— Ak tu tētīt, cik jauki! — teica važonis.
Tad atgadījās divi brīnumi reizē. Pirmkārt, balsij pēkšņi pievienojās citas —neskaitāmi daudzas balsis. Tās dziedāja saskaņā ar pirmo, bet daudz augstāk: skanīgi, kristāldzidri, sudrabaini. Un otrais brīnums — tumsā virs galvām pēkšņi iemargojās zvaigznes. Ne jau pa vienai, lēnām, kā vasaras vakaros. Pirms brīža vēl apkārt bija valdījusi tumsa, taču nu vienā mirklī uzliesmoja tūkstošiem un tūkstošiem mazu gaismiņu: vientuļas zvaigznes, zvaigznāju kopas un planētas, daudz lielākas un spožākas nekā tās, ko mēs redzam mūsu debesīs. Te pie tām nebija ne mākonīša. Viss, gan jaunās balsis, gan jaunās zvaigznes, uzradās vienlaicīgi. Un, ja tu to visu būtu redzējis un dzirdējis tāpat kā Digorijs, arī tu būtu pārliecināts, ka dziedātājas ir pašas zvaigznes un ka dobjā Pirmā Balss pieder Tam, kas šīs zvaigznes radījis un licis tām dziedāt.
— Lai slava un gods! — teica važonis. —Ja es agrāk būtu zināj's, ka ir tāds skaistums, no manis noteikti būtu iznācis labāks cilvēks.
Balss, kas plūda no zemes, pieauga spēkā un tajā jaudās uzvaras prieks. Balsis debesīs, vēl laiciņu kopā skaļi
p;ul'/.iedājušas, kļuva klusākas. Bet apkārtsākās citi notikumi.
Tālumā pie apvāršņa debesis iekrāsojās pelēcīgas. Sāka pūst viegls, spirgts vējiņš. Debesu pamale lēnām un aizvien noteiktāk iegaismojās. Pret tām varēja samanīt pakalnu tumšās aprises. Balss joprojām dziedāja.
Drīz jau bija tik gaišs, ka viņi varēja saskatīt cits cita sejas. Važonis un bērni stāvēja pavērtām mutēm un mirdzošām acīm. Viņi uzsūca sevī skaņas, un šķita, ka tās viņiem kaut ko atsauc atmiņā. Arī tēvocim Endrjū mute bija pavērta, taču ne jau aiz prieka. Izskatījās, ka viņa zods gluži vienkārši atkāries no pārējās sejas daļas. Pleci bija salīkuši un ceļgali drebēja. Balss viņam nepatika, un, ja vien būtu iespējams, viņš pat ielīstu peles alā, lai no šīm skaņām aizmuktu. Ragana savukārt laikam gan saprata šo mūziku labāk par jebkuru klātesošo. Viņa stāvēja sakniebtām lūpām un dūrēs sažņaugtām rokām. Kopš pirmajām dziesmas skaņām viņa nojauta, ka visa šī pasaule ir pilna ar burvību, kas ir citādāka nekā viņējā un daudz stiprāka par to. Viņai tā likās nīstama. Cārnas karaliene labprāt būtu satriekusi gan šo, gan arī visas citas pasaules, ja tikai varētu apstādināt dziedāšanu. Zirgs stāvēja, paslējis ausis, un kustināja tās. Laiku pa laikam viņš klusi iesprauslājās un pakārpīja ar nagiem zemi. Nu jau tas vairs neizskatījās kā vecs, nodzīts važoņa kleperis. Tagad patiesi varēja ticēt, ka tā tēvs bijis kara zirgs.
Austrumu pusē debesīs balto krāsu nomainīja sārta un tad zeltaina. Balss cēlās un pieauga, līdz drebēja viss gaiss. Un, kad tā bija sasniegusi visskaistāko un varenāko skaņu, uzlēca saule.
Digorijs nekad nebija redzējis tādu sauli. Saule virs Čārnas drupām izskatījās vecāka nekā mūsējā, turpretim šī saule bija jaunāka. Šķita, tā uzlecot jautri smējās, un, kad tās stari pārslīdēja zemei, ceļinieki pirmo reizi ieraudzīja, kur nokļuvuši. Viņi atradās ielejā, pa kuru saulei pretī austrumu virzienā aizlocījās plata, strauja upe. Dienvidos slējās kalni, bet ziemeļos nelieli pauguri. Taču ielejā nebija nedz koku, nedz krūmu, nedz zāles stiebriņa, tikai zeme, klintāji un ūdens. To redzot, cilvēks jutās priecīgi saviļņots — līdz brīdim, kad acs ieraudzīja pašu Dziedātāju. Tad viss pārējais aizmirsās.
Dziedātājs bija Lauva. Milzīgs, kuplām krēpēm un mirdzošs, tas stāvēja ar galvu pret uzlecošo sauli. Viņa mute bija dziesmā plati atplesta, un tas stāvēja ap trīssimt jardu lielā attālumā.
— Šī ir riebīga pasaule, — teica Ragana. — Mums tūlīt pat jādodas prom. Sagatavojiet burvības.
— Es jums pilnīgi piekrītu, kundze, — teica tēvocis.
— Ļoti nepatīkama vieta. Pilnīgi bez kādas civilizācijas.
Ja vien es būtu mazliet jaunāks un man būtu šautene…
— Pie joda! — iesaucās važonis". —Jūs takšu negribat teikt, ka tad jūs viņu nogalinātu?
— Kas gan kaut ko tādu pieļautu? — teica Pollija.
— Sagatavo burvības, vecais muļķi!—pavēlēja Džeidisa.
— Protams, kundze, — tēvocis viltīgi teica. — Man tikai vajag, lai abi bērni man pieskartos. Tūlīt uzvelc mājupceļa gredzenu, Digorij!
Tēvocis vēlējās mājup atgriezties bez Raganas.
— Ak tad tie ir gredzeni, vai ne? — iesaucās Džeidisa un zibenīgā ātrumā grasījās iešaut roku Digorija kabatā, bet zēns saķēra Polliju un uzsauca:
— Sargieties! Ja jūs, viens vai otrs, pievirzīsities man kaut par puscollu tuvāk, mēs abi izčibēsim un jūs varēsit šeit palikt uz visiem laikiem. Jā, man patiešām kabatā ir gredzens, kas mūs ar Polliju nogādās mājās. Redziet, es turu roku jau gatavībā, tāpēc ievērojiet pienācīgu atstatumu.
Tad Digorijs paskatījās uz važoni.
—Jūsu un zirga man gan ir žēl. Bet es tur nekā nevaru līdzēt, — viņš teica. — Kas attiecas uz jums abiem, — te viņš atkal paskatījās uz tēvoci un Raganu, — jūs taču esat burvji, tāpēc jums vajadzētu patikt dzīvot kopā.
— Labāk paliek' visi klusu, — teica važonis. — Man gribas paklausīties to meldiņ'.
Jo dziesma tagad bija kļuvusi citāda.
Devītā nodaļa nārnijas tapšana
Soļodams turp un atpakaļ pa tukšo zemi, Lauva dziedāja savu jauno dziesmu. Tā bija daudz klusāka un ritmiskāka nekā iepriekšējā, ar kuru viņš bija izsaucis zvaigznes un sauli. Maiga un viļņojoša. Un, viņam tā soļojot un dziedot, ieleja pārklājās ar zaļu zāli. Tā izpletās ap viņu kā ezers. Kā vilnis tā uzvirmoja augšup pa mazajiem pakalniņiem un drīz vien virzījās pa attālo kalnu nogāzēm, ietērpjot jauno pasauli aizvien maigākos toņos. Tagad jau varēja saklausīt, kā vieglais vējiņš čabina zāles stiebrus. Bet apkārt sāka rasties arī daudz kas cits. Augstākie pakalni ietērpās viršu zilumā. Ielejā parādījās raupjāki, spuraināki zaļumu puduri. Digorijs nekādi nevarēja saprast, kas tie tādi ir, līdz viens no tiem izlīda turpat blakus. Tas bija mazs un dzeloņains stāds, kas uz visām pusēm staipīja desmitiem zaļi ietērptu
r<)ku. Tas stiepās garumā apmēram par collu divās sekundēs. Visapkārt bija dučiem tādu veidojumu. Kad tie jau bija sasnieguši gandrīz Digorija augumu, zēns pēkšņi saprata, kas tie ir.
— Koki! — viņš iesaucās.
Pats nejēdzīgākais, kā Pollija vēlāk atcerējās, bija tas, ka viņiem neļāva to visu mierīgi novērot. Brīdī, kad Digorijs iesaucās: «Koki!» —viņam vajadzēja atlēkt sāņus, jo tēvocis Endrjū, paslepus pievirzījies klāt, centās ar roku iebraukt zēna kabatā. Diez vai viņam būtu liels labums, ja tas izdotos, jo viņš bija centies piekļūt kabatai ar zaļo gredzenu, tāpēc ka joprojām domāja, ka tieši zaļais gredzens ir mājupceļa gredzens. Taču Digorijs, protams, nevēlējās zaudēt ne zaļo, ne dzelteno gredzenu.
— Stāt! — iesaucās Ragana. — Atkāpies! Tālāk, tālāk! Ja kāds mēģinās pietuvoties bērniem kaut desmit soļu attālumā, es šim nelietim sašķaidīšu pauri!
Rokā, atvāztu sišanai, viņa turēja dzelzs šķērsi, ko bija norāvusi no laternu staba. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa noteikti trāpītu mērķī.
—Tad re, kā! Tu gribēji aizzagties uz savu pasauli kopā ar zēnu un mani atstāt vienu?
Te nu Endrjū dusmas beidzot ņēma virsroku pār bailēm.