—Jā, kundze, tik tiešām tā! — viņš teica. — Protams, ka es to vēlos. Un man ir pietiekami daudz iemeslu to darīt. Jūs pret mani izturējāties tik bezkaunīgi, tik pretīgi! Es pūlējos, cik vien bija manos spēkos, izrādīt jums pretimnākšanu un laipnību. Un kāda bija atmaksa? Jūs aplaupījāt — man jāatkārto šis vārds — aplaupījāt augsti godājamu juvelieri. Jūs uzstājāt, lai jums izmaksā ārkārtīgi dārgas, lai neteiktu— pārbagātas, otrās brokastis, kaut l^an man bija jāieķīlā pulkstenis ar visu ķēdi, un man jums jāsaka, kundze, ka neviens manā dzimtā, ja nerunā par brālēnu Edvardu, kas bija brīvprātīgais kavalērists, nekad nav bāzis degunu lombardos. Šīs pretīgās maltītes laikā — man vēl tagad drebuļi pārskrien, to atceroties, — jūsu uzvedība un runas stils izraisīja visu klātesošo nosodošu attieksmi. Esmu publiski apkaunots. Nekad vairs nevarēšu šo restorānu apmeklēt. Turklāt jūs uzbrukāt policijai. Jūs nozagāt…
— Jel apklustiet, saimniek, pieturiet muti! — teica važonis. — Nu tak' jāklausās un jāskatās, nevis jātarkšķ.
Un patiešām bija ko redzēt un dzirdēt. Pirmītējais, Digorijam līdzās izdīgušais koks, bija izaudzis par milzīgu dižskābardi, un tā zari liegi šūpojās pār vērotāju galvām. Vēso, zaļo zāli zem kājām izraiboja margrietiņas un gundegas. Mazliet tālāk, gar upes krastu, auga vītoli. No otras puses ceļotājus ieskāva ziedošu jāņogu, ceriņu, mežrožu un rododendru krūmi. Zirgs pilnām mutēm plūca svaigo zāli.
Visu šo laiku Lauva dziedāja savu dziesmu un, lepni izslējies, soļoja turp un atpakaļ. Mazliet biedēja tas, ka ar katru loku zvērs nāca arvien tuvāk. Pollija aizrautīgi klausījās, jo viņai šķita, ka sāk saskatīt sakarību starp dziesmu un to, kas notiek. Kad kādus simt jardus tālāk, uz pakalna kores, uzradās tumšzaļu egļu skupsnas, viņa juta, ka tam ir kāds sakars ar virkni zemu, stieptu skaņu, ko Lauva pirms mirkļa bija nodziedājis. Un, kad viņš izdziedāja vieglu, ātru pasāžu, viņa nemaz nebija pārsteigta, ieraugot, ka visapkārt no zemes izbāž galviņas prīmulas. Tādējādi viņa nonāca pie neizsakāmi līksmas pārliecības, ka viss, kas šeit top, rodas, kā viņa teica, «no Lauvas galvas». Ieklausoties dziesmā, varēja sadzirdēt to, kas padaban tika radīts; paveroties apkārt, to varēja saskatīt. Tas šķita tik satraucoši, ka bailes nenāca ne prātā. Taču Digorijs un važonis neviļus mazlietnervozēja, redzot Lauvu tuvojamies. Ja runā par tēvoci Endrjū, tad viņš pat nevarētu aizmukt, tik ļoti viņam drebēja ceļgali un klabēja zobi.
Pēkšņi Ragana drosmīgi devās uz priekšu pretī Lauvam, kas lēniem, smagiem soļiem dziedot virzījās aizvien tuvāk un tuvāk. Nu jau tas atradās tikai kādu divpadsmit jardu attālumā. Ragana pacēla roku un trieca smago dzelzs stieni tieši pret Lauvas galvu.
No šāda attāluma neviens, kur nu vēl Džeidisa, nevarēja kļūdīties. Stienis trāpīja Lauvam tieši starp acīm, adēca nostun būkšķot nokrita zemē. Lauva turpināja savu gājienu, viņa solis nebija nedz ātrāks, nedz lēnāks kā iepriekš. Nevarēja patpateikt, vai vispār viņš manījis stieņa triecienu. Kaut arī mīkstās ķepas virzījās bez trokšņa, taču varēja just, kā zem Lauvas svara dreb zeme.
Ragana iespiedzās, metās bēgt un pēc mirkļa pazuda starp kokiem. Tēvocis Endrjū pagriezās, lai darītu to pašu, taču aizķērās aiz kādas saknes un tieši uz sejas iekrita mazā strautiņā, kas tecēja uz upi. Bērni nejaudāja kustēties; viņi pat nebija pārliecināti, vai to vispār grib darīt. Lauva viņiem nepievērsa uzmanību. Viņa platā, sārtā rīkle bija atvērta, taču dziesmai, ne rēcienam. Zvērs abiem pagāja
garām tik tuvu, ka viņi būtu varējuši skart kuplās krēpes. Viņi briesmīgi baidījās, ka Lauva tūlīt pagriezīsies un paskatīsies uz viņiem, bet tai pašā laikā, lai cik savādi tas arī būtu, viņi to vēlējās. Tomēr Lauva viņiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, it kā viņi nebūtu nedz saredzami, nedz saožami. Pagājis bērniem garām un nosoļojis vēl mazliet uz priekšu, Lauva apgriezās, atkal devās viņiem garām un šoreiz sāka virzīties uz austrumiem.
Klepodams un sprauslādams no strauta izrausās tēvocis Endrjū.
— Nu, Digorij, — viņš teica, — esam tikuši vaļā no tās sievietes, un tas pretigais lauva arī ir projām. Dod man roku un tūdaļ velc pirkstā gredzenu.
— Nenāciet klāt! — atkāpdamies iesaucās Digorijs. — Turies no viņa tālāk, Pollij! Nāc man blakus. Es jūs brīdinu, tēvoci Endrjū, ja jūs kaut soli pietuvosities, mēs pazudīsim.
— Tūlīt dari, ko es tev lieku, cienītais! — pavēlēja tēvocis. — Tu esi ļoti nepaklausīgs un neuzvedīgs zēns.
— Nekas, nekas! — atbildēja Digorijs. — Mēs gribam palikt un paskatīties, kas notiks. Man liekas, ka jūs taču gribējāt kaut ko uzzināt par citām pasaulēm. Vai tagad, kad esat šeit, jūs tas vairs neinteresē?
—Neinteresē! — iesaucās tēvocis Endrjū. — Paskaties, kāds es izskatos! Tie taču bija mani labākie svārki un veste!
Tēvocis patiešām izskatījās nožēlojams. Jo švītīgāks cilvēks bijis sākumā, jo bēdīgāk viņš izskatās, kad izlien no sadragātas ekipāžas un pēc tam iekrīt dubļainā strautā.
— Es jau nesaku, ka šeit nav ko redzēt, — tēvocis turpināja. —Ja es būtu jaunāks, tad— nu, varbūt es sākumā šurp atsūtītu kādu jaunu, spriganu cilvēku. Kādu no tiem lielo zvēru medniekiem. Šo zemi jau var tīri labi izmantot. Klimats ir lielisks. Un kāds gaiss! Esmu pārliecināts, ka tas man nāktu par labu. Ja tikai apstākļi būtu pieņemamāki. Kaut mums būtu kāda šautene!
— Lai sasper jods tās blīkšķen's, — dusmīgi teica važonis. — Ieš' pacīlēt, vai Stroberij' navaig paberzt. Ja man ļauts tā teikt, tam zirgam ir vairāk galvā nekā vienam otram divkājainim.
Viņš devās pie Stroberija un sāka svilpt un šmaukstināt, kā jau visi zirgu puiši to parasti dara.
—Vai jūs patiešām vēl aizvien domājat, ka šo Lauvu var nogalināt ar vienkāršu šauteni? — jautāja Digorijs.
— Dzelzs stienis viņam nekā nevarēja padarīt.
— Lai arī kādi tai dāmai būtu trūkumi, — teica tēvocis,
— bet viņa ir drosmīga meiča, manu zēn. Tā izrīkoties! Viņš atkal berzēja rokas un knakšķināja kauliņus, it kā
būtu pavisam aizmirsis, cik pats juties nobijies Raganas klātbūtnē.
— Tā bija nekrietna rīcība! — teica Pollija. — Ko tad sliktu Lauva viņai bija nodarījis?
— Hei! Kas tad tas? — iesaucās Digorijs. Paskrējis uz priekšu, viņš ņēmās kaut ko pētīt dažu jardu atstatumā.
—Paklau, Pollij,—viņš sauca, — nāc šurp un paskaties! Arī tēvocis Endrjū devās viņai līdzi, un ne jau tāpēc, ka vēlējās paskatīties, bet gan lai turētos bērniem tuvumā un pirmajā izdevīgajā brīdī nozagtu gredzenu. Taču, kad viņš ieraudzīja, ko Digorijs rāda, arī viņam sāka rasties interese. Tas bija neliels, trīs pēdas garš laternu staba modelītis, kas lēnām auga augumā un kļuva resnāks, gluži tāpat kā apkārtējie koki.
— Tas arī ir dzīvs… es gribēju sacīt… laterna deg, — teica Digorijs.
Laterna patiešām dega. Saules gaismā, protams, tās mazo liesmiņu bija grūti ieraudzīt, ja vien uz to nekrita skatītāja ēna.
— Lieliski, vareni, — murmināja tēvocis Endrjū, — pat man ne sapņos nerādījās, ka varētu notikt tādas burvestības. Šī ir pasaule, kur pat laternu stabi atdzīvojas un sāk augt. Interesanti, no kādas sēklas tie aug?
— Vai tad jūs nesaprotat? — jautāja Digorijs. — Šajā vietā nokrita metāla stienis — tas, ko viņa norāva no laternu staba pie mūsu mājas Londonā. Tas iegrima zemē un nu ir uzdīdzis maza stādiņa izskatā.
Par mazu to šobrīd gan nevarēja saukt, jo stabs jau bija sasniedzis Digorija garumu.