«Pē!» Digorijs nodomāja. «Viņš esot mags! Gandrīz vai jāsmejas! Toties viņa gan ir visīstākā burve!»
Tēvocis vēl aizvien berzēja rokas un klanījās. Viņš centās pateikt kaut ko ļoti patīkamu, taču mute no bailēm biia tik izkaltusi, ka viņš nevarēja parunāt. «Eksperiments ar gredzeniem», kā tēvocis to dēvēja, bija izrādījies veiksmīgāks, nekā viņam patiktos. Visu mūžu viņš bija noņēmies ar burvestībām, taču visas briesmas un nepatikšanas, kas ar tām saistītas, tēvocis pēc iespējas bija at vēlējis citiem cilvēkiem. Kaut kas tāds kā pašreiz ar viņu nekad nebija atgadījies.
— Kur ir tas Burvis, kas atsauca mani šurp uz šo pasauli? — Džeidisa ierunājās — ne visai skaļi, taču kaut kas viņas balsī lika nodrebēt visai istabai.
Ak… ak, kundze, — tēvocis dvesa, — man ir tas gods… jūtos bezgala iepriecināts… patiesi, tāda negaidīta laime… ja tikai man būtu bijis iespējams pienācīgi sagatavoties… es… es…
— Stulbeni, kur ir tas Burvis? — Džeidisa uzsauca.
— Es… es tas esmu, augstā kundze. Ceru, ka jūs piedosit, ja… hm!… šie palaidnīgie bērni ir kaut ko par daudz atļāvušies. Ticiet, man nebija nekādu ļaunu nolūku…
—Tev?! — karaliene teica vēl šausmīgākā balsī. Tad, ar vienu soli šķērsojusi istabu, viņa ar roku sagrāba krietnu kušķi tēvoča Endrjū iesirmo matu un atgāza viņa galvu atpakaļ tā, lai tēvoča seja atrastos tieši viņai pretī. Tad Džeidisa to krietni nopētīja, gluži tāpat kā Digorija seju Cārnas pilī. Tēvocis nervozi blisināja acis un laizīja lūpas. Beidzot milzene palaida viņu vaļā tik pēkšņi, ka tēvocis pastreipuļoja atpakaļ un atgāzās pret sienu.
— Redzu, — viņa nicīgi novilka, — kaut kāds burvelis jau tu esi. Piecelies, suns, un nebalsties pret sienu, it kā tu runātu ar sev līdzīgiem. Kā tu iepazini maģiju? Varu apzvērēt, ka tevī nav ne pilītes karalisku asinu!
— Nu… hm… Varbūt tiešā nozīmē ne, — tēvocis Endrjū stostījās, — varbūt ne gluži karaliskas, augstā kundze, taču Keterliji ir ļoti sena dzimta… sena Dorsetšīras dzimta, kundze.
— Klusē! — uzkliedza karaliene. — Es pati redzu, kas tu esi: mazs, nenozīmīgs burvelis, kas strādā pēc grāmatu norādījumiem. Tevī nav ne smakas no īsta burvja. Manā
pasaulē tādus kā tevi iznīdēja jau pirms tūkstoš gadiem. Bet šeit es tev atļaušu būt man par kalpu.
— Būšu dziļi aplaimots… glaimots jums pakalpot… ar lielāko prieku, ticiet man.
—Klusē! Tu pārāk daudz pļāpā! Tagad klausies, kas tev tūlīt jāizdara. Cik saprotu, mēs esam lielā pilsētā. Dabū man faetonu vai lidojošo paklāju, vai apmācītu pūķi, vai vienalga ko, ar ko dižciltīgiem radījumiem pie jums pieņemts pārvietoties. Tad aizved mani tur, kur es varētu dabūt savam augstajam stāvoklim piemērotu apģērbu, rotas un verdzenes. Rīt es sākšu šīs pasaules iekarošanu.
— Es… es… iešu un tūlīt pat pasaukšu važoni, — izdvesa tēvocis Endrjū.
— Pagaidi! — karaliene uzsauca, kad tēvocis jau bija pie durvīm. — Par nodevību pat nesapņo. Mana acs spēj redzēt cauri sienām un iespiesties cilvēku smadzenēs. Tā tev sekos, kur vien tu būsi. Tiklīdz tev ienāks prātā neklausīt, es tevi tā noburšu, ka viss, uz kā tu apsēdīsies, tev šķitīs līdzīgs sakaitētai dzelzij, un, kad tu apgulsies gultā, tev pie kājām būs neredzami ledus blāķi. Tagad ej!
Vecais vīrs izgāja gluži kā suns, asti iemiedzis kājstarpē.
Bērni bažījās, ka tagad Džeidisa sāks ar viņiem runāt par to, kas noticis Starppasauļu Mežā, taču nedz tad, nedz arī kaut kad vēlāk viņa. par to neieminējās. Acīmredzot — starp citu, tā domāja arī Digorijs — šī klusā vieta viņas atmiņā nespēja atstāt nekādas pēdas, vienalga, cikreiz viņu uz turieni arī aizvestu un cik ilgi tur atstātu. Palikusi viena ar bērniem, viņa tos pat neievēroja. Tas arī bija viņai raksturīgi. Čārnā līdz pat pēdējam brīdim viņa nebija pievērsusi ne mazāko vērību Pollijai, jo gribēja izmantot tikai Digoriju. Tagad, kad Raganai bija tēvocis Endrjū, viņa nelikās ne zinis ari par Digoriju. Laikam tādas ir visas raganas. Viņas nepievērš uzmanību nedz lietām, nedz cilvēkiem līdz tam brīdim, kad viņām tos ievajagas. Viņas ir šausmīgi praktiskas. Tādējādi istabā kādu minūti vai divas valdīja klusums, taču, spriežot pēc tā, kā Džeidisa klabināja pret grīdu papēdi, milzene kļuva aizvien nepacietīgāka.
Pēc brīža viņa skaļi it kā pati sev noprasīja:
—Ko tas vecais muļķis dara? Man vajadzēja paķert līdzi pātagu.
Karaliskā gaitā, nepametuši ne aci uz bērniem, viņa izsoļoja no istabas, lai sadzītu rokā tēvoci Endrjū.
— Pfu! — Pollija izdvesa garu atvieglojuma nopūtu. — Bet nu man jāskrien mājās. Ir jau šausmīgi vēls. Es dabūšu bārienu.
— Tikai, lūdzu, lūdzu, atgriezies pēc iespējas ātrāk, — Digorijs teica. — Pilnīgs vājprāts, ka viņa ir te. Mums kaut kas jāizdomā.
— Lai nu tagad ar to tiek galā tavs tēvocis, — teica Pollija. — Tas bija viņš, kas uzsāka visu šo jezgu ar maģiju.
— Lai kā ari būtu, tu taču atgriezīsies, vai ne? Velns parāvis, tu taču neatstāsi mani vienu šajā ķibelē!
— Došos mājās pa tuneli, — Pollija vēsi atteica, — tā būs ātrāk. Bet, ja tu vēlies, lai es atgriežos, vai nebūtu labāk, ja tu vispirms lūgtu piedošanu?
—Lūgtu piedošanu? —iesaucās Digorijs. — Nu, tā var runāt tikai skuķis! Ko tad es tādu esmu izdarījis?
— Nē, nu, protams, neko! — Pollija dzēlīgi noteica.
— Tikai gluži kā tāds kauslīgs zaķpastala gandrīz vai norāvi man roku tajā telpā ar vaska figūrām. Un tad tikai pieskandināji ar āmuru zvanam — kā pēdējais idiots. Un tajā mežā tikai pagriezies atskatīties, laiviņai rastos izdevība tev pieķerties, pirms ielēcām dīķī. Neko vairāk izdarījis jau neesi!
—Aktā! — Digorijs pārsteigts novilka. — Labi! Lūdzu, piedod! Un es patiešām nožēloju to, kas notika Statuju Zālē. Nu re, esmu palūdzis piedošanu. Un tagad esi tik laba un atgriezies. Es būšu šausmīgā ķezā, ja tu neatgriezīsies.
— Nevaru iedomāties, kas ar tevi varētu notikt. Tas jau būs Keterlija kungs, kas sēdēs uz nokaitētiem krēsliem un gulēs starp ledus blāķiem. Vai ne?
— Tad ne jau tas! — teica Digorijs. — Es baidos par māti. Ja nu tā briesmone ieiet viņas istabā? Viņa taču var pārbiedēt māmiņu līdz nāvei.
—Jā, saprotu, — noteica Pollija pavisam citādā balsī.
— Labi, salīgsim mieru. Es atgriezīšos — ja vien varēšu. Bet tagad gan man jāsteidzas. — Un viņa caur mazajām durtiņām ierāpās tunelī. Tumšais, siju šķērsotais gaņģis, kas vēl nesen šķita tik satraucošs un piedzīvojumiem bagāts, tagad likās miermīlīgs un mājīgs.
Un tagad atgriezīsimies pie tēvoča Endrjū. Viņa nabaga vecā sirds dauzījās kā negudra, viņam streipuļojot lejup pa bēniņu kāpnēm un laiku pa laikam mutautā noslaukot no pieres sviedrus. Sasniedzis guļamistabu, kas atradās apakšstāvā, viņš aizslēdza aiz sevis dunas un tūlīt pat devās pie skapja, kur sagrābstīja no krustmātes Let ijas acīm labi noslēpto viskija pudeli un glāzi. Piepildījis glāzi ar kaut kādu riebīgu, pieaugušo iecienītu dzērienu, viņš to izrāva vienā paņēmienā. Tad dziļi ievilka elpu.