— Sāra! — viņa pavēlēja kalponei, kurai nekad agrāk nebija laimējies piedzīvot tādu dienu, — dodies uz policiju un paziņo, ka apkārt klejo bīstama vājprātīgā. Kērka kundzes pusdienas es uznesīšu augšā pati.
Kērka kundze, protams, bija Digorija māte.
Kad māte bija pabarota, Digorijs un krustmāte paēda arī paši. Pēc tam Digorijs sāka nopietni prātot, ko darīt.
Vissvarīgākais pašreiz šķita pēc iespējas ātrāk aizgādāt Raganu atpakaļ uz viņas pašas pasauli vai vismaz dabūt projām no mūsējās. Un, pats galvenais, nepieļaut, ka viņa klaiņotu pa māju. Māte nedrīkstēja Raganu redzēt. Arī pa Londonu viņai nedrīkstētu atļaut klaiņot. Kad Ragana neveiksmīgi mēģināja «uzspridzināt» krustmāti Letiju, Digorija dzīvojamā istabā nebija, tomērviņš bija redzējis to sagraujam Cārnas pils durvis, tāpēc zināja, kāda šausmīga vara Džeidisai piemīt, tikai nenojauta, ka šajā pasaulē viņai tā pilnīgi zudusi. Turklāt zēns zināja, ka Ragana nolēmusi šo pasauli iekarot. Digorijs nebūt nebija drošs, vai šajā brīdī viņa jau nespridzināja Bakingemas pili un Parlamenta ēku, un viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ne viens vien policists pārvērties mazā pīšļu kaudzītē. Turklāt šķita, ka viņš neko nevar līdzēt. «Liekas, ka gredzeni darbojas kā magnēts,» Digorijs nodomāja. «Ja es viņai kaut kā varētu pieskarties un tad ātri uzvilkt dzelteno gredzenu, mēs abi nokļūtu Starppasauļu Mežā. Interesanti, vai viņa tur atkal savārgtu? Vai šī vieta uz viņu vienmēr tā iedarbojas, vai arī tas bija tikai trieciens, zaudējot savu pasauli? Taču acīmredzot būs vien jāriskē. Bet kā lai es to briesmoni atrodu? Laikam gan krustmāte Letija mani nemaz nelaidīs laukā, ja nepateikšu, kurp dodos. Turklāt man navpat vairākpar diviem pensiem. Ja man, viņu meklējot, jābraukā ar autobusiem un tramvajiem pa visu Londonu, tad vajadzētu kaut kur dabūt naudu. Tā vai citādi, bet man nav ne mazākās jēgas, kur viņu meklēt. Interesanti, vai tēvocis Endrjū vēl aizvien ir kopā ar viņu?»
Beigu beigās šķita, ka vienīgais saprātīgais, ko viņš varēja darīt, ir gaidīt un cerēt, ka tēvocis Endrjū ar Raganu atgriezīsies. Tad, nemaz neļaujot Džeidisai ieiet iekšā, jāizskrien ārā, jāpieķeras viņai un jāuzvelk dzeltenais gredzens. Tas nozīmē, ka vajadzēja uzmanīt parādes durvis, tāpat kā kaķis uzmana peles alu. Nedrīkstēja posteni atstāt ne uz mirkli. Tā nu viņš iegāja ēdamistabā un gandrīz vai «pielipa» pie loga. Tas bija erkera logs, no kura varēja pārredzēt gan parādes durvju kāpnes, gan ielu visā tās garumā, tā ka neviens nepamanīts nenokļūtu līdz mājas ieejai.
«Diez ko tagad dara Pollija?» Digorijs nodomāja, pulkstenim gausi aiztikšķot pirmo pusstundu. Viņš visu laiku domāja par draudzeni.' I aču tev par to nebūs jālauza galva, jo es par viņu tūlīt pastāstīšu. Uz pusdienām Pollija ieradās ar nokavēšanos, un viņas zeķes un kurpes bija gluži slapjas. Kad meitenei jautāja, kur tad viņa bijusi un ko darījusi, Pollija atbildēja, ka bijusi ārā kopā ar Digoriju Kērku. Iztaujāšanai turpinoties, viņa atzinās, ka kājas saslapinājusi dīķī kādā mežā. Viņai jautāja, kur tad šis mežs esot. Pollija atbildēja, ka īsd nezinot. Tad jau tas laikam būšot viens no parkiem, viņai jautāja. Uz to viņa godīgi atbildēja, ka tas patiešām varētu būt tāds kā parks. No šīs sarunas Pollijas māte secināja, ka Pollija, neprasotnevienam atļauju, aizklīdusi uz kādu nezināmu Londonas nostūri, staigājusi pa svešu parku un uzjautrinājusies, lēkājot pa peļķēm. Polliju norāja par palaidnīgu meiteni, kurai aizliegs rotaļāties ar to «Kērku puiku», ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies vēlreiz. Pusdienās viņu atstāja bez saldā ēdiena un pēc tam aizsūtīja uz veselām divām stundām gulēt. Tajos laikos ar bērniem bieži tā atgadījās.
Un tā nu, kamēr Digorijs nekustīgi vērās pa ēdamistabas logu, Pollija gulēja gultā, un abi domāja, cik bezgalīgi lēni velkas laiks. Es personiski labāk justos Pollijas stāvoklī. Viņai bija tikai jāgaida, kad beigsies divas noliktās stundas, turpretī Digorijs ik pa mirklim izdzirdēja vai nu važoņa, vai maiznieka ratu rīboņu, vai arī miesniekzēna soļus ap stūri unnodomāja: «Re,nujau viņa ir klāt!» —lai nākamajā mirklī saprastu, ka ir maldījies. Un starp šiem viltus trauksmes mirkļiem pulkstenis turpināja savu gaitu, un šķita, ka jau pagājušas bezgala daudzas stundas. Kaut kur augstu pie loga rūts, kur nevarēja pasniegties, dūca muša. Šī bija viena no tām mājām, kas pēcpusdienās kļūst gluži klusas un garlaicīgas un visos stūros ož pēc jērgaļas.
Garajās gaidīšanas un vērošanas stundās notika kāds sīks atgadījums, kas man noteikti jāpiemin, jo vēlāk tam izrādīsies milzīga nozīme. Ieradās kāda dāma ar vīnogām Digorija mātei. Tā kā ēdamistabas durvis bija vaļā, Digorijs varēja dzirdēt, ko krustmāte Letija un dāma hallē runā.
— Kādas jaukas vīnogas! — skanēja krustmātes balss. — Esmu pārliecināta, ka, lai nu kas, bet šīs noteikti nāks viņai par labu. Ak, nabaga mīļā, mazā Meibela! Diemžēl laikam gan tikai augļi no jaunības zemes spētu viņai palīdzēt. Šajā pasaulē vairs nav nekā, kas jaudātu viņu glābt.
Tad abas vēl ilgi sarunājās klusākās balsīs, un Digorijs vairs neko nevarēja saklausīt.
Ja viņš par šo jaunības zemi būtu izdzirdis pirms dažām dienām, tad noteikti nodomātu, ka krustmāte Letija pļāpā tikai tāpatvien, kā jaudažkārtvisi pieaugušie, unnepievērstu tam nekādu uzmanību. Arī šoreiz viņš sākumā tā nodomāja. Bet tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tagad taču viņš skaidri zina, par ko krustmātei varbūt nav ne jausmas, ka tik tiešām pastāv visādas citādas pasaules un viņš pat vienā no tām ir pabijis. Kāpēc gan lai kaut kur nepastāvētu Jaunības Zeme? Viss kas var būt. Kādā citā pasaulē, iespējams, ir augļi, kas patiešām izārstētu māmiņu. Un, ja nu… ja nu! Ak, tu jau zini, kā tas ir, kad pēkšņi pamostas cerība, ka tas, ko tikizmisīgi esi vēlējies, varētu piepildīties. Tu gandrīz vai cīnies pret šo cerību, jo tā šķiet pārāk skaista, lai kļūtu par īstenību: tik bieži jau nācies pievilties. Taisni tā jutās Digorijs. Bet veltīgi viņš centās apspiest augošās cerības. Varētu taču būt, kādēļ gan ne! Tik tiešām tā varēja notikt! Tik daudz kas savāds jau bija pieredzēts. Un viņam bija burvju gredzeni. Skaidrs, ka pastāv visdažādākās pasaules, kurp nokļūt caur Meža Dīķiem. Viņš pārmeklētu itin visas. Un tad — māmiņa atkal būtu vesela! Viss nostātos savā vietā. Raganu viņš bija galīgi aizmirsis, un roka jau līda kabatā pēc dzeltenā gredzena, kad pēkšņi viņš izdzirda aulēkšojam zirgu.
«Hei! Kas tad tas?» viņš nodomāja. «Vai ugunsdzēsēji? Interesanti, kur deg? Ak tu tētīt! Rati brauc šurp. Vai! Tā taču Viņa!»
Nemaz jau nav jāpaskaidro, ko viņš ar to domāja.
Pirmā parādījās divriču ekipāža. Važoņa vieta bija tukša, bet uz jumta — ne jau sēdēja, bet stalti stāvēja Džeidisa, izslējusies visā augumā, lieliski noturēdamās līdzsvarā, kad rati trakā ātrumā, vienam ritenim paslejoties gaisā, drāzās ap stūri. Karalieņu Karalienes — Cārnas Briesmones — zobi bija atņirgti smaidā, acis liesmojaun garie mati plīvoja nopakaļ kā komētas aste. Viņa bez žēlastības pātagoja zirgu, kam plati ieplestās, sārtās nāsis klāja putas. Tikai kādas collas attālumā pašaudamies garām laternu stabam, zirgs zibenīgi pieauļoja pie mājas ārdurvīm un saslējās pakaļkājās. Rati ietriecās laternu stabā un sašķīda gabalos. Ragana jau laicīgi lieliskā lokā bija uzlēkusi zirgam tieši mugurā. Apsēdusies jāšus, viņa pieliecās dzīvniekam pie auss un kaut ko iečukstēja. Droši vien tas bija nevis kas nomierinošs, bet tracinošs. Zirgs atkal saslējās pakaļkājās un skaļi un nedabīgi iezviedzās. Zibošiem pakaviem, plaši ieplestām nāsīm un acīm, plīvojošām krēpēm — tādu zirgu varēja valdīt tikai lieliska jātniece.