Pirms Digorijs paspēja ievilkt elpu, cits pēc cita sāka risināties visādi notikumi. Cieši uz pēdām pirmajai ekipāžai atdrāzās otra. No tās izlēca kāds resns vīrietis vizītsvārkiem mugurā, kā arī policists. Tad ieradās vēl divi policisti citos divričos. Aiz viņiem uz velosipēdiem sekoja kādi divdesmit cilvēki, vairums izsūtāmo zēnu, visi zvanīdami, bļaustīdamies un svilpodami. Beidzot ieradās arī pūlis kājāmgājēju, sakarsuši no steigas, taču neapšaubāmi apmierināti un uzjautrināti. Ielas abās pusēs vērās vaļā logi un visās parādes durvīs pavīdēja pa kalpam vai kalponei. Ikviens vēlējās redzēt neparasto ainu.
Pa to laiku no pirmās sadauzītās divriču ekipāžas sāka rausties ārā kāds pavecāks kungs. Daži cilvēki piesteidzās viņam palīgā, bet, tā kā viens vilka džentlmeni uz vienu pusi, bet cits uz otru, tad droši vien viņš tikpat veiksmīgi būtu izkļuvis no turienes pats saviem spēkiem. Digorijs nojauta, ka tas noteikti ir tēvocis Endrjū, lai gan seju viņam nevarēja saredzēt, jo tai pāri bija pārmaucies tēvoča cilindrs. Zēns izmetās no mājas un iejaucās pūli.
— Tā ir tā sieviete! Tā pati! — kliedza resnais vīrs, rādīdams uz Džeidisu. — Pildiet savu pienākumu, seržanti Viņa man veikalā nozaga preci par simtiem tūkstošiem mārciņu. Lūk, tā pērļu virtene viņai ap kaklu— tā ir manējā. Turklāt viņa man uzdauzīja zilu aci!
— Kas nu i, tas i, priekšniek, — bilda kāds no pūļa,
— smukākā zilā acs, kādu man jebkad bijis prieks redzēt. Meistardarbs! Akjēziņ! Tai nu gan ir spēks kaulos!
—Jums, kungs, uz to aci vajadzētu uzlikt jēlu bifšteku, — ieteicās miesniekzēns.
— Nu, tātad, — iesāka viens no augstākajiem policistiem, — kas te ir par traci?
— Es jau jums teicu, ka viņa… — atkal uzsāka resnis, bet kāds cits iesaucās:
—Neļaujietno ekipāžas aizlaisties tam vecajam kraķim! Tas ir viņš, kas to trako sakūdīja.
Vecais džendmenis, kas, bez šaubām, izrādījās tēvocis Endrjū, bija jau veiksmīgi pierausies kājās un taustīja sasistās vietas.
— Nu tātad, — teica policists, pagriezies pret viņu, — kas te notiek?
— Vum-bum-šļu, — no cepures iekšienes atskanēja tēvoča balss.
— Tūlīt pat beidziet! — stingri pavēlēja policists.
— Te nav nekādi j oki! Ņemiet to cepuri nost, vai sapratāt? To bija daudz vieglāk pavēlēt nekā izdarīt. Kādu brīdi
tēvocis veltīgi cīnījās ar cilindru, līdz divi citi policisti sagrāba galvassegu aiz malām un ar spēku nomauca nost.
— Liels paldies! — tēvocis teica vārgā balsī. — Liels paldies! Kā es esmu sanervozējies! Vai kāds, lūdzu, man neiedotu glāzīti brendija…?
— Esiet tik laipns un atbildiet uz manu jautājumu, — teica policists, izvilcis nelielu piezīmju grāmatiņu un visai mazu zīmulī ti. — Vai jūs esat atbildīgs par šo jauno sievieti?
— Uzmanieties! — iesaucās vairākas balsis, un policists tik tikko paspēja palēkt soli sāņus. Zirgs bija mērķējis viņam tādu spērienu, ka policists droši vien būtu beigts. Tad Ragana apgrieza zirgu, lai pati atrastos ar seju pret pūli, bet zirga pakaļkājas uz ietves. Rokās viņa turēja garu, spožu dunci, ar kuru cītīgi centās zirgu atbrīvot no sadauzītajiem divričiem.
Digorijs visu laiku centās piekļūt tuvāk notikumu vietai, lai varētu pieskarties Raganai. Tas nebija viegli izdarāms, jo tieši tajā pusē, kur atradās viņš, pūlis bija vislielākais. Lai nokļūtu otrā pusē, viņam vajadzēja paspraukties garām zirga pakaviem un margām, kas apjoza Keterliju mājas teritoriju ar lielo pagrabstāvu. Ja tev ir kāda saprašana par zirgiem un it sevišķi ja tu būtu redzējis, kādā stāvoklī patlaban atradās zirgs, uz kura sēdēja Ragana, tu noteikti saprastu, cik tāds uzdevums bija kutelīgs. Digorijs zirgus labi pazina, viņš sakoda zobus un grasījās sprukt garām, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja.
Pūļa priekšpusē nupat bija izkļuvis kāds cilvēks ar sārtu seju un kadiņu galvā.
— Hei! Policist! — viņš iesaucās. — Tas takš i mans zirgs, uz kura viņa tup, un tie tur divriči, ko viņa pataisīja par malkas čupu, i manējie!
— Runājiet pa vienam, lūdzu, tikai pa vienam, — teica policists.
— Nau takš laika, — teica važonis. — Es zin' to manu zirgu labāk par jums. Tas — eku! — nav parasts zirģel's. Sitam tē's bii havalēriias kauias zirgs, kā es še stāvu. Un, ja tas jaunais sievišķs turpinās to purināt, kādam dziesma būs caur' kā likts. Ļau' man kaut kā piekļūt klāt.
Policists bija priecīgs, ka nu radies labs iegansts atvirzīties no zirga tālāk. Važonis paspēra dažus soļus tuvāk, palūkojās augšup uz Džeidisu un gluži laipnā balsī teica:
— Nu, kundzīt, ļau' man tikt pie galv' un manies pro'. Tu takšu esi dāma un negribi iepīties tādā jandālā. Tu tagad ej uz māj, iedzer krūzi tēj' un liecies uz auss. Pēc tam tev būs krietn' labāk ap dūš'. — To runādams, viņš stiepa roku pēc zirga, dudinādams: — Kuš, Stroberij, kuš, veco zēn!
Tad Ragana pirmo reizi ierunājās.
— Suns tāds! — citus trokšņus pārkliedza viņas saltā, skaļā un skaidrā balss. — Suns! Laid vaļā karalisko kara zirgu! Mēs esam Imperatore Džeidisa.
Astotā nodaļa cīņa pie laternu staba
— Ha! Himperatore! Ko tu neteiksi! Mēs vēl paskatīsies! — kāda balss iesaucās. Tai pievienojās cita: — Trīsreiz urā Kolnijas ķurķa ķeizarienei! — Vairākas citas balsis šim sauklim pievienojās.
Raganas sejā ielija sārtums, un viņa viegli paklanījās. Bet gaviles pārvērtās smieklu rēcienā, un viņa saprata, ka ļaudis viņu izsmej. Džeidisas seja pārvērtās, un viņa paņēma nazi kreisajā rokā. Tad negaidīti viņa izdarīja kaut ko tādu, ko bija šausmīgi redzēt. Viņa pastiepa roku un viegli, bez piepūles, it kā tā būtu visparastākā kustība pasaulē, norāva laternu staba metāla šķērsi. Ja arī viņa šajā pasaulē bija zaudējusi kaut ko no savas burvju varas, tad to nekādā ziņā gan nevarēja teikt par viņas spēku: dzelzs šķērsi Ragana salauza tikpat viegli, it kā tā būtu gara karamele. Viņa pasvieda savu jauno ieroci gaisā, tad atkal to satvēra, savicināja un uzsauca zirgam, lai tas iet uz priekšu.
«Tagad ir izdevība,» nodomāja Digorijs. Viņš iespraucās starp zirgu un margām un sāka bīdīties tālāk. Ja tikai tas lops stāvētu kādu brītiņu mierā, viņš varētu sagrābt Raganu aiz papēža. Steidzoties uz priekšu, viņš izdzirda pretīgu brīkšķi un tad dobju troksni. Ragana bija triekusi šķērsi pret galvenā policista bruņucepuri, un vīrs apkrita kā figūriņa ķegļu spēlē.
— Aši, Digorij! Viņa ir jāaptur! —viņu uzmundrināja kāda balss.
Tā bija Pollija, kas, tiklīdz viņai atļāva atstāt gultu, bija atsteigusies šurp.
— Tu nu gan esi malacis! — teica Digorijs. — Turies man cieši klāt. Tev vajadzēs darboties ar gredzenu. Atceries — jāvelk dzeltenais. Un neaiztiec to, līdz es uzsaukšu.
Atskanēja vēl viens brīkšķis, un zemē sabruka otrs policists. Pūlis dusmīgi ierēcās:
—Raujietviņu nostno zirga! Sviediet ar bruģakmeņiem! Izsauciet karavīrus!
Tomēr vairums bļāvēju centās atkāpties no Raganas pēc iespējas tālāk. Tikai važonis, kas acīmredzot bija ne tikai vislabsirdīgākais, bet arī visdrosmīgākais no klātesošajiem, joprojām centās turēties zirga tuvumā un, izvairoties no sitieniem, mēģināja satvert Stroberiju aiz iemauktiem.