- Kā mēs varam tikt tālāk? Nadja jautāja.
- Varbūt būtu labāk, ja jūs paliktu šeit, princis norādīja.
Dils Bahadūrs ļoti uzmanīgi taustījās ar kāju, līdz uzgāja izvirzījumu visā sienas garumā. To nevarēja redzēt, jo karnīze bija melni krāsota un saplūda ar grīdu. Piespiedis muguru sienai princis devās uz priekšu. Dažus centimetrus viņš pavirzīja uz priekšu labo kāju, atguva līdzsvaru un tad lika kreiso. Tā Dils Bahadūrs nonāca otrā pusē.
Aleksandrs saprata, ka Nadjai šis būs viens no grūtākajiem pārbaudījumiem, jo viņa baidās no augstuma.
- Tagad tev jāvēršas pie ērgļa gara. Dod man roku, aizver acis un visu uzmanību pievērs kājām, viņš sacīja.
- Varbūt man labāk pagaidīt tepat? meitene noteica.
- Nē, mēs pāriesim kopā, draugs iedrošināja viņu.
Jaunieši nezināja, cik dziļa bija aka, un negrasījās to
pārbaudīt. Akā iekritušais Bruņneša Teksa bandīts bija paslīdējis, un neviens viņu vairs nevarēja glābt. Kādu brīdi šķita, ka gaisā viņu notur Dzīvības koka lapotne, un kaujinieks, izpletis rokas un kājas un melnajai tunikai plīvojot, lido kā milzu sikspārnis. Tomēr tā bija tikai vienu mirkli. Ar šausmu pilnu kliedzienu vīrs iekrita melnajā akā. Viņa biedri dzirdēja tikai dobju troksni, kad ķermenis atsitās pret zemi, un pēc tam iestājās šausminošs klusums. Nadja, par laimi, neko nezināja. Viņa ieķērās Aleksandra rokā un soli pa solim aizgāja līdz otram istabas galam.
Atverot nākamās durvis, trīs draugi nokļuva spoguļu pilnā telpā. Spoguļi atradās ne tikai pie sienām, bet arī uz griestiem un grīdas, un bezgalīgi pavairoja jauniešu atspulgu. Turklāt istaba bija mazliet šķība kā kubs, kas balstās uz viena stūra. Stāvus pārvietoties nebija iespējams, tāpēc nācās mesties četrrāpus un citam citu pieturēt. Jaunieši bija pilnīgi bezpalīdzīgi, turklāt durvis nevarēja redzēt, jo arī tās bija no spoguļiem. Drīz vien viņiem piemetās slikta dūša, galvassāpes un zuda veselais saprāts.
- Neskatieties apkārt, ieurbieties ar acīm priekšā ejošajā un cieši sekojiet man! Ekrānā redzams īstais virziens, Aleksandrs izrīkoja.
- Nezinu gan, kā mēs atradīsim izeju, Nadja, pilnīgi apjukusi, sacīja.
- Ja mēs atvērsim nepareizās durvis, iespējams, ka aktivizējas drošības sistēma un mēs paliksim te ieslodzīti uz visiem laikiem, princis ierastajā mierā brīdināja.
- Tieši tāpēc mēs izmantojam modernās tehnoloģijas, Aleksandrs viņu pārtrauca, kaut gan arī viņš pats tikai ar grūtībām valdījās.
Visas durvis bija vienādas, tomēr no GPS Aleksandrs saprata, kādā virzienā jādodas. Karalis vairākkārt bija apstājies, līdz atvēra pareizās durvis. Puisis patina videoierakstu atpakaļ, lai pavērotu detaļas, un pamanīja, ka spogulī bija redzams deformēts karaļa atspulgs.
- Viens no spoguļiem ir ieliekts. Tās ir durvis, viņš nosprieda.
Dils Bahadūrs pagrūda spoguli, kurā bija redzams viņa resnais un īskājainais atspulgs. Spogulis padevās, un jaunieši varēja iet tālāk. Viņi nokļuva šaurā un garā koridorā, kas vijās gluži kā spirāle. Gaitenis atšķīrās no pārējām pils telpām, kur nebija durvju, tomēr draugi nešaubījās, ka pašā galā tās tomēr būs, jo tā bija redzams videoierakstā. Te nevarēja apmaldīties, vajadzēja tikai iet uz priekšu. Gaiss bija retināts, visapkārt lidinājās smalki putekļi, kas pie griestiem piekārto mazo lampiņu gaismā izskatījās zeltaini. Videoierakstā viņi redzēja, ka karalis bija ātri un bez vilcināšanās devies uz priekšu, tomēr tas nenozīmēja, ka šeit viss bija droši, iespējams, ierakstā kavēkļi nebija redzami.
Jaunieši iegāja koridorā, aplūkoja apkārtni, nenojaušot, no kurienes var uzglūnēt briesmas, tomēr viņi saprata, ka ne mirkli nedrīkst zaudēt modrību. Draugi jau bija spēruši vairākus soļus, kad saprata, ka uz grīdas atrodas kas mīksts. Bija tāda sajūta, it kā viņi ietu pa nostieptu brezentu, kas ieliecas zem ķermeņu svara.
Dils Bahadūrs aizklāja muti ar tuniku un izmisīgi rādīja, lai draugi nevilcinoties dodas uz priekšu. Princis bija sapratis, ka viņi iet pa plēšu sistēmu. Ar katru soli no caurumiem grīdā gaisā pacēlās putekļi, ko viņi bija pamanījuši jau ienākot. Pāris sekundēs gaiss bija tik putekļains, ka nevarēja redzēt pat trīsdesmit centimetru attālumā. Draugiem neizturami gribējās klepot, tomēr viņi centās to nedarīt, jo citādi nācās ieelpot putekļus. Vienīgā izeja no situācijas bija pēc iespējas ātrāk nokļūt līdz izejai. Viņi metās skriešus un centās elpot pēc iespējas retāk. Jaunieši baidījās, ka putekļi satur nāvējošu indi, tomēr tad viņi atskārta, ka karalis pa šo gaiteni bija gājis diezgan bieži, tāpēc tā noteikti nevarēja būt.
Augusi Amazonē, kur visa dzīve paiet uz ūdens, Nadja bija laba peldētāja un spēja aizturēt elpu vairāk nekā minūti. Tas viņai ļāva kontrolēt elpošanu labāk nekā draugiem, tomēr arī meitenei nācās vairākas reizes ieelpot. Viņa prātoja, ka Dila Bahadūra un Aleksandra ķermenī dīvaino putekļu ir daudz vairāk. Ar pāris lēcieniem viņa nokļuva līdz gaiteņa galam, atvēra vienīgās durvis, kas tur bija, un pārvilka draugus pāri slieksnim.
Nedomājot par iespējamām briesmām nākamajā telpā, trīs draugi metās ārā no gaiteņa un spēku izsīkumā sakrita viens otram virsū, elpojot pilnu krūti un mēģinot atbrīvoties no putekļiem, kas bija pieķērušies drēbēm. Videoierakstā nekas neliecināja par briesmām karalis šo telpu bija šķērsojis tikpat droši kā gaiteni.
Nadja, kas jutās labāk nekā draugi, lika puišiem palikt uz vietas, kamēr viņa pati apskatīs telpu.
Zāle bija labi apgaismota un arī gaiss šķita normāls. Te bija vairākas durvis, bet ekrānā varēja skaidri redzēt, kuras vajag atvērt. Meitene devās pāris soļu uz priekšu un saprata, ka viņai bija grūti koncentrēt skatienu acu priekšā mudžēja tūkstošiem spilgtu krāsu punktiņu, līniju un ģeometrisku figūru. Nadja izstiepa rokas un centās saglabāt līdzsvaru. Viņa atgriezās atpakaļ un pārliecinājās, ka arī Aleksandrs un Dils Bahadūrs grīļojas.
- Man ir ļoti slikti, Aleksandrs murmināja un sēdus nokrita uz grīdas.
- Jaguār, atver acis! Nadja viņu sapurināja. So putekļu iedarbība ir līdzīga mikstūrai, kuru mums Amazonē deva indiāņi. Vai atceries, ka mēs redzējām vīzijas?
- Halucinogēns? Vai tev šķiet, ka mēs esam narkotiku reibumā?
- Kas ir halucinogēns? princis jautāja. Viņš vēl spēja nostāvēt kājās.
- Jā, tā man šķiet. Iespējams, katrs no mums redz ko citu. Tomēr tā nav realitāte, Nadja paskaidroja un palīdzēja draugiem virzīties uz priekšu, nemaz nenojaušot, ka tikai pēc dažām sekundēm arī viņu pašu apņems narkotiku izraisītā elle.
Par spīti Nadjas brīdinājumam, neviens no trijiem nenojauta zeltainā pulvera briesmīgo iedarbību. Vispirms draugi iegrima varavīksnes krāsu figūru labirintā, kas griezās apkārt galvu reibinošā ātrumā. Ar milzīgām pūlēm viņiem izdevās paturēt acis vaļā un grīļojoties iet uz priekšu, un prātot, kā gan putekļu apdullinātais karalis varēja veikt šo ceļa gabalu. Viņi juta, ka atdalās no pasaules un realitātes, it kā mirtu, un nevarēja apspiest izbīļa vaidus. Tikmēr draugi jau bija nokļuvuši līdz nākamajai zālei, kura bija daudz plašāka nekā iepriekšējās. Ieraugot visu, kas tur atradās, jaunieši no šausmām iekliedzās par spīti tam, ka viena viņu smadzeņu daļa nemitējās atkārtot, ka viss redzētais ir tikai iztēles auglis.
Trīs draugi atradās ellē, un viņiem apkārt trinās briesmoņu bars un jodu ordas. Visās malās varēja redzēt saplosītus ķermeņus, mokas, asinis un nāvi. Jauniešus apdullināja šausmīgs gaudu koris; dobjas balsis kā izsalkuši spoki sauca viņus vārdā.