- Palūdz, lai mums atnes kafiju un kādu malku šņabja, Izak. Iekārtojies ērtāk, jo es tev pastāstīšu šo to interesantu, Keita Kolda noteica.
Tā godavīrs uzzināja par brazīliešu pusaudzi, kas, sava sapņa un kaila šamaņa vadīta, uzkāpa noslēpumainā kalnā Orinoko augstienē un ērgļa ligzdā atrada šos akmeņus. Keita pastāstīja, ka meitene iedevusi šos dārgumus viņas mazdēlam Aleksandram un lūgusi izmantot tos, lai palīdzētu kādai indiāņu ciltij miglāja ļaudīm, kas vēl joprojām dzīvo akmens laikmetā. Izaks Rozenblats ar interesi klausījās, tomēr neticēja nevienam šā neiedomājamā stāsta vārdam. Tādas pasakas nespētu pārliecināt pat galīgu stulbeni, viņš nosprieda. Viņa kādreizējā līgava noteikti ir iesaistīta kādā netīrā darījumā vai arī atklājusi fantastiskas raktuves. Viņš zināja, ka patiesību Keita nekad neatklās. Lai vai kā, bet tās bija viņas tiesības, juvelieris vēlreiz nopūtās.
- Redzu, ka tu man netici, Izak, rakstniece noteica, iedzerot vēl vienu malku šņabja, lai nomāktu klepus lēkmi.
- Domāju, tu man piekritīsi, Keita, ka šis nekādā zinā nav ikdienišks stāsts…
- Un es tev vēl neesmu neko pastāstījusi par briesmoņiem, spalvainiem un smirdīgiem milzeņiem, kas…
- Ir jau labi, Keita, domāju, ka man nav nepieciešami sīkāki paskaidrojumi, nogurušais juvelieris viņu pārtrauca.
- Man šos akmentiņus jāpārvērš fonda pamatkapitālā. Es apsolīju mazdēlam izmantot tos, lai aizsargātu miglāja ļaudis, kā sauc šos neredzamos indiāņus, un…
- Neredzamos?
- Viņi nav pilnīgi neredzami, Izak, viņi tikai tādi izskatās. Tas ir kā burvju triks. Nadja Santosa domā, ka…
- Kas ir Nadja Santosa?
- Meitene, kas atrada dimantus, es tev jau stāstīju. Izak, vai tu man palīdzēsi?
- Es tev palīdzēšu vienmēr, ja vien tas ir likumīgi, Keita.
Un tā cienījamais Izaks Rozenblats kļuva par brīnumaino akmeņu glabātāju, apņēmās pārvērst tos naudā, gudri investēja kapitālu un palīdzēja Keitai Koldai nodibināt Dimantu fondu. Viņš rakstniecei ieteica par fonda prezidentu iecelt antropologu Ludoviku Leblānu, bet naudas kontroli paturēt savās rokās. Un tā Izaks atkal atjaunoja četrdesmit gadus seno draudzību.
- Keita, vai tu zini, ka arī es esmu atraitnis? juvelieris reiz sacīja, kad kopā bija devušies vakariņot.
- Ceru, ka negrasies man izteikt kādu priekšlikumu, Izak. Es jau sen nemazgāju neviena vīrieša zeķes, un galīgi neesmu noskaņota to darīt atkal, rakstniece smejoties atbildēja.
Viņi uzsauca tostu par dimantiem.
Pāris mēnešu vēlāk Keita sēdēja pie datora, un viņas kalsno ķermeni sedza tikai caurumains krekls, kas sniedzās līdz pusstilbiem un skatienam atklāja rakstnieces mezglainos ceļgalus, vēnu un rētu klātās kājas un izturīgās ceļotājas pēdas. Viņai virs galvas kā liela muša zumēja ventilators, kas nespēja mazināt Ņujorkas vasaras briesmīgo tveici. Jau kādu laiku sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus rakstniece apsvēra iespēju dzīvoklī uzstādīt gaisa kondicionieri, tomēr joprojām nebija atradusi tam piemērotu brīdi. Sviedri mērcēja viņas matus un straumītēm tecēja pār muguru, bet pirksti tikmēr nikni dauzīja klaviatūru. Keita Kolda zināja, ka pietiek tikai viegli pieskarties taustiņiem, tomēr viņa bija ieradumu cilvēks, tāpēc pa klaviatūru sita, cik spēka, kā agrāk bija darījusi ar rakstāmmašīnu.
Vienā pusē datoram stāvēja ledustēja ar šņabi eksplozīvs maisījums, par kura izgudrošanu viņa jutās varen lepna. Otrā pusē bija nolikta nodzisusi jūrnieka pīpe. Viņa bija nolēmusi smēķēt mazāk, jo klepus jau labu laiku neatstājās, tomēr vienmēr turēja pīpi pa rokai melnās tabakas smarža bija kā medus rakstnieces dvēselei. "Nav daudz netikumu, kurus tāda veca ragana kā es varētu atļauties sešdesmit piecu gadu vecumā", viņa nodomāja. Viņa nebija gatava atteikties ne no viena sava netikuma, tomēr, neatmetot smēķēšanu, plaušas varētu neizturēt.
Keita jau sešus mēnešus nodarbojās ar Dimantu fonda darbības organizēšanu. Fondu viņa bija izveidojusi kopā ar antropologu Ludoviku Leblānu, kuru rakstniece, starp citu, uzskatīja par savu ienaidnieku. Viņai riebās šāda veida darbs, tomēr mazdēls Aleksandrs nekad nepiedotu nolaidību šai lietā. "Es esmu darbības cilvēks, ceļojumu un piedzīvojumu reportiere, nevis birokrāte," viņa nopūtās starp diviem malkiem ledustējas ar šņabi.
Izņemot nonemšanos ar visādām fonda lietām, viņai divas reizes nācās lidot uz Karakasu, lai liecinātu tiesā pret Mauro Karijasu un dakteri Omairu Toresu, kas bija atbildīgi par simtiem ar vējbaku vīrusu inficētu indiāņu nāvi. Mauro Karijass nepiedalījās tiesas sēdē, jo pavadīja savas atlikušās dienas kādā privātklīnikā. Būtu bijis labāk, ja indiāņu rungas sitiens viņu būtu aizvedis uz citiem medību laukiem.
Keitas Koldas dzīvi vēl vairāk sarežģīja tas, ka žurnāls International Geographic viņai bija pasūtījis reportāžu par Zelta pūķa karaļvalsti. Nebija prātīgi pārlieku ilgi atlikt ceļojumu, jo reportāžu varēja piedāvāt citam žurnālistam, tomēr, pirms doties ceļā, viņai vajadzēja izārstēties no klepus. Šī nelielā valstiņa bija iespiesta starp Himalaju smailēm, un klimats tur bija ļoti nepastāvīgs; dažu stundu laikā temperatūra varēja mainīties pat trīsdesmit grādu robežās. Protams, doma par vizīti pie ārsta rakstniecei pat neienāca prātā. Savā dzīvē viņa to ne reizi nebija darījusi, un tagad jau nu nebija īstais laiks sākt. Ļaudis, kas saņem samaksu par darba stundām, viņai nešķita pārlieku uzticami. Viņai pašai maksāja par vārdiem. Keitai šķita acīm redzami, ka neviens ārsts nevēlas, lai viņa pacients ātrāk izveseļojas, tāpēc deva priekšroku mājās pieejamiem līdzekļiem. Rakstniece bija pilnīgi pārliecināta, ka no Amazones atvestā koka miza viņas plaušas padarīs gluži kā jaunas. Kāds simtgadīgs šamanis vārdā Valimai viņai bija apliecinājis, ka šī miza palīdz ārstēt mutes un deguna slimības. Keita samala mizu blenderī, piebēra to ledustējai ar šņabi, lai mazinātu rūgto garšu, un ar lielu pārliecību dzēra to vairākas reizes dienā. Zāles gan vēl nebija devušas nekādus rezultātus, e-pasta vēstulē viņa skaidroja Ludovikam Leblānam.
Nekas tā neielīksmoja Koldu un Leblānu kā abpusējā nicināšana, un viņi izmantoja ikvienu iespēju to izrādīt. Šādas izdevības viņiem netrūka, jo abus nesaraujami saistīja Dimantu fonds Leblāns bija fonda prezidents, un Kolda savās rokās turēja visus finansu līdzekļus. Kopīgais darbs fondā lika viņiem sazināties gandrīz katru dienu, un, lai nebūtu jādzird naidnieka balss, viņi izmantoja elektronisko pastu. Abi centās tikties pēc iespējas retāk.
Dimantu fonds bija dibināts nolūkā aizsargāt Amazones indiāņu ciltis kopumā un miglāja ļaudis it īpaši, kā bija lūdzis Aleksandrs. Profesors Leblāns rakstīja biezu akadēmisku grāmatu par cilti un savu lomu piedzīvojumā, kaut gan īstenībā indiāņus no genocīda brīnumainā kārtā izglāba Aleksandrs Kolds un viņa brazīliešu draudzene Nadja Santosa, nevis Leblāns. Atceroties džungļos pavadītās nedēļas, Keita Kolda nespēja novaldīt smaidu. Kad viņi tikai devās uz Amazoni, mazdēls bija izlutināts puikiņš, bet atgriezies viņš jau bija kļuvis par vīru. Aleksandrs vai Jaguārs, kā puisis vēlējās, lai visi viņu sauc, bija rīkojies kā īsts drošsirdis, to nevarēja noliegt. Keita lepojās ar viņu. Fonds pastāvēja, pateicoties Aleksam un Nadjai; bez viņiem šis projekts būtu palicis tikai gaisa pils jaunieši bija sagādājuši finansējumu.