniformā tērptais skarbais Mijars Kunglungs, daži zaldāti un pilots; un visbeidzot karalis, kas pat miris izskatījās mierīgs un cieņas pilns.
- Kur ir Aleksandrs un Nadja? noguruma mākta, Keita jautāja.
19 Princis
Sekojot video un GPS norādījumiem, pa priekšu gāja Aleksandrs, jo princis nesaprata, kā aparāti darbojas, un nebija laika viņam to skaidrot. Aleksandrs nebija speciālists elektronikā, turklāt šis bija ultramoderns modelis, kuru izmantoja tikai amerikāņu karaspēks, tomēr viņš bija pieradis izmantot jaunās tehnoloģijas, tāpēc nebija grūti saprast aparāta darbības pamatprincipus.
Dils Bahadūrs divpadsmit savas dzīves gadus bija gatavojies brīdim, kad stāsies priekšā pils apakšējās daļas durvju labirintam, pārkāps Pēdējo vārtu slieksnim un citu pēc cita pieveiks dažādos Svētās vietas šķēršļus. Viņš bija apguvis norādījumus, paļaujoties uz tēva klātbūtni, ja pats kaut ko nevarēs atcerēties. Tagad viņam pašam vajadzēja veikt šo pārbaudījumu, un vienīgā palīdzība bija jaunie draugi Nadja un Aleksandrs, kā arī Tensinga padomi. Sākumā princis uz nelielo ekrānu Aleksandra rokās skatījās ar neuzticību, iekams saprata, ka tas ved uz pareizajām durvīm. Viņiem ne reizi nenācās iet atpakaļ vai atvērt nepareizās durvis, līdz draugi nokļuva zelta lampas zālē. Šoreiz Pēdējos vārtus neviens nesargāja.