Pūlis turpināja baurot. Pāri Digorija galvai gaisā nosvilpa akmens. Tad visu pārkliedza Raganas balss, skanīga kā milzīgs zvans. Tā vien šķita, ka viņa beidzot ir gandrīz vai laimīga.
— Nelieši! Jūs man par to dārgi samaksāsit, kad būšu iekarojusi jūsu pasauli. Ne akmens uz akmens nepaliks no jūsu pilsētas. Es to sagraušu kā Cārnu, kā Felindu un Sorloju, kā Bramandinu.
Beidzot Digorijam izdevās viņu saķert aiz potītes. Viņa spēra un trāpīja Digorijam pa muti. Zēns no sāpēm palaida potīti vaļā. Ragana bija pārsitusi viņam lūpu, un mute pildījās ar asinīm. Kaut kur pavisam tuvu atskanēja tēvoča Endriū balss, kas drebelīgi spiedza:
— Kundze… cienītā jaunā dāma, ak, Dieva dēļ… jel savaldieties!
Digorijs atkal sagrāba potīti, bet Ragana vēlreiz atkratījās. Dzelzs šķērsis notrieca zemē vēl vairākus vīrus. Digorijs sagrāba potīti trešoreiz un, izmisīgi pieķēries pie Raganas papēža kā slīkonis pie salmiņa, uzsauca:
— Pollij! Aiziet!
Un tad — paldies Dievam — dusmīgās, pārbiedētās sejas izzuda, niknās, nobijušās balsis apklusa. Tikai tēvocis Endrjū kaut kur turpat blakus Digorijam tumsā gaudās:
— Ak kungs, vai tie nav vājprāta murgi? Vai tiešām beigas? Es vairs to nevaru izciest! Tas nav godīgi! Es taču nemaz negribēju būt burvis — tas ir pārpratums. Pie visa vainīga mana krustmāte. Es protestēju! Man taču turklāt ir tik vārga veselība. Un mūsējā ir tik cienījama, veca Dorsetšīras dzimta!
«Sasper jods!» nodomāja Digorijs. «Nebija taču nekādas vajadzības arī viņu paķert līdzi. Vai traks, ir nu gan kompānija!»
— Vai tu tur esi, Pollij? — viņš pavaicāja.
— Esmu, esmu! Un beidz grūstīties.
— Es nemaz negrūstos, — iesāka Digorijs, bet, pirms viņš paspēja vēl ko piebilst, viņu galvas iznira siltajā, zaļi saulainajā gaisā. Kad abi izrāpās no dīķa, Pollija iesaucās:
— Paskat! Mēs taču esam atstiepuši sev līdzi arī veco zirgu. Un Keterlija kungu, un arī važoni! Nu gan esam ievārījuši pamatīgu putru!
Tiklīdz Ragana saprata, ka atkal ir nokļuvusi mežā, viņa nobālēja un tik ļoti salīka uz priekšu, ka seia skāra zirea krēpes. Bija skaidrs, ka viņa jūtas šausmīgi nelabi. Tēvocis Endrjū drebinājās, bet zirgs Stroberijs sapurināja galvu, priecīgi iezviedzās un, šķiet, sāka atkopties. Pirmo reizi Digorijs viņu redzēja mierīgu. Ausis, kas visu laiku bija kļāvušās pie galvas, saslējās un atguva normālo stāvokli, un mežonīgā uguns acīs apdzisa.
—Tā jā, veco zēn, tā jā!—teicavažonis, paplikšķinādams zirga kaklu. — Nu jau ir labāk. Tikai mieru!
Stroberija turpmākā rīcība bija ļoti dabiska. Būdams izslāpis — un par to nav ko brīnīties — dzīvnieks piegāja pie tuvākā dīķa un iekāpa iekšā, lai padzertos. Digorijs vēl aizvien turēja raganas papēdi, un Pollija bija pieķērusies Digorija rokai. Važonis vienu roku bij a uzlicis Stroberij am, bet tēvocis Endrjū, kas vēl aizvien jutās vārgs, bija sagrābis važoņa otru roku.
— Ātri, — iesaucās Pollija, paskatījusies uz Digoriju. — Zaļos!
Zirgs tā arī nedabūja padzerties. Visa kompānija juta, ka atkal grimst tumsā. Stroberijs iezviedzās, tēvocis skaļi ievaimanājās. Digorijs noteica:
— Nu gan veicas!
Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Pollija jautāja:
— Vai tad mums nevajadzēja jau būt kaut kur nokļuvušiem?
— Man pat liekas, ka mēs jau kaut kur esam, — sacīja Digorijs. — Es vismaz stāvu uz kaut kā cieta.
— Hei! Es arī, ja tā labi padomā, — teica Pollija, — bet kāpēc visapkārt ir tik tumšs? Paklau, vai tev neliekas, ka mēs esam ielēkuši nepareizajā dīķī?
—Var jau būt, ka tā ir Čārna,—teica Digorijs. — Tikai inēs tajā esam atgriezušies pusnakti.
— Tā nav Čārna, — atskanēja Raganas balss. — Tā ir tukša pasaule. Tā ir Nekuriene.
Un patiešām tā bija tieši kā Nekuriene. Nekur nemirdzēja zvaigznes. Bija tik tumšs, ka viņi nespēja cits citu saskatīt; bija gluži vienalga, vai acis tur ciet vai vaļā. Zem kājām bija kaut kas vēss, līdzens, kas varēja būt zeme, bet, protams, nebija nedz zāliens, nedz mežs. Gaiss bija auksts, sauss, bez mazākās vēsmiņas.
— Mana likteņstunda ir situsi, — teica Ragana baismā, mierīgā balsī.
— Ak, nerunājiet tā, mīļo jaunkundz, — šļupstēja tēvocis Endrjū, — tā, lūdzu, nevajag. Tik slikti tak nevar būt. A! Važoni, manu labo puis, vai jums gadījumā nav kabatā kāda blašķīte? Man vajadzētu kaut pilienu viskija!
— Nu, nu! — važonis prātīgā, stingrā un bezbailīgā balsī mierināja.— Tik'iekš vien'mier'! Ka es jums saku — tik' iekš vien' mier'. Vai kauli visiem pie vietas? Jauki! Iesākumā ar' pa to mums jāteic paldies. Kas gan to varēj' cerēt pēc tik pamatīga kritiena! Nu tagadiņ tā — ja esam iekrituš' iekš— teiksim, iekš jaunā pazem's dzelzceļa bedres —, tad jau drīz mūs kāds atradīs un izvilks. Vai ne? Un, ja mēs jau esam beigt' — ko ar nemaz tā nevar noliegt — nu, tad jāatceras, ka uz jūr's notiek vēl trakāk's liet's, un vispār — cilvēkam takšu galu galā reiz jāmirst. Un no tā jau nav jābīstas, ja vien cilvēks i dzīvojis krietni. Un, ja man atļauts teikt, es domā, ka vispareizāk tagad, vadot laiku, būtu uzdziedāt kādu svēto korāli.
Un viņš patiešām uzsāka. Tā bija kāda pateicības dziesma ražas novākšanas svētkos. Tā vēstīja, ka «raža nu visa ir savākta šķūņos». Nevarētu teikt, ka tā būtu vispiemērotākā dziesma šai vietai, kur, šķiet, nekad nekas nebija audzis kopš laika gala, tomēr tā bija vienīgā, ko važonis vislabāk
atcerējās. Viņam bija lieliska balss, un bērni pievienojās. Visiem trim kļuva daudz priecīgāk. Tēvocis Endrjū un Ragana gan nedziedāja.
Kad dziesma tuvojās nobeigumam, Digorijs juta, ka viņu kāds rausta aiz elkoņa. Pēc cigāru un brendija smaržas gaisā un pēc labās uzvalka drānas viņš nosprieda, ka raustītājs ir tēvocis Endrjū, kas viņu piesardzīgi vedina sāņus. Kad abi bija pagājuši kādu gabaliņu, vecai vīrs pielieca galvu tik tuvu Digorija ausij, ka tā pat kutēja, un čukstot sacīja:
— Nu, manu zēn, mauc gredzenu pirkstā. Taisāmies prom!
Taču Raganai bija laba dzirde.
— Muļķi! —viņa iesaucās, nolēkdama no zirga. — Vai tu esi aizmirsis, ka spēju sadzirdēt pat citu domas? Laid zēnu vaļā! Ja tu gudrosi pret mani nodevību, tad atriebība būs tik briesmīga, kāda nekur, nevienā pasaulē ne laika galā nav dzirdēta.
— Un, — Digorijs pievienojās, — ja jūs domājat, ka esmu tāds nelietis un draņķis, ka spēju aizmukt, atstādams Polliju, važoni un zirgu šādā vietā, tad jūs rūgti maldāties.
— Tu esi ļoti palaidnīgs un nekaunīgs zēns, — teica tēvocis Endrjū.
— Cst! — iesaucās važonis. Visi sāka klausīties.
Tumsā beidzot kaut kas notika — bija sākusi dziedāt
kāda balss. Tā skanēja no milzīga tāluma, un Digorijs nespēja saprast, no kuras puses dziesma plūst. Dažreiz pat šķita, ka tā strāvo šurp no visām pusēm. Reizēm tā it kā cēlās augšup no pazemes. Zemākās notis bija tik dziļas, it kā tā patiešām būtu pati zemes balss. Vārdu dziesmai nebija un pat īstas melodijas ne. Tomēr neapšaubāmi tā bija visskaistākā skaņa, kādu viņš jebkad bija dzirdējis, gandrīz vai neizturami skaista. Šķita, ka arī zirgam tā patika; viņš iezviedzās tā, it kā pēc gadiem ilgas važoņa pajūga vilkšanas beidzot būtu atgriezies savas bērnības pļavā, kur kādreiz skraidījis kā kumeliņš, un padaban redzētu, kā pa pļavu šurp nāk pazīstams, mīļš cilvēks ar cukurgraudu rokā.