Sākumā profesors uzstāja, ka organizācijai jāsaucas par Ludovika Leblāna fondu, jo bija pārliecināts, ka viņa vārds piesaistīs presi un iespējamos ziedotājus, tomēr Keita neļāva viņam pat pabeigt iesākto teikumu.
Dot savu vārdu mana mazdēla sarūpētajam kapitālam jūs varēsiet tikai pār manu līķi, Leblān, viņa profesoru pārtrauca.
Antropologam nācās piekāpties, jo Keitai piederēja trīs brīnumainie Amazones dimanti. Gluži tāpat kā juvelieris Rozenblats, arī Ludoviks Leblāns neticēja nevienam vārdam par šo apbrīnojamo akmeņu iegūšanu. Dimanti ērgļa ligzdā? Kā tad! Viņam bija aizdomas, ka Sesars Santoss, Nadjas tēvs, zināja kādas slepenas raktuves dziļi džungļos, kur meitene arī atrada akmeņus.
Viņš loloja plānu atgriezties Amazonē un pārliecināt gidu dalīties dārgumos. Tomēr tie bija tikai sapņi, jo profesors kļuva aizvien vecāks, viņam sāpēja locītavas un trūka kādreizējās enerģijas, lai ceļotu uz vietām, kur nav gaisa kondicionieru. Tāpat viņš bija ļoti aizņemts ar sava meistardarba rakstīšanu.
Leblānam šķita netaisnīgi nodoties šai svarīgajai misijai un pārtikt tikai no profesora algas. Viņa birojs bija nožēlojams kakts kādas vecas ēkas ceturtajā stāvā, turklāt bez lifta. Kāds apkaunojums! Ja Keita Kolda vismaz būtu mazliet dāsnāka ar līdzekļiem… "Cik nepatīkama sieviete!" nodomāja antropologs. Ar viņu nebija iespējams saprasties. Dimantu fonda prezidentam pienāktos dzīvot ar plašu vērienu. Viņam vajadzēja sekretāri un pienācīgu biroju, taču knauzerīgā Keita nepiešķīra viņam ne santīma vairāk kā nepieciešams. Tieši šobrīd viņi ar elektroniskā pasta starpniecību strīdējās par automobiļa iegādi, kas profesoram šķita pilnīgi nepieciešama. Pārvietoties metro bija dārgā laika šķiešana, viņš daudz lietderīgāk to varētu izmantot indiāņu un mežu aizsardzībai, Leblāns skaidroja. Rakstniece datora ekrānā lasīja Leblāna rakstītos teikumus: "Es nelūdzu neko īpašu, Kolda, nav runa par limuzīnu ar šoferi, tikai par nelielu ieguldījumu…"
Iezvanījās telefons. Rakstniece tam nepievērsa uzmanību, jo apdomāja nesatricināmus argumentus, ar kuriem vēlējās Leblānu nolikt pie vietas, tomēr zvanīšana turpinājās, līdz viņa beidzot neizturēja. Keita Kolda sadusmota strauji pacēla klausuli un uzrunāja nekauņu, kas iedrošinājās iztraucēt viņas intelektuālo darbu.
- Sveika, vecmāmiņ, priecīgi sveicināja mazdēla balss no Kalifornijas.
-Aleksandr! Keita Kolda iesaucās, priecājoties viņu dzirdēt, tomēr tūdaļ pat saņēma sevi rokās un parūpējās, lai mazdēls nenojaustu, cik ļoti Keitai viņa pietrūkst. Vai es tūkstošiem reižu neesmu teikusi, lai tu nesauc mani par vecmāmiņu?
- Tāpat mēs sarunājām, ka tu mani sauksi par Jaguāru, puisis nesatricināmā mierā atbildēja.
- No jaguāra tev nav pat ūsu, tu esi nabaga noplucis kakis.
- Toties tu esi mana tēva māte, tāpēc es gluži likumīgi varu tevi saukt par vecmāmiņu.
- Vai tu saņēmi manu dāvanu?
- Tā ir brīnišķīga!
Dāvana tik tiešām tāda bija. Aleksandram nesen bija palikuši sešpadsmit gadi, kad no Ņujorkas pa pastu pienāca milzīgs sūtījums ar vecmāmiņas dāvanu. Keita Kolda bija atdevusi vienu no saviem vērtīgākajiem īpašumiem: vairākus metrus gara pitona ādu. Savulaik šī čūska Malaizijā bija norijusi viņas fotoaparātu. Tagad trofeja kā vienīgais rotājums karājās Aleksandra istabā pie sienas. Pirms pāris mēnešiem puisis dusmās par mātes slimību bija istabu izdemolējis. Pāri bija palicis tikai pa pusei uzšķērsts matracis gulēšanai un lukturītis lasīšanai.
- Kā iet tavām māsām?
- Andrea nenāk manā istabā, jo viņai bail no čūskas ādas, bet Nikola man kalpo kā verdzene, lai tikai es ļautu tai pieskarties. Apmaiņā pret čūskādu viņa man piedāvāja visu, kas viņai ir, tomēr es nekad nevienam to neatdošu.
- Vismaz es tā ceru. Un kā jūtas tava māte?
- Daudz labāk. Viņa atkal glezno. Zini, šamanis Valimai teica, ka man piemītot dziednieka spējas un man tās esot jāizmanto. Šķiet, ka nekļūšu par mūziķi, kā biju iecerējis, bet par ārstu. Ko tu par to domā? Alekss jautāja.
- Tu uzskati, ka esi izdziedējis māti… vecmāmiņa iesmējās.
- Tas nebiju es, bet gan veselības ūdens un ārstniecības augi, ko atvedu no Amazones…
- Kā arī ķīmijterapija un apstarošana, viņa iestarpināja.
- Keita, mēs nekad neuzzināsim, kas tieši viņu izārstēja. Citi pacienti, kas saņēma to pašu ārstēšanu tajā pašā slimnīcā, jau ir miruši, turpretī mamma veseļojas. Šī slimība ir ļoti viltīga un jebkuru brīdi var atgriezties, tomēr es domāju, ka, pateicoties veselības ūdenim un ārstniecības augiem, ko man iedeva šamanis Valimai, viņa vairs nesasirgs.
- Diezgan grūti tev nācās to visu iegūt, Keita piebilda.
- Gandrīz vai ziedoju dzīvību…
- Tas vēl nebūtu nekas, tu pazaudēji vectēva flautu, rakstniece pārtrauca mazdēlu.
- Tavas rūpes par manu labklājību ir aizkustinošas, Keita, Alekss noburkšķēja.
- Lai vai kā, tur vairs neko nevar līdzēt. Domāju, ka man jāapjautājas par tavu ģimeni…
- Tā ir arī tavējā, turklāt šķiet, ka citas tev nav. Ja nu tevi tas interesē: dzīve pamazām atgriežas ierastajās sliedēs. Mammai ataug sprogaini un sirmi mati, un viņa izskatās skaistāka, mazdēls Keitai stāstīja.
- Man prieks, ka Liza atveseļojas. Man viņa tīri labi patīk, viņa ir laba gleznotāja, Keita Kolda atzina.
- Un laba māte…
Vairākas sekundes ilga klusums, līdz Aleksandrs saņēma visu savu drosmi, lai atklātu zvana patieso iemeslu. Puisis paskaidroja, ka viņam ir iekrāta nauda, jo visu semestri viņš bija pasniedzis mūzikas stundas un strādājis picērijā. Sākumā viņš vēlējās atmaksāt savus nodarītos postījumus, tomēr vēlāk pārdomāja.
- Man nav laika noklausīties tavos finanšu plānos. Ķeries vērsim pie ragiem, ko tu īsti vēlies? vecmāmiņa neizturēja.
- Rīt man sākas brīvdienas…
-Un?
- Iedomājos: ja es maksātu par savu lidmašīnas biļeti, varbūt tu mani ņemtu līdzi nākamajā ceļojumā? Vai tad tu nestāstīji kaut ko par Himalajiem?
Pēc šī jautājuma iestājās vēl viens ledaina klusuma brīdis. Keitai Koldai nācās krietni saņemties, lai neizrādītu milzīgo gandarījumu viss notika atbilstoši viņas plāniem. Ja viņa pati būtu mazdēlu uzaicinājusi, viņš atrastu simtiem aizbildinājumu, kā tas jau bija noticis pirms ceļojuma uz Amazoni, bet tagad iniciatīvu bija uzņēmies puisis pats. Rakstniece bija tik pārliecināta par Aleksandra nodomu doties līdzi ceļojumā, ka bija pat sagatavojusi viņam pārsteigumu.
- Keita, vai tu tur vēl esi? Aleksandrs kautrīgi iejautājās.
- Protams. Kur gan tu gribēji, lai es būtu?
- Vai tu par to vismaz varētu padomāt?
- Skat, kā! Un man likās, ka mūsdienu jaunatne pīpē zālīti un internetā cenšas atrast seksa partnerus… viņa starp zobiem norūca.
- Tas, Keita, notiek vēlāk, man ir tikai sešpadsmit gadi, un mans budžets neatļauj pat virtuālu tikšanos, Aleksandrs nosmējās un tad piebilda: Domāju, tu zini, ka esmu labs ceļabiedrs. Nekādi tevi netraucēšu un varēšu būt noderīgs. Tev vairs nav tie gadi, lai skraidītu pa pasauli viena pati…
- Ko tu, puņķutapa, runā!
- Es domāju… labi, labi, es varu parūpēties, piemēram, par tavu bagāžu. Varu fotografēt…
-Vai tu domā, ka International Geographic publicēs tavas fotogrāfijas? Man līdzi dosies Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless tie paši fotogrāfi, kas bija arī Amazonē.